Lašveidīgo zemledus makšķerēšana uz Zviedrijas ezera 0
Ar klusu plunkšķi āliņģī ieslīd savāds vizulis, kuram vidū mirgojoša sarkanbalta spuldzīte (to darbina minibaterijas) un pavadā dzēlīgs āķis ar mušu kāpuru pušķi. Pamataukla ir 0,35, 25–30 cm gara 0,30 mm pavadiņa.
Daži rāvieni uz augšu, neliels dribls, atkal uzrāviens, pauze, un seko baigais mauciens pa kātu. Ass piecirtiens, un kāta galā jūtams pamatīgs pretinieks, kurš visiem spēkiem cenšas atbrīvoties.
Makšķerīte nomesta uz ledus, aukla tiek slidināta caur pirkstiem, un prāvā zivs lēnām tuvojas ledum. Rāviens, tiek atlaista aukla, atkal rāviens, un atkal jāatlaiž aukla. Tā, kamēr zivs tiek nogurdināta un beidzot āliņģī parādās ziemeļzemju skaistule – karaliene pālija. Spēks un steiga šeit neder, jo zivs ir tik sportiska, ka, ņemot to ar varu, tiek saplēsta tās lūpa, reizēm trūkst pat nopietnas auklas, un makšķernieks cīņā ir zaudējis. Uzvaras gadījumā uz ledus spārdās skaista, gracioza zivs, un tu to aplūko ar bijību un cieņu, kā jau tas pienākas īstam makšķerniekam un dabas draugam.
Tieši tādas izjūtas mūs pārņēma katru reizi, sastopoties ar šo ūdens valstības brīnumu, kura radītās asās izjūtas izbaudījām pēc katras copes un kura lieliskās kulinārās īpašības mūs priecēja garajos rudens vakaros, ko pavadījām zviedru zemē apmēram septiņsimt kilometrus uz ziemeļiem no Stokholmas netālu no Doroteas pilsētas, ciemojoties pie mūsu tautieša Laura Fridrihsona ģimenes.
Lauris šeit iegādājies īpašumu un kopā ar sievu Ilzi un dēlu Matīsu pārcēlies uz dzīvi Zviedrijā. Esmu pateicīgs liktenim un Mārim Oltem, ka man tika radīta šī brīnišķīgā iespēja iepazīties ar Lauri, šo tik ļoti vitālo lašveidīgo zivju cienītāju. Lauris mirdzošām acīm un sārtiem vaigiem stundām ilgi var stāstīt par saviem copes piedzīvojumiem, un to viņam nav maz.
Dorotea atrodas pāris stundu brauciena attālumā no nu jau tik slavenā Storumana ezera, kurā pabijuši un ievērojamus pāliju, foreļu un sīgu lomus guvuši jau daudzi mūsu tautieši. Laura izpratnē cope tādā ezerā, kur no audzētavām laiku pa laikam pamukušas varavīksnes foreles un zivis koncentrējas pie barotavām, nav salīdzināma ar copi dabiskā vidē.
Izbaudīt šādu zemledus copi, dodoties pretī ziemai un salam, kas neparko negribēja ierasties Latvijā, devāmies arī mēs – četri azartiski makšķernieki – Dainis, Jānis, Mihails un es.
Vēlu vakarā ieradāmies pie mūsu viesmīlīgā saimnieka, iekārtojāmies, sakalām plānus rītdienai. No rīta devāmies uz Doroteu pēc licencēm. Iegādājušies licences, kas Zviedrijā maksā no četriem līdz sešiem latiem, devāmies uz kādu no kalnu ezeriņiem, kurā mājo strauta foreles un pālijas.
Par licenču sistēmu Zviedrijā jāteic, ka tā ir diezgan komplicēta, makšķerniekam skaidri jāzina, uz kuru ezeru viņš vēlas doties, jo licences tirgo konkrētai ūdenstilpei uz dienu (dārgākās) vai reģionam uz 24 stundām. Domāju, ka otrs variants ir izdevīgāks, jo makšķernieks var ierasties pie ūdenstilpes pēcpusdienā un turpināt copi vēl arī otrā rītā.
Nonākuši pie ūdenstilpes, bijām patīkami pārsteigti par nojumi ar ugunskura vietu un nelielu mājiņu ar metāla krāsniņu un sausu malku, pat čuguna tējkanna bija sagatavota makšķernieku vajadzībām. Iekūrām krāsniņu, uzvārījām mūsu priekšgājēju vēlīgi atstāto kafiju un, siltumā sakārtojuši savus makšķerrīkus, devāmies uz ledus. Moras un Rapalas grauž ledu un jau pēc padsmit apgriezieniem tiekam pie ūdens. Jā, nekāds biezais jau vēl ledus nav. Tieši šā iemesla dēļ diemžēl neizdevās iemēģināt roku Zviedrijas upēs.
Saurbjam vairākus desmitus caurumu, lai vēlāk nav jātrokšņo, un sākam savu copes epopeju. Pirmo āliņģi nedaudz iebaroju ar mušu kāpuriņiem, iekārtojos uz kastes un laižu āliņģī pāliju uzparikti. Lauris pa ceļam mūs paskolojis, kā jādancina vizulis.
Dziļums – nedaudz virs diviem metriem, padriblēju, uzrauju un paspēju tikai iedomāties, vai tiešām šādā seklumā varētu ķerties pālijas, kad sajūtu zandarta copei līdzīgu sitienu pa kātu un nekavējoties piecērtu. Ir! Zivs trako, raujas prom, bet man izdodas to veiksmīgi nogurdināt, un jau pēc neilga brīža, oranžos sānus spīdinādama, uz ledus spārdās pirmā pālija.
Nav pārāk liela, nedaudz virs kilograma, bet kas par spēku un pretestību! Fotografējoties trīc rokas.
Pieņemu draugu apsveikumus un laižu atkal makšķeri āliņģī. Raustot un driblējot aizdomājos par rīkiem, ar ko ķer šīs zivis, un ļaudīm, kuri tos izdomājuši. Lauris stāsta, ka vasarā lieliskus pāliju un arī foreļu lomus varot gūt, velcējot ar četru vizuļu sistēmu, kas virtenē sasieti viens aiz otra ar 20 – 25 cm atstarpi, galā pavadā atkal āķis ar mušu kāpuru pušķi. Pēc kārtējā vizuļa uzrāviena redzu, ka aukla no āliņģa centra virzās uz sāniem, piecērtu un iekaucas spoles bremze. Kausēju zivi, jūtu, ka liela. Kad tā jau nomierinājusies un pievilkta pie ledus, seko izmisuma rāviens. Nosalušie pirksti pietiekami ātri nenoreaģē, atskan riebīga, plīstoša skaņa un 0,30 fluorkarbona aukla ir mezglā un pušu gan. Laikam jau sienot nesaslapināju un sadedzināju. Žēl, tā tiešām bija liela zivs.
Četras Zviedrijas copei atvēlētās dienas lido vēja spārniem. Kniebj pamatīgs aukstums, snieg, vējš grozās uz visām pusēm, pālijām apetīte zūd. Pēdējo dienu copes biedri nolemj veltīt zviedru zemes ezeru asariem un līdakām. Es kāpju mašīnā un dodos uz kalnu ezeriņu ar cerībām pacīkstēties ar skaistuli pāliju. Uz ezera sniegā redzamas svaigas pēdas, šeit savu ziņkārību apmierinājuši ziemeļbrieži, kuri iepriekšējā dienā mūsu darbošanos vēroja no attāluma. Atjaunoju vakardienas āliņģus, pirmos pārbaudu iebarotos. Uzsitiens, piecērtu un izvelku glītu mazulīti, saudzīgi nokabinu no āķa, iegremdēju roku ledainajā ūdenī un atlaižu zivtiņu dzimtajā vidē. Ej, mazā, ej un pastāsti ūdens iemītniekiem par Lauri, kurš ķer un atlaiž, katrā copes reizē paturot vienu zivi maizītēm, par ļaudīm, kuri godprātīgi apsaimnieko šīs zemes ūdeņus, par labiem cilvēkiem, kas atstāj aiz sevis neizlietotu kafijas kārbu, sausu malku un mājīguma sajūtu.
