Franks Gordons: Lasot dižgara Jesajas Berlina vēstījumu 12
Jāapbrīno Jesajas Berlina objektīvais skatījums – minot Hitleru pa vidu starp Staļinu un Mao.
Britu filozofs Jesaja Berlins, ko dēvē par 20. gadsimta ģēniju, dzimis Rīgā 1909. gadā, taču jau pēc sešiem gadiem ģimene devās uz Krieviju un vēlāk uz Angliju. Viss šī izcilā prātnieka mūžs un radošais darbs saistīts ar Londonu un īpaši Oksfordu. Bet Rīgā viņu cienī un godā, un kopš kāda laika Latvijas galvaspilsētā ar dažādiem pasākumiem tiek atzīmēta gadskārtējā Jesajas Berlina diena. Šogad, pieminot šā dižgara 105. dzimšanas dienu, 4. jūnijā ar priekšlasījumiem nāca klajā profesors Stjuarts Armstrongs no Oksfordas universitātes, nesenais Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītājs Jānis Kažociņš, Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, Vaira Vīķe-Freiberga un citi.
Sers Jesaja Berlins nomira Oksfordā 1997. gadā. Par šā viedā prātnieka politisko testamentu uzskatāma viņa runa 1994. gada 25. novembrī Toronto universitātē. Šis teksts “Vēstījums 21. gadsimtam”, kas tagad publicēts žurnālā “The New York Review of Books”, domāts mums, Eiropas civilizācijas mantiniekiem un glabātājiem mūsdienās.
Berlina spriedums par 20. gadsimtu, kas pausts šajā vēstījumā, ir ārkārtīgi precīzs un pelna apbrīnu: “Cilvēki gadu tūkstošiem iznīcināja cits citu, bet huņņu vadoņa Atilas, Čingishana, Napoleona (viņš iesāka masu slepkavības kara laikā) varasdarbi, pat armēņu slaktiņi nobāl līdz nenozīmīgumam salīdzinājumā ar Krievijas revolūciju un tās pēcspēli: spaidi, spīdzināšana, slepkavības, par kurām atbildīgi Ļeņins, Staļins, Hitlers, Mao, Pols Pots, un sistemātiskā informācijas falsifikācija, kas gadiem ilgi neļāva uzzināt par šīm šausmām – tam nav nekā līdzīga.”
Zinot Jesajas Berlina etnisko izcelsmi, zinot, ka holokaustā tika iznīcināti seši miljoni žīdu, tostarp pusotra miljona bērnu, ir jāapbrīno šā viedā vīra objektīvais skatījums – minot Hitleru pa vidu starp Staļinu un Mao. No šā uzskaitījuma, no šīs personu (necilvēku!) secības izriet vērīga lasītāja atziņa: ja nebūtu boļševisma asiņaino bangu, nacisms kā komunisma pretstats nebūtu varējis izvērsties.
Tālāk sirmais prātnieks spriež, ka 20. gadsimta totalitāro šausmu pamatā nav parasto dzinuļu – baiļu, alkatības, cilšu naida, nenovīdības, varaskāres, bet idejas, kas balstās uz priekšstatu, ka rodams atrisinājums it visām problēmām, ka iespējama ideāla sabiedrība un ka šā cildenā mērķa sasniegšanai visi līdzekļi ir labi. Tie, kas šai vīzijai pretojas, ir pārliecināmi un, ja tas nelīdz, – iznīcināmi. Savas runas noslēgumā Berlins pauž pārliecību, ka 21. gadsimts būs cilvēcei labāks nekā “mans šaušalīgais” 20. gadsimts. Taču tas laika sprīdis, kas mūs šķir no gadsimtu mijas, neļauj uzplaukt gaišām cerībām, vieš skepticismu, kas paraug fatālismā un pesimismā.
2001. gada 11. septembris, uzlidojums Ņujorkas Dvīņu torņiem ir brīdinājums visai cilvēcei: zem islāma zaļā karoga, kam šogad piebiedrojies melnais kalifāta karogs, kaujā pret Eiropas civilizāciju, pret demokrātiskajām brīvībām un Rietumu vērtībām dodas burtiski apsēstu fanātiķu bari, kas saviem barbariskajiem, tumsonīgiem nolūkiem veiksmīgi izmanto Rietumu tehnoloģijas un informātikas sasniegumus.
Viņi skandina: “Jūs mīlat dzīvi, mēs mīlam nāvi!” Viņi gatavi upurēt sevi un slepkavot miljoniem ķeceru, lai “jaunu pasauli sev celtu” – gaužām primitīvu, kurā cilvēka mūžs ir viena vienīga zemošanās Allāha priekšā, kaujiniekiem un nāviniekiem nokļūstot paradīzē ar 72 šķīstām jaunavām.
Šajos cilvēkos verd kaislības, kas pārspēj “Pasaules komūnas” entuziastu revolucionāro sajūsmu, nemaz jau nerunājot par izmisīgajiem “Berlīnes aizstāvjiem” 1945. gada aprīlī.
Vistrakākais ir tas, ka mūsdienās no Vakareiropas un Ziemeļamerikas uz Sīriju un Irāku, lai cīnītos (un kristu) par Islāma valsti, dodas kristieši, kas pārgājuši islāmticībā, jaunieši un jaunietes. Portālā www.slate.fr lasāma saruna ar kādu Tulūzā uzaugušu Francijas pavalstnieku, kurš pieņēmis vārdu Abu Mariam un “ilgojas pēc paradīzes”. Viņš apgalvo, ka redzējis smaidu uz kritušo līdzgaitnieku lūpām. Ko te lai saka?
Tās idejas, kas virmo mūsdienu Krievijā, salīdzinājumā ir visai sājas, vienīgais teiciens, kas šajās dienās izpelnījies uzmanību pasaulē, ir prezidenta administrācijas vadītāja vietnieka Vjačeslava Volodina vārdi: “Ir Putins – ir Krievija, nav Putina – nav Krievijas.” Mini manu mīklu: kā tas jāsaprot?
(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)
