Lāsma Kugrēna: esmu noilgojusies pēc inteliģences 0
Nupat Nacionālā teātra Aktieru zālē pirmizrādi piedzīvojusi ar zināmu skandālu dienas gaismu ieraudzījusī Leldes Stumbres luga “Mī… Mālēt” ar Lāsmu Kugrēnu galvenajā lomā. Kritiķi teic, ka aktrises veikums ir viens no lieliskākajiem viņas radošajā mūžā, kas teātra prīmai bagāts ar desmitiem lomu pasaules un latviešu klasikā.
– Laikam grūti iedomāties brīnišķīgāku dāvanu aktierim apaļā jubilejā par tieši viņam veltītu uzvedumu.
L. Kugrēna: – Jā, “Mī… Mālēt” ir brīnišķīga velte. Esmu pateicīga teātrim un savam režisoram Mihailam Kublinskim, kurš to pasniedzis man un kolēģim Voldemāram Šoriņam. Visskaistāko dāvanu tomēr saņēmu tieši dzimšanas dienā, kad teātris mani atbrīvoja no “Skroderdienām Silmačos” un Aktieru zālē drīkstēju būt kopā ar dēliem Jāni Mūrnieku un Jēkabu Reini pārdomu vakarā “Jaucības un nejaucības”. Tā ir skaista piemiņa visam mūžam. Kad Džīna (režisore Virdžīnija Lejiņa) teica, ka scenārijs varētu būt smelts Andas Līces darbos un redzējumos, momentā piekritu. Zinot Andas Līces dzīves gājumu cauri Sibīrijai, tas saistījās ar manas dzimtas līdzīgu likteni. Manu tēvu Raimondu Kugrēnu, Latvijas armijas virsnieku, 14. jūnijā no Litenes aizveda uz Noriļsku, izsūtījumā bijuši divi manas vecmāmiņas brāļi, pulkveži Ceplīši, tēva brālis dienējis leģionā, tēva māsas vīrs bijis Sibīrijā un tur arī palicis. Likās caur šīm jaucībām un nejaucībām savā jubilejā godinu arī savus vecākus, tēvu, mammu, vecmāmiņas brāļus, visus par Latviju dzīvību atdevušos.
– Vai sabiedrība par viņiem pietiekami atceras?
– Protams, ka ne! Ar to vien, ka viņus pieminam valsts svētku un sēru dienās, ir daudz par maz.
– Teicāt, ka uzvedumā piedalās nevis jaunie Nacionālā teātra aktieri, bet jūsu pašas dēli.
– Jā, pārdomu vakars bija ārpus teātra plāniem, visi jaunie aktieri aizņemti, un es ļoti vēlējos, lai par man būtiskām lietām no skatuves runātu arī mani dēli. Kaut viņi nestrādā ar teātri saistītās profesijās, zināju, ka viņi to spēj.
Uzvedumā ļoti daudz runā par sabiedrībai sāpīgām tēmām. Piemēram, par aizbraukšanu uz Īriju. Mums ir vesels cikls par laimes zemi, kāda nu kuram tā ir. Mani dēli runā par tautas saknēm, par kultūras vērtībām, par šo straujo laiku, kas samaļ cilvēkos jūtas. Jēkabs runā arī par to, ka varoņu spēks ir zudis, ka mēs vairs negodinām savus varoņus.
Andas Līces teiktais ļoti saskan ar manu un manu dēlu pārliecību.
Tikko ar “Jaucībām un nejaucībām” bijām Bauskā, Liepājā. Brauksim arī uz Ventspili, kur tēvs strādājis, uz Aizkraukli, Kuldīgu. Tās ir arī man tuvas vietas. Tā nu sanācis – man aprit sešdesmit, tētim būtu bijis simts.
– Pieminējāt, ka uzvedumā runājat arī par laimes zemi. Vieni Īrijā strādā melnu muti, citi pasaulē ar savu mākslu spodrina Latvijas tēlu, bet literāti un rakstnieki, arī aktieri laikam ir tie, kuriem neiztikt bez Latvijas kā zemes, latviešu valodas.
– Jā, bet tikpat vajadzīga Latvija kā zeme un latviešu valoda ir arī aizbraukušajiem, ekonomiskajiem bēgļiem. 18. oktobrī mēs ar Voldemāru Šoriņu un viņa ludziņu “Dancis pa trim” brauksim uz Īriju pie turienes latviešiem. Kā mums stāstīja puisis, šā pasākuma rīkotājs, latvieši Īrijā ļoti, ļoti cenšas saglabāt latvietību. Viņiem tā svarīga tāpat kā savulaik trimdiniekiem.
Nesen mans dēls mēģināja aizbraukt uz Angliju, saprata: vienalga kā, bet viņa vieta ir šeit, Latvijā. Bet jāizmēģina laikam viss. Varbūt šī pieredze cilvēkam kaut ko dod. Bet tas, ka mūsu valsts par saviem cilvēkiem nerūpējas, ir vienkārši traģiski.
– Bet vai inteliģence par to pietiekami skaļi pauž savu viedokli? Vai runā par sabiedrībā, valstī, tautā notiekošo?
– Domāju, ka ne. Tāpēc ar zināmu humoru un arī grotesku mēģinu ko paust savās jaucībās un nejaucībās (pasmaida). Kārtējo reizi gribu uzteikt Virdžīniju Lejiņu par viņai piemītošo mūsdienu laikmeta cilvēku sāpju, pieviltu cerību un problēmu izjūtu, kas bija redzams jau ar “Latvijas Avīzes” aizgādu tapušajā tautas sāgā “Likteņa līdumnieki”. Tas vien, ka iestudējam latviešu lugas, vēl nenozīmē, ka pietiekami attīstām latviskumu. Tāpēc ceru, ka, piemēram, Virdžīnijai Lejiņai izdosies dabūt sponsoru, lai videofilmā uzņemtu Jāņa Lejiņa triloģiju “Zīmogs sarkanā vaskā”, kur pētīts latviskums, meklēts, no kurienes mēs īsti nākam.
– Vai izjūtat atšķirību starp publiku Rīgā un novados?
– Novados cilvēki ir atvērtāki, taču nebūt ne mazāk inteliģenti kā Rīgā. Latvijā ir ļoti liela lauku inteliģence, tikai to skar milzīgā izdzīvošanas problēma. Arī mēs, aktieri, ar to saskaramies. Tāpēc varbūt vairāk izjūtam nekā tie, kas šādas rūpes paši vairs nepazīst. Šobrīd ļoti trūkst asu darbu, kas par šīm problēmām kliegtu kā mēs savulaik “Elektrā”: noziegums prasa sodu! Tā domāju joprojām. Valstsvīri, amatos sēdošie, kas ar savu tautu izrīkojas kā ar lopu baru, būtu jāsoda. Par to jārunā. Man, par laimi, nācies saskarties ar citādiem cilvēkiem. Ziemā viesojos mazajā Zorģu ciemata bibliotēciņā. Zālē tikai trīsdesmit cilvēki, bet cik ārkārtīgi skaists, piepildīts izvērtās vakars! Viņi bija sagatavojuši videomateriālu no lomu klāstiem, es skaitīju monologu no “Elektras” un citām izrādēm, mani apbēra ar jautājumiem. Cik ļoti cilvēki alka pēc šādas sarunas, un arī man pašai šī domu apmaiņa un cilvēciskais siltums bija ļoti, ļoti vajadzīgs.
Esmu pamanījusi, ka tautā atgriežas vēlme ne tikai pēc komēdijām – tās arī ir vajadzīgas, pati, atslogojot prātu, skatos detektīvus –, bet arī nopietnām sarunām par dzīvi. Tāpēc, māksliniek, dalies izlasītajā, tevis secinātajā, uzzinātajā!
Es, piemēram, dalos arī savās pārdomās par senajām civilizācijām un jūtu, ka cilvēki ieinteresējas. Pagātne jāzina un ne jau tikai jaunāko laiku vēsture. Ir tik bezgala interesanti pameklēt, no kurienes latvietis radies? Cilvēki ar lielu interesi klausās, bet man jau arī nav atbildes, ir tikai jautājumi. Bezgala saistoša ir Riharda Rudzīša grāmata “Svētā Grāla brālība”, ko man nupat uzdāvināja Rasma Garne.
– Uz Nacionālā teātra skatuves esat aizvadījusi trīsdesmit septiņus gadus. Vai šobrīd Latvijas teātros pasaules klasika, latviešu klasika un oriģināldramaturģija ir īstajos samēros?
– Latviešu klasika patlaban ir ļoti labi pārstāvēta gan eksperimentu, gan tradicionālo iestudējumu ziņā. Man patlaban pietrūkst pasaules lielās klasikas, Šekspīra, Šillera, Ibsena. Mana paaudze pasaules klasikas skolu ir saņēmusi, bet kā ar jaunajiem aktieriem? Topošs skatuves mākslinieks nevar izaugt un pilnveidoties sadzīviskā lugā. Jā, viņš ir patiess, organisks, impulsīvs, bet kā ar filozofiju, vispārinājumiem, domas dziļākiem slāņiem?
Pateicoties Serebreņņikovam un Gruzdovam, pie mums ir lielā krievu klasika, bet varbūt tikpat labi var pieaicināt kādu angļu režisoru? Paldies Dievam, esam uzveduši Tenesiju Viljamsu. Bet kāpēc augšā (Jaunajā zālē), nevis Lielajā? Mums bija Artūra Millera “Skats no tilta”, ļoti laba izrāde. Arī – Aktieru zālē. Kāpēc ne uz Lielās skatuves? Jūdžīns O’Nīls – Astrīdas Kairišas jubilejas izrādē, atkal Aktieru zālē. Pasaules klasikai jādod Lielā zāle. Un tad, jā, intīmākām izrādēm mums ir Aktieru zāle, eksperimentiem – brīnišķīga Jaunā zāle.
– Kur pati smeļaties spēku savu skatuves tēlu dziļumam?
– Visvairāk literatūrā. Glezniecību un mūziku uztveru ar sirdi kā jau cilvēks bez īpašām zināšanām šajā jomā. Mūsdienu mūzika man dažkārt rada diskomfortu, jo no mākslas gaidu harmoniju. Esmu noilgojusies pēc pašcieņas pilniem uznācieniem, pēc rāmām gaismām, pēc savā veselumā dziedinošas mūzikas. Vienā vārdā – pēc inteliģences.
RADOŠĀ VIZĪTKARTE LĀSMA KUGRĒNA Dzimusi 1952. gadā. Nacionālā teātra aktrise kopš 1975. gada. 2011./2012. gada sezonas “Spēlmaņu naktī” izvirzīta nominācijā “Gada aktrise otrā plāna lomā” izrādēs “Osedžas zeme” un “Pērnvasar negaidot”. Spilgtākās lomas: Emīlija Benjamiņa (M. Zālītes “Lācī”), Džeina Pērkinsa (R. Kūnija “Smieklīgajā naudā”), Oļiņiete (brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikos”), Stefānija (E. Barrouza “Kaktusa ziedā”), Heda Gablere (H. Ibsena “Hedā Gablerē”), Lea (I. Žamiaka “Acālijā”), Pindacīša (R. Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos”). |
