Lašu nārstam gatavi. Saruna ar biedrības “Mēs – zivīm” vadītāju Ivaru Dubru 1
Biedrība “Mēs – zivīm” sāka ar izpēti, ar zivju pavairošanu, ar apsardzi un arī sabiedrisko inspektoru apmācību.
Pirmajā oktobrī sākās uz nārstu ejošo lašveidīgo zivju liegums. Par to, kāda loma šajā pasākumā un zivju resursu saglabāšanā Latvijā ir biedrībai “Mēs – zivīm”, uz sarunu aicināju biedrības priekšsēdētāju Ivaru Dubru.
– Pastāsti, lūdzu, kā tas viss sākās!
– Pats esmu kaislīgs makšķernieks un dabas mīļotājs. Sākās viss jau agrā bērnībā, jo tēvs ņēma mani līdzi uz makšķerēšanas ekspedīcijām. Mans tēvs Ernests Dubra, kurš nu jau makšķerē citos ūdeņos, vienmēr ievēroja likumus, tos nekad nepārkāpa un arī mani iemācīja ievērot likumus. Viss sākās 2008. gadā, kad man nozaga laivu un, to meklējot, vērsos pie zivju aizsardzības inspektoriem pēc palīdzības, jo viņi pie ūdeņiem uzturas ļoti bieži. Pēc garas sarunas ar viņiem par dažādiem pārkāpumiem, ko esmu redzējis uz ūdeņiem, nonācu pie atziņas, ka dabas resursu aizsardzībai esmu ar mieru ziedot savu brīvo laiku un pat līdzekļus.
Nepagāja ilgs laiks, un saņēmu uzaicinājumu palīdzēt. Runā, ka pirmā reize esot tā grūtākā, un tā arī bija, gaidījām nelegālo tīklu licēju veselas 36 stundas. Operācija bija sarežģīta, nebija iespējas uztaisīt slēpni, visu laiku mainījām dislokācijas vietas, izmantojām piecas dažādas automašīnas. Beigās pārkāpēju tomēr noķērām, to sodīja ar tajos laikos lielu soda naudu, vairāk nekā 1000 latu.
– Cik ātri savāci komandu biedrībai, cik bija sākumā, cik tagad?
– Biedrība “Mēs – zivīm” dibināta 2006. gada janvārī. To nodibināja divi domubiedri, kuriem rūpēja tas, kas notiek dabā. Pirmais priekšsēdētājs ģimenes apstākļu dēļ pēc pāris gadiem bija spiests amatu atstāt, viņu nomainīja cits, kura vietā pēc neilga laika nācu es. Biedru skaits mums mainās, pašlaik esam divdesmit. Visi esam dažādi, vienojošais faktors ir daba un zivis. Vairāki mūsu biedri ir Valsts vides dienesta pilnvarotās personas ar tiesībām sastādīt protokolus. Ir makšķerēšanas sporta entuziasti, kuri nes biedrības vārdu tautā un kuriem makšķernieku aprindās ir labi sakari. Tas ir ļoti svarīgi, lai zinātu, kas notiek pie ūdeņiem. Ir cilvēki, kas gluži vienkārši, tāpat kā es, ir gatavi ziedot savu brīvo laiku dabas resursu aizsardzībai.
Mūsu priekšrocības attiecībā pret citām biedrībām droši vien ir tādas, ka mēs sākam ar zinātni, ar izpētes darbiem, ar zivju resursu pavairošanu un, protams, arī ar apsardzi. Veicam arī sabiedrisko inspektoru apmācības valsts atestācijai. Ļoti svarīgi ir cilvēkam iemācīt, kā ar pārkāpēju runāt, lai nepārkāptu likumu un cilvēku neaizvainotu. Arī likumi inspektoram jāzina perfekti.
– Kāda bija iedzīvotāju atsaucība?
– Sākumā, kā jau vienmēr, maz bija tādu, kas mūs zināja. Tad izcēlāmies ar vairākām skaļām lietām un kļuvām pazīstami, tagad ir maz tādu, kuri mūs nezina vai nav neko par mums dzirdējuši. Kopumā ņemot, ļaudīm tomēr rūp, kas notiek pie ūdeņiem, un mūsu palīdzību tie meklē samērā bieži. Ja esam no notikuma vietas tālu un nevaram aizbraukt, sazvanām citus dabas sargus, kuri ir tuvāk, un tie ierodas notikuma vietā.
– Kādos projektos līdztekus lašu akcija vēl piedalāties?
– Lašu akcija ir tikai rudenī, bet mēs darbojamies visu gadu. Zemledus periodā, kad lielo salu ietekmē mazajās, seklajās ūdenstilpēs sāk smakt zivis, ar jaudīgiem sūkņiem dzenam iekšā skābekli, pavasarī sekojam zivju nārstam un taisām pat nārsta ligzdas Daugavā. Vasaras vidus ir jaunu Eiropas projektu rakstīšanas laiks, lai iegūtu mūsu grūtajā darbā tik nepieciešamo inventāru (laivas, motorus, nakts redzamības binokļus, videokameras pārkāpumu fiksēšanai utt.). Viens no lielākajiem mākslīgi pavairotu zivju ielaišanas projektiem, kurā piedalījāmies, bija “Miljons foreļu atgriešanās”, tas ilga četrus gadus, un katru gadu upēs tika ielaisti 250 tūkstoši zivju mazuļu.
– Vai jūsu darbā ir bijušas bīstamas situācijas?
– Ir bijuši dažādi gadījumi ar bīstamām situācijām, jo mēs pieķeram cilvēku noziedzīgos darījumos, adrenalīns vārās, un cilvēki bieži mēdz būt agresīvi. Lielupē bija gadījums, kad uz manu alumīnija laivu nāca pārkāpējs ar nazi vienā un airi otrā rokā. Es tā arī nesapratu, ko viņš grib alumīnija laivai izdarīt ar nazi, noskaidrot neizdevās, jo beigās viņš aizbēga mežā pa sev vien zināmām taciņām.
– Kādi ir jūsu darba rezultāti?
– Cilvēki redz mūsu darba rezultātus, ir jūtama zivju skaita palielināšanās un nelikumīgo rīku samazināšanās. Esam sasnieguši tādu līmeni, ka reizēm, visu dienu pa upi braukājot, neatrodam nevienu tīklu, bet bija laiks, kad dienā izcēlām ne mazāk kā kilometru tīklu kopumā. Skaļākā tiesa bija Braslā noķertam maluzvejniekam, kāda valstsvīra padomniekam. Ja nemaldos, viņam piesprieda 200 darba stundas un naudas sodu. Esam iekārtojuši arī ērtas bezmaksas atpūtas vietas, kurās dabā gājēji var atpūsties. Esam ļoti vispusīgi.
Gribētos, lai mēs visi dzīvotu sakoptā vidē, un tas viss ir tikai mūsu pašu rokās. Jo tā paliks mūsu bērniem un mazbērniem!
