Lasītprieka elpināšana bibliotēku saietos. Kur paliek literatūras nozares finansējums – grāmatās vai rakstnieku “kafijās”? 5
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad par teju 150 tūkstošiem eiro pieaudzis Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) finansējums literatūras nozarei (685 267 eiro), taču, kā liecina VKKF regulāro projektu konkursos piešķirtā finansējuma pārskati, nodokļu maksātāju nauda tiek ne tikai jaunu grāmatu tapšanai un izdošanai.
Līdzās vienai no divām VKKF literatūras nozares prioritātēm – oriģinālliteratūras tapšanai un izdošanai – ir literāru pasākumu norise reģionos, kurai šogad atvēlēti teju vairāk nekā 47 tūkstoši eiro, kas ir gandrīz četras reizes vairāk nekā pērn. Atšifrējot sīkāk, lielākoties finansējums piešķirts reģionu bibliotēkām pasākumiem, kuros rakstnieki, tulkotāji, ilustratori un citi ar literatūras procesu saistīti ļaudis satiek lasītāju.
Finansējuma summas bibliotēku pasākumiem augušas, jo beigušies kovidlaika ierobežojumi, tāpat noticis kopējā finansējuma palielinājums, skaidro VKKF.
Tikmēr publiskajā telpā satraukumu par iespējamu nodokļu maksātāju naudas izšķiešanu bibliotēku rīkotajos rakstnieku un lasītāju tikšanos pasākumos paudis publicists, rakstnieks un sabiedrisko attiecību speciālists Jurģis Liepnieks, liekot noprast, ka, rakstniekiem tiekoties ar lasītājiem, VKKF finansējuma pašiem literātiem tiekot vismazāk, bet uz pasākuma rēķina nopelnot, piemēram, projektu vadītāji.
“Atlīdzība projekta vadītājam. Gandrīz 100% tie ir cilvēki, kas nav no bibliotēkas, bet ar to kaut kā saistīti. Bijušie darbinieki, bibliotēkas vadības paziņas, pat radinieki. Summa, domāju, krietni lielāka par autora honorāru,” cita starpā vietnē “Twitter” raksta J. Liepnieks. Tāpat, viņaprāt, piešķirtā finansējuma līdzekļi tiekot nevajadzīgi izlietoti dāvanām, puķēm, vakariņām, bet attālākās vietās – pat viesnīcām rakstniekiem. Bet varbūt šādi tiek izrauts finansējuma kumoss, ko varētu atvēlēt pašam rakstniecības procesam?
Vai tiešām šādi literāri pasākumi būtu lieka naudas izšķiešana, kur turklāt līdzekļi izkūp ar literatūru nesaistītos virzienos?
Aptaujājot reģionu bibliotēkas, rakstniekus un VKKF ekspertus, “Kultūrzīmju” rīcībā nenonāca informācija, ka literātu tikšanās reizēs finansējumu saņemtu, piemēram, projektu vadītāji, vai arī tas tiktu izlietots citiem mērķiem, nevis atlīdzībām literātiem.
Literārā procesa daļa
Vai senā tradīcija – grāmatu autoru, ilustratoru tikšanās ar lasītāju – mūsdienās būtu jāuzlūko merkantili, tikai kā autoru reklāmas pasākums un, iespējams, nebūtu jāfinansē no “nodokļu maksātāju naudas”? Vai varbūt jāuzraksta atskaite, cik ienesīgi tas bijis? Kāds taču varētu arī teikt – tirgus ekonomikas apstākļos grāmata, šis autora darbs, tāds pat produkts kā maizes kukulis vien ir, un par tā popularizēšanu vajadzētu rūpēties izdevniecībām vai autoriem pašiem, nevis smelt valsts kasē. Tomēr process ir plašāks, uzskata kultūras jomas pārstāvji, un nozīmē arī zūdošā lasītprieka elpināšanu.
“Rakstnieku tikšanās ar lasītājiem ir daļa no rakstnieka darba. Stipendiju apjomam jaunu darbu radīšanai tas neko neatņem, jo dažu autoru uzaicināšanai projektu apjomi nesniedzas daudzos tūkstošos.
Turklāt rakstnieks sajūt šo atgriezenisko saiti – ja tevi aicina, tad esi uz pareizā ceļa.
Ja lasītāji nāk, uzdod jautājumus, komentē, tas ir ļoti nozīmīgs abpusējs process grāmatu apritē, lasīšanas popularizācijā,” uzskata rakstnieks, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze.
“Gan autoru tikšanās ar lasītājiem, gan viņu piedalīšanās dažādos citos literāros pasākumos ir literārā procesa un lasīšanas veicināšanas sastāvdaļa, kam ir būtiska ietekme kultūrizglītībā un arī vispārējā izglītībā,” “Kultūrzīmēm” teic VKKF padomes priekšsēdētāja Dace Bluķe. Viņa arī uzsver: “Bez labām lasīšanas prasmēm nav iedomājama nevienas izglītības programmas īstenošana. To paredz arī Kultūrpolitikas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam.” Tikšanās ar autoriem ir viens no bibliotēku darbības veidiem – tā ir sena prakse, kas nav unikāla tikai Latvijai.
VKKF literatūras nozares prioritāte – literāri pasākumi reģionos, kas pēc būtības ir rakstnieku tikšanās ar lasītājiem, – ir lasīšanas veicināšanas aktivitātes, “Kultūrzīmēm” skaidro arī VKKF Literatūras nozares ekspertu komisijas vadītāja Inga Bodnarjuka-Mrazauska, norādot: “Dažādi pētījumi pierāda, ka lasīšanas veicināšana Latvijā ir ārkārtīgi kritiskā stāvoklī – ievērojami uzlabojumi pašlaik nav novērojami, un šie rezultāti ir ļoti satraucoši. Tas ir iemesls, kādēļ reģionu literāro pasākumu finansējums joprojām ir literatūras nozares prioritāte un, jādomā, tāda būs arī nākamgad un tuvākajos gados. Nav noslēpums, ka šos pasākumus Latvijas reģionos primāri rīko reģionu bibliotēkas, tāpēc tās tiek atbalstītas prioritārā kārtībā.”
Eksperte arī izceļ bibliotēku kā lokālu kultūras centru nozīmi: “Darbojoties organizācijā “Latvian Literature”, mūsu unikalitāte, ar ko parasti lepojamies gan ārvalstu žurnālistiem, gan izdevējiem un festivāliem, ir mūsu bibliotēkas, kas reizē ir arī kultūras centri. Tās reģionos ir primārā organizācija, kur lasītājs sastopas ar lasīšanu, grāmatu, autoru. Šobrīd citu formātu, kā decentralizēti varētu vēl vairāk veicināt lasīšanu un interesi par grāmatu, es neredzu. Protams, ir svarīgi dažādi festivāli, citi literāri pasākumi, tomēr tie ir lielā mērā centralizēti. Taču, ja reģionos ir aktīva, darboties griboša bibliotēka, tā maksimāli ir jāatbalsta.”
Nauda – pēc bibliotēku pieprasījuma
Kā liecina VKKF finansējuma konkursu publiski pieejamā piešķīruma atskaite, finansējuma summas literāriem pasākumiem atšķiras no projekta uz projektu, bibliotēkai no bibliotēkas. Vienai bibliotēkai tie var būt divi simti eiro, bet citai – divi tūkstoši un pat vairāk. “Piešķirtais finansējums atkarīgs no tā, cik pretendentu piesakās konkursā. Ir bibliotēkas, kas piesakās ar veselu gada programmu, piemēram, Ventspils bibliotēka, Jūrmalas bibliotēka – tad finansējums ir lielāks, taču viņi nenāk atkārtoti uz citiem konkursiem. Taču ir arī tādas bibliotēkas, kas salasa “pa bišķītim”,” skaidro I. Bodnarjuka-Mrazauska.
Kopējais finansējums ikgadējos konkursos reģionu bibliotēkām, biedrībām, kas organizē satikšanos ar literātiem, VKKF literatūras nozarē nav iezīmēts konkrēti. “Tādu precīzu kvotu bibliotēku pasākumiem literatūras nozares projektu konkursos nav, jo skatāmies, cik un kas vispār piesakās. Tāpat vērtējam pieteikumu kvalitāti un projekta būtību,” teic I. Bodnarjuka-Mrazauska. Viņa uzsver: “Nav tā, ka atbalsta visus pēc kārtas. Projektus noraida, ja tie neatbilst nolikumam vai ir pārāk vāji.”
Kuru rakstnieku aicināšanu atbalstīt un kuru – ne jeb kādi ir kritēriji, lai izvēlētos atbalstīt vienu vai otru projektu, rakstnieku?
“Mēs, protams, gribam, lai bibliotēkās tiktu aicināti tiešām augstvērtīgu literāru darbu autori, bet ir jāskatās arī no otras puses – ja vēlamies veicināt lasīšanu, tad ir svarīgi, lai cilvēks vispār lasa. Bibliotēkas skatās uz tiem autoriem, kurus pie viņiem lasa, un viņus arī cenšas aicināt. Ir bibliotēkas, kuras patiešām godprātīgi cenšas aicināt literāru darbu autorus, bet ir tās, kas saprot, ka viņi reizēm ir autori, kurus varbūt nelasa tik daudz, un tie nesapulcinās auditoriju. Iespējams, tur ir, piemēram, lasītāju klubiņš, kas izteicis konkrētas vēlmes satikt konkrētus autorus, runāt par konkrētām tēmām. Kā konkursu pieteikumu vērtētāji cenšamies noteikt, lai nav viena vai otra galējība. Piemēram, ja nav neviena literārā darba autora pieteikumā, tad, visticamāk, finansējumu nepiešķir.”
Kurš pelna literārajās tūrēs?
“Lai gan literatūras nozares projektu konkursa nolikumā tas nav atrunāts, projektos finansējums tiek piešķirts tikai vienai pozīcijai – autoratlīdzībai tiem autoriem, kuri brauc tikties ar lasītājiem. Tas šobrīd ir no 120 līdz 200 eiro pirms nodokļu nomaksas. Cenšamies ievērot vienlīdzības principu – skatāmies, lai summa autoriem ir vienāda. Atlīdzību summa pirms diviem gadiem bija mazāka, tagad tā, ņemot vērā izdevumus, protams, ir palielinājusies, tomēr ir skaidrs, ka autori, dodoties ciemos pie lasītājiem, bagāti nekļūst,” skaidro I. Bodnarjuka-Mrazauska.
Salīdzinājumā ar Rietumeiropas valstīm, kur rakstnieki pēc grāmatu izdošanas dodas literārās “tūrēs”, Latvijas situācija šajā ziņā vēl ir vairāk nekā pieticīga. “Lielbritānijā, Vācijā, Francijā rakstnieku literāri ceļojumi, tikšanās ar lasītājiem nereti jau ir iekļauti līgumā ar izdevniecību. Nenoliedzami, ka šajās valstīs kopējā finansiālā situācija ir labāka un institūcijas var atļauties par to maksāt. Paši piedzīvojām, ka, piemēram, 2018. gadā skolu un universitāšu tīkls Lielbritānijā šādi uzaicināja un izvadāja Latvijas autori Luīzi Pastori, bet diemžēl pie mums tas īsti nestrādā. Pie mums skolām un bibliotēkām bez VKKF finansējuma nav, ko par to samaksāt, jo vajadzīgā pašvaldības atbalsta bieži nav.”
“Lielākoties finansējums aiziet autoratlīdzībām un tehniskajam nodrošinājumam. VKKF konkursos pilnīgi noteikti nepiešķir naudu kūkām un kafijai rakstniekiem. Par to var pārliecināties ikviens – atskaites par projektiem ir skrupulozas, salīdzinot, piemēram, ar fondiem Skandināvijā, kur bieži tiek prasīta tikai satura atskaite un pierādījums, ka pasākums ir noticis, VKKF prasa ļoti stingras atskaites par finansējuma izlietojumu ar čekiem un maksājumu uzdevumiem,” piebilst D. Bluķe.
Nepatīkami pārsteigti par pārmetumiem, ka, rīkojot literātu tikšanos ar lasītājiem, nopelnot “projektu vadītāji”, ir reģionu bibliotēku pārstāvji.
“Honorārs autoriem ir vienīgā lieta, ko lūdzam VKKF,” “Kultūrzīmēm” uzsver Kuldīgas Galvenās bibliotēkas vadītāja Daina Girvaite. “Kultūrkapitāla fonda atbalsts ir ārkārtīgi nozīmīgs, jo bibliotēka ar savu budžetu nevar atļauties noorganizēt šādas tikšanās, tāpēc ikreiz, kad kāds no projektu pieteikumiem tiek apstiprināts, esam ļoti laimīgi.
Projektus rakstām gan Kuldīgas galvenajai bibliotēkai Kuldīgas pilsētā (šogad notikušas 14 tikšanās, turpmāk ciklā “Hei, rakstniek, esmu tavs lasītājs!” Kuldīgas novada lauku bibliotēkām paredzētas 11 tikšanās. – A. K.), gan Skrundas pilsētai, gan arī lauku bibliotēkām Kuldīgas novadā, un to rakstīšana ietilpst darba pienākumos – papildu samaksu nesaņem nedz bibliotekārs, nedz tiek nolīgti, piemēram, pasākuma moderatori, jo mūsu bibliotēkas speciālisti paši ir ļoti profesionāli šajā ziņā,” skaidro D. Girvaite.
Viņa norāda, ka par vienu tikšanos literāts saņemot 120 līdz 140 eiro pirms nodokļu nomaksas, atlīdzībā iekļauti arī transporta izdevumi, kas tālāk dzīvojošiem autoriem nereti neesot mazi.
“Kad uzrunājam rakstniekus, jautājot, vai viņi vispār būtu ar mieru braukt uz Kuldīgu vai Kuldīgas novadu, iepazīstinām ar atlīdzības apmēru, un lielākā daļa piekrīt, lai gan ir arī tādi, kas teic, ka ir par maz. Skaidrs, ja rakstnieks brauc tālāku ceļu, tad liela daļa no atlīdzības var aiziet ceļa izdevumos. Aicinām arī jaunus autorus, jo mums ir svarīgi, lai sabiedrība iepazīstos arī ar viņiem, un uzsveram, ka dodam viņiem platformu par sevi pastāstīt, tāpēc naudas lieta viņiem nereti nav tik svarīga,” skaidro D. Girvaite.
Kuldīgas bibliotēkas vadītāja arī atklāj, ka lielākā daļa šādu tikšanos apmeklētāji ir seniori, tāpat īpaša auditorija ir skolu jaunatne un mazie bērni: “Pēc pandēmijas apmeklētība bija ļoti maza, tomēr process ir atsācies.
Saprotams, tikšanās ar pieprasītākajiem autoriem, piemēram, Gunti Bojāru, Andri Kalnozolu, ir ļoti apmeklētas.
Latviešu oriģinālliteratūra ir jāmīl, jāsaudzē, un par to ir jārūpējas, jo latviešu literatūras lasītāju ir maz, tāpēc reizēm interese ir jārada, kamēr uz ārzemju autoriem stāv rindas. Ja lauku cilvēkam rakstnieks piebrauc klāt, pastāsta par sevi, tas ir ļoti vērtīgi.”
VKKF līdzekļi ir būtisks atslogojums pašvaldību budžetam, norāda Gulbenes novada bibliotēkas direktore Sabīne Jefimova. “Rakstām projektus, lai veicinātu oriģinālliteratūras izpratni sabiedrībā un iepazīstinātu cilvēkus ar autoriem, lai viņi saprastu, ka visi esam vienlīdzīgi un autori nav no citas pasaules.”
Arī S. Jefimova apliecina, ka VKKF projektu konkursos iegūtais finansējums paredzēts tikai autoriem. “Protams, vienmēr gribas atstāt labu iespaidu par iestādi, tad iegādājamies nelielu suvenīru vai ziedus, bet tas nav par projekta līdzekļiem.” Autoru honorāru prasības gan atšķiroties – kāds gatavs braukt par degvielas izdevumu atmaksu, cits, varbūt populārāks un noslogotāks, vēloties lielāku samaksu. “Atlīdzību summas Gulbenē tomēr nepiedāvā lielas – ap 100 līdz 200 eiro. “Šo tikšanos pienesums ir acīmredzams – pēc tām palielinās grāmatu izsniegumu skaits, aug interese par konkrēto autoru. Īpaši mazās lauku bibliotēkas ir nozīmīgs kultūras un sabiedriskais centrs, un uzturēt šos procesus ir mūsu pamatdarbs.”
Ziedus nes lasītāji
“Lasot pārmetumus rakstniekiem un bibliotekāriem, kuri nelietderīgi tērējot valsts naudu pasākumos, tiekoties ar lasītājiem, nezinu, smieties vai raudāt,” “Kultūrzīmēm” teic rakstniece Monika Zīle.
“Uz bibliotēkām braucu gadu gadiem, bet nekad mūžā neesmu tur redzējusi rakstniekiem klātus galdus, rautus vai dāvanas.
Projekta organizētājs ir tas pats bibliotekārs, kurš to dara par savu algu un neko papildu nepelna.
Vienīgo reizi 20 eiro viesnīcai dabūju vēlā vakarā Liepājā, kad pēc pasākuma vairs netiku mājās. Reizēm bibliotekāres uzvāra kafiju pieklājības pēc, reizēm pašas bibliotekāres vai kāds no lasītājiem sarūpē kādu cepumu, reizēm pašvaldība kādu eiro iedevusi ziediem, bet cilvēki nes puķes no saviem dārziem: tulpes un narcises pavasaros, mārtiņrozes – rudeņos.
Atlīdzību rakstniekam šādās tikšanās reizēs neuzskatu par būtisku ieņēmumu. Ja jābrauc tālāk uz vietu, kur nav sabiedriskā transporta – reizēm pat savi divsimt kilometri vienā virzienā, tad pati sēžos pie stūres un degvielā iziet vismaz puse no paredzētās atlīdzības. Tērēju savu laiku, visu dienu, patiesībā pat vairāk, jo pasākumam ir jāsagatavojas.”
Uz pārmetumu, ka šādi izlietots VKKF finansējums neveicina literāru darbu radīšanu, rakstniece atbild: “Izcilo darbu radīšanai ir citi Kultūrkapitāla fonda projekti. Šajā gadījumā tā ir lasīšanas paraduma uzturēšana, kas ir kultūras procesa sastāvdaļa, un tai ir vajadzīga motivācija. Tiekoties ar rakstniekiem, grāmata ir arī iegansts sanākt kopā, spriest par aktualitātēm – bibliotēka mūsdienās nav tikai grāmatu apmaiņas punkts, tai ir arī sociālā darba funkcija.”
“Šis tikšanās process vajadzīgs arī tad, ja uz to atnāk pavisam neliels cilvēku skaits,” uzskata Arno Jundze.
“Mēs braucam arī uz ļoti mazām vietām, kur nekas cits nenotiek un grāmatnīca nav tuvāk par 50 kilometriem. Ja uz manu dzimto vietu atnāk desmit cilvēki, tas jau ir anšlāgs. Tomēr tā ir kultūra, process, un ir jābrauc visur, kur tevi gaida – tas ir dzelžains noteikums.”
Uzziņa
