“Lata romāni” – arī nākamgad ducis 0
Gluži nevilšus šogad “Lata romāna” konkursa romānu vērtēšanas laiks sakritis ar sērijas 15 gadu jubileju, jo 1999. gada 15. aprīlī “LA” vēstīja lasītājiem, ka pirmais “Lata romāns” jau pieejams tirdzniecības vietās.
Varu ar pilnu pārliecību apgalvot, ka šī romānu sērija Latvijā ir unikāla, jo ir vienīgā, kurā ar tik apskaužamu regularitāti (katra mēneša pašos pirmajos datumos, jo grāmatas ir arī abonējams izdevums) iznāk ilustrēti romānu pirmpublicējumi. Lai nodrošinātu sērijas aizpildījumu, ik gadus izdevniecība aicina autorus piedalīties romānu konkursā.
Šīgada konkurss ir veiksmīgi beidzies, žūrijai bija iespēja iepazīties ar 31 manuskriptu (kā vēlāk izrādījās – no visiem četriem Latvijas novadiem). Vai bija pārsteigumi? Jā un nē. Lasīšanas procesu varētu salīdzināt ar tādu ka aklo randiņu virkni, jo parasti tomēr par autoru kaut ko zini – vismaz vārdu (kaut pseidonīmu), dzimumu, vecumu… Konkursā runā tikai teksti. Un, jāatzīst, daiļrunīgi. Bija darbi, kurus Monika Zīle lakoniski raksturoja “bez literāra darba pazīmēm”. Diemžēl. Tikpat skaidrs bija, ka nav pirmās vietas ieguvēja, jo laureāta gods uzliek pienākumu pārsteigt ar darba pabeigtību, sižeta grodumu, tēlu pilnasinību, valodas atbilstību izvēlētajam žanram un norises laikam. Neatņemama sastāvdaļa – atbilstība publicēšanai turpinājumos, jo tā ir augstākā balva ‒ romānam tapt lasītam turpinājumos “Latvijas Avīzē”. No otras puses – tas ir rakstītāja meistarības apliecinājums, spēt tekstu veidot tā, lai lasītāja interese tiktu saglabāta no viena turpinājuma līdz nākamajam. Lai kāds asprātīgs notikumu pavērsiens pēkšņi sagrautu šķietami uztaustīto romāna atrisinājumu. Lasot žūrijas vienprātīgi par šogad labāko atzīto Danutas Butrimas romānu, mani tieši tas iepriecināja visvairāk – cik veikli autore apved ap stūri lasītāju brīdī, kad šķiet pilnīgi skaidrs, kā tas viss beigsies.
Lasītāja uzmanības noturēšana un romāna iekšējā loģika ir lielākais klupšanas akmens, jo nereti autoriem šķiet, ka, nodibinot ciešu draudzību ar Viņas Majestāti Nejaušību, viss atrisinās. Droši vien, ka reālajā dzīvē notiek arī neparastākas lietas, taču, lasot romānu, kas pārvēršas par sliktu ziepju operu, tomēr kaut kas apšķebina. Dažus darbus lasot, radās sajūta, ka konkursa iesniegšanas termiņš pienācis agrāk, nekā rakstītājs vēlējies, un romāns vienkārši nav uzrakstījies vai beigas ir aprautas, sasteigtas un, ja nav skaidri zināms, kā tikt ar visu galā, tad galvenie varoņi taču var vienkārši iet bojā.
Bija romāni, kas izpelnījās atzinību par autora atbildību, rakstot par laiku, personām, notikumiem un vietām, kas viņam labi zināmi. Šī formula ir veca kā pasaule un liekama aiz auss visiem turpmāko gadu rakstītājiem – rakstiet par to, ko zināt un pazīstat. Tad jūsu darbos parādīsies gan krāsa, gan smarža. Lasītājs to sajutīs un novērtēs. Jāuzmanās ar gariem aprakstiem, prātojumiem, asociāciju plūsmām un autora dižošanos poētikas laukā. Valodas smagnējība, kas rodas no mākslīgiem apzīmētāju salipinājumiem vai, gluži pretēji, nabadzība ir pretpoli, kas pārvēršas zemā vērtējumā arī tajos gadījumos, kad sižets dzen pa kādam zaļam asnam.
Tikpat bīstams ir neapturams notikumu atreferējums. Par romānu, kurā autors smalki atskaitās par visām savu varoņu darbībām, var vien izteikt klusu apbrīnu, jo tas ir sūrs darbs, piereģistrēt katru, kas pieceļas, iziet vai ienāk telpā, apsēžas, padomā vai ko saka. Varētu pat piešķirt speciālbalvu par izturību, jo teksts iegūst gluži pārpasaulīgu ritmu, kas diemžēl lasītāja interesi vienkārši nogalina.
Kopsavilkumā var teikt, ka, pirmo reizi piedaloties “Lata romāna” konkursa žūrijas darbā, biju patīkami pārsteigta gan par autoru atsaucību, gan faktu, ka konkursa darbu autori ir gan labi zināmi rakstnieki, gan arī jauni un daudzsološi autori. Arī plašais tēmu loks apliecina, ka ir un būs par ko rakstīt. Un pat ja šoreiz jūsu darba nebija starp izvēlētajiem, aicinu nepadoties, jo varbūt nākamais romāns izdosies. Tāpat ‒ no romāniem, kas nesaņēma “Lata romāna” sērijai atbilstošu vērtējumu, būs darbi ar kuru autoriem sazināsimies personiski, jo izvēlētā tēma vai sižeta veidojums nav piemērots konkrētās sērijas formātam, bet neizslēdz iespēju tapt grāmatai.
Labā ziņa uzticīgajiem lasītājiem – nākamā gada “Lata romāni” ir izvēlēti. Vēl joprojām ducis.
“Lata romāna” sērija pastāv kopš 1999. gada.
Pirmajā gadā izdoti seši romāni – pēc tam 12 romāni gadā.
Nākamajā mēnesī lasītāji saņems jau 180. grāmatu.
Izdoti 72 autoru darbi.
Kopējā tirāža ir pārsniegusi miljonu un katras atsevišķas grāmatas metiens bija un ir augstāks par vidējo oriģinālliteratūras tirāžu Latvijā.
