“Lasītprasme nav nezāle, bet augļukoks” – skolotāju un vecāku iesaiste – kritisks jautājums 6
Linda Kusiņa-Šulce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējo gadu pētījumi atklāj, ka Latvijas bērnu un jauniešu lasītprasme arvien pasliktinās, un šķiet, ka beidzot satraukums par to neaprobežojas ar kultūras aprindām vien.
Lai saprastu, ko darīt situācijā ar bērnu un jauniešu lasītprasmi, uz sarunu aicināju Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāju SILVIJU TRETJAKOVU, Kultūras ministrijas (KM) Kultūrpolitikas departamenta Nozaru politikas nodaļas eksperti LĪGU BUŠEVICU, Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Izglītības departamenta direktora vietnieku izglītības kvalitātes vadības un digitālās transformācijas jomā EDGARU PLĒTIENU, Latvijas Grāmatniecības padomes un Grāmatizdevēju asociācijas priekšsēdētāju RENĀTI PUNKU, pirmā Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivāla organizētāju DACI KRECERI-VULI, kā arī dzejnieci, tulkotāju, līdz 2024. gada pavasarim VKKF literatūras nozares eksperti INGMĀRU BALODI.
Skolotāju un vecāku iesaiste – kritisks jautājums
L. Kusiņa-Šulce: – Visi šeit pulcējušies zinām, ka stāvoklis, bez liekiem pārspīlējumiem, ir tiešām slikts. Vai varu lūgt, lai katrs pasakāt pāris punktu par to, kas, pēc jūsu domām, ir tā cēloņi?
R. Punka: – Par šo jautājumu mēs kopā ar KM esam mēģinājuši veidot plašāku sarunu vismaz kopš 2010. gada, jo gan lasītprasme un attieksme pret lasīšanu, gan grāmatas loma izglītības procesā ir pakāpeniski samazinājusies gadu gadiem, un mēs esam vienmēr centušies atgādināt, ka tas tomēr ir viens no stūrakmeņiem, uz ko izglītība balstās. Otra lieta – mainoties pasaulei, sociālajai uzbūvei, parādījušies arvien jauni un jauni kārdinājumi, izklaides iespējas, un virzība uz patērnieciskumu, kas vērojama ne jau tikai Latvijā, būtiski ietekmē, jo samazinās vēlme pašam aktīvi iesaistīties procesos. Turklāt tagad jau izaugusi vesela vecāku paaudze, kas neapzinās lasīšanas lomu un nozīmi, un arī skolā pieredze ne vienmēr bijusi pozitīva un pietiekami plaša, līdz ar to atbalsts lasīšanai kā vērtīgai nodarbei kļuvis mazāks nekā agrāk. Izdevējiem – un ne tikai Latvijā – raizes dara tas, ka pēc pandēmijas ir ļoti pieaugusi sociālo tīklu ietekme uz jauniešu izvēlēm un kultūras patēriņu, jo mēs redzam, ka pat tie jaunieši, kas lasa grāmatas, to vairs nedara savā dzimtajā valodā.
S. Tretjakova: – Mēs ar izdevējiem strādājam kopā tiešām ļoti sen, pieminēšu tikai vienu punktu: kad 2011. gadā ekonomiskās krīzes situācijā no valsts lasīšanas veicināšanas programmai tika piešķirta precīzi nulle latu, rakstījām 11 ministrijām, tāpat – tiesībsargam, kurš atzina, ka tas tiešām ir bērnu tiesību pārkāpums. Bet nekas jau nav mainījies, un tas ir pats nožēlojamākais, ka tik ilgus gadus mums acīmredzot nav izdevies atrast dzirdīgas ausis.
Kā jau Renāte teica – mēs Eiropā neesam unikāli. Tikko atgriezos no konferences Eiropas Komisijā, un tur secinājumi bija līdzīgi. PIRLS (Progress in International Reading Literacy Study; starptautisks lasītprasmes novērtēšanas pētījums. – Red.) projekta vadītājs Dirks Hasteds uzsvēra, ka svaigākais pētījums nācis ar vislielāko kritumu rādītājos, kāds nekad iepriekš nav bijis, arī vecāku loma kļuvusi ļoti neskaidra. Praktiskajās debatēs mēs piedalījāmies grupā “Lasīšanas un literatūras pedagoģija”, un tās galvenie secinājumi bija, ka skolotājiem trūkst zināšanu par aktuālo bērnu un jauniešu literatūru, nepieciešams iesaistīt pašus skolēnus izvēlē, vajadzīga pieeja daudzveidīgai literatūrai un lasīšanas veicināšanas programmām.
Kas var palīdzēt? Sadarbība starp lasīšanas veicināšanas organizācijām tieši skolā, kultūras sektoram jāstrādā kopā, un vajag lielāku ES iesaisti lasīšanas veicināšanas politikā, lai būtu platforma, kurā savstarpēji dalīties pieredzē.
L. Buševica: – Man ļoti gribētos popularizēt daiļliteratūru kā mācību literatūras kategorijai līdzvērtīgu resursu, jo tā attīsta daudzas prasmes, kas definētas arī izglītības standartā, – radošumu, sociāli emocionālās prasmes, spēju saprast sevi un citus, radošāk atrisināt dažādus uzdevumus, tādēļ ilgtermiņā gribētos skatīties uz literatūru kā nozīmīgu resursu, kas būtu klātesošs izglītības procesā. Strādāt ar ģimenēm, skolām, lai atgūtu lasošo auditoriju, un īpaši pievērst uzmanību tam, ko varam darīt ar lasīšanas veicināšanu pirmsskolas izglītības periodā.
I. Balode: – Daudz ko jau nosauca Renāte un akcentēja Līga, bet saredzu arī savu lomu – es tulkoju, un pēdējos gados īpaši daudz sanācis tulkot bērnu grāmatas. Esmu arī pamatskolnieka māte, un nupat nesen viņš atnāk mājās un raud, ka ir salīdzināts ar grupas biedru, jo viņa lasīšanas klade nav aizpildīta līdz galam, tāpēc gatavs jau atmest ar roku šai nodarbei un darīt kaut ko citu – lasīšana kā sacensība kādu laiku strādā, taču katras sacensības reiz beidzas. Es redzu skolotāja darbu un ne mirkli negribu to noniecināt, jo pirmkārt skolā ir kritiski mazs latviešu valodas un literatūras stundu skaits, un mēs nevaram cerēt, ka pat tad, ja skolotājam būs dota dāvana runāt ar bērniem un ieklausīties, viņam fiziski būs laiks to darīt. Jāsaprot, cik ir kontaktstundu padziļinātam darbam ar tekstu, un svarīgi būtu domāt, kā organizēt iespējamas jaunās iniciatīvas, lai tās nepadarām par papildu slogu skolotājiem.
Vecāku iesaiste, piekrītu, ir ļoti būtiska un daudzos gadījumos – nepilnīga, pārprasta. Domāju, derētu kāda publiska kampaņa par nepieciešamību lasīt priekšā bērniem, līdzīgi kā ir kampaņas “Nebrauc dzērumā!”, jo es arī godīgi atzīstu, ka vieglāk ir nelasīt. Kaut vai uzlikt, piemēram, audiogrāmatu, tā notiek bērnudārzā, bet tas strādā pilnīgi citādi nekā teksts, ko pieaugušais lasa bērnam.
Trešais punkts, ko redzu labā Rīgas skolā, saistās ar bibliotekāru un skolotāju sagatavotību. Skolotājiem ir jābūt ērti pieejamai informācijai par to, kas patlaban ir svarīgs un jēdzīgs, jo citādi viņi starp stundām, gatavošanos tām un e-klases aizpildīšanu to var gluži vienkārši nepamanīt, un pēc stundām viņiem tam vairs var nebūt spēka. Tātad tas varētu būt izdevēju, padomdevēju vai kopīgo organizāciju tiešāks dialogs ar skolotājiem, īpaši tiem, kuri māca literatūru. Zināms, ka šādas iniciatīvas ir, taču šķiet svarīgi izveidot tādu noturīgu, ne kampaņveidīgu domapmaiņu. Un tad vēl ir skolu bibliotēkas. Var paveikties ar ļoti jauku, draudzīgu bibliotekāri, kura neaizbaida bērnus no grāmatām, bet viņa iepērk to, kas ir spilgtāks, kam ir atlaide. Ir gadījies, ka pedagogi, kam pašiem ir bērni, man saka: “Bet pasaki, kā tad lai orientējas?” Mēdzu ieteikt, piemēram, Baltvilka balvu kā vienu no orientieriem. Vērts sākt ar to vai ar Lielās lasīšanas svētku laureātiem, vai, teiksim, Laligabas bērnu literatūras sadaļu!
L. Kusiņa-Šulce: – Man arī ir jautājums par skolu bibliotēkām, kas vēl joprojām, šķiet, ir pilnīgs baltais plankums. Bet par to varbūt varam parunāt mazliet vēlāk, tagad atpakaļ pie iemesliem un risinājumiem. Dace?
D. Krecere-Vule: – Mana pieredze salīdzinoši nav ilga, es divus gadus strādāju Siguldas novadā kā literatūras projektu organizatore, patlaban vairs neesmu šajā amatā, bet man ir priekšstats, kā šie procesi notiek vai nenotiek, un interesi par lasīšanas veicināšanu esmu saglabājusi. Viena no lietām, ko gribu izcelt, – daļā sabiedrības nav pašsaprotama lasīšana kā pamatprasme daudzām citām prasmēm, rodas priekšstats, ka to saista tikai ar humanitārajām zinībām vai tikai ar kultūras nozari, un nebūs iespējamas būtiskas pārmaiņas, kamēr neradīsies skaidrība, ka lasītprasme attiecas pilnīgi uz ikvienu. Ka lasītprasme ir pamatprasme. Palicis prātā pētījums par to, kā mainītos 9. klases eksāmenu rezultāti matemātikā, ja 4. klasē lasītprasme būtu par noteiktiem punktiem augstākā līmenī – tas parāda, cik cieši saistītas šīs prasmes, par kurām ikdienā domājam kā par pilnīgi nošķirtām.
Runājot par risinājumiem – domāju, nevienam nav zelta atslēdziņas. Tomēr ir lietas, kuras es vēlētos redzēt ieviestas praksē, piemēram, skolas, kur par lasītprasmi nav atbildīgs tikai latviešu valodas un literatūras skolotājs, bet kurā arī citi skolotāji strādā ar tekstiem, skolu kā lasīt veicinošu vidi kopumā. Es labprāt pie viena galda redzētu dažādu nozaru pārstāvjus, kas runātu un domātu, ko darīt, lai veicinātu lasītprasmi. Un vēl – vienmēr ar lielu interesi vēroju, kā notiek STEM priekšmetu popularizēšana un mācību līdzekļu izstrāde, piemēram, nesen vēroju mācību līdzekļa “Fizika 1” prezentāciju, un tā bija ļoti pārliecinoša. Man gribētos redzēt tikpat nopietnu un pārdomātu pieeju arī visā, kas attiecas uz lasītprasmi. Un vēl viens punkts ir lasītprieks, lai tas nepaliek pašplūsmā, ar to ir jāstrādā, tam ir jābūt darba kārtībā, turklāt ne tikai skolēniem, bet arī skolotājiem.
Lai lasītprasme būtu mērķis
E. Plētiens: – Es gribētu uz šo jautājumu paskatīties no visām savām lomām, jo esmu ne tikai ministrijas pārstāvis, bet arī daļlaika skolotājs, kas ļoti daudz domā par lasītpratības stratēģijām, skolotāju pilnveides veicējs, tāpat četrus gadus esmu vadījis skolu.
Pirmā lieta, ko jau kolēģi uzsvēra, – šī ir ilgstoša problēma, vismaz 10–15 gadu jautājums. Turpretim STEM priekšmeti, ja paskatāmies pagātnē, aptuveni pirms 10–12 gadiem kļuva par ļoti atbalstāmu nozari valsts līmenī, un redzam, ka skolēnu līmenis šajos priekšmetos ir audzis. Tātad, ja darbu pie lasīšanas veicināšanas sāksim tagad, tās rezultātus redzēsim pēc 10–15 gadiem.
Otra lieta – es zinu skolotāja ikdienu, un mana pārliecība ir, ka skolotājam ļoti apzināti jāizvirza mērķi, redzot bērnus, ar kuriem strādā. Ja mans divu triju gadu mērķis ir audzēt skolēnu lasītprasmi un tekstpratību, man kā skolotājam ļoti apzināti jāstrādā pie šīm stratēģijām. Zinu, ka lielākā daļa skolotāju atbildētu – mēs jau to darām. Taču vai mēs to darām intuitīvi ikdienā, vai arī ļoti apzināti mācību procesā ieliekam aktivitātes, kas vedīs uz tekstpratību, un tās vīsies cauri visam mācību procesam. Es nepārmetu, bet aicinu padomāt, cik daudz katrs no mums kā skolotājs plāno tekstpratību.
No direktora viedokļa man šķiet, ka skolas uzdevums ir strādāt ar vecākiem. Redzu, ka vecākiem ir vajadzīgi piemēri, padomi un ieteikumi, kā strādāt ar pusaudžiem, kā veicināt vienu vai otru jomu, un skola var palīdzēt, piemēram, organizējot vecāku skolas, kopienas akadēmijas, sauciet, kā gribat.
Un vēl, – skolu bibliotēkas ir ļoti atkarīgas no direktora. Ja skolas bibliotekārs grib veidot kādu iniciatīvu, vairāk mācīties, tad no vadītāja atkarīgs, vai viņš teiks – jā, tu vari to darīt vai nē, tu to nedarīsi. No bijušā direktora kurpēm es aicinātu padomāt katru direktoru, kā es varu atbalstīt savu skolas bibliotekāru.
L. Buševica: – Vai lasīšanas, autoru klātbūtne skolā varētu būt viens no faktoriem, kas palīdzētu uzlabot lasītprasmi?
E. Plētiens: – Zinu skolas, kur ir lasīšanas stunda, tas ir noteikums vai princips, bet, ja bērni sev ērtā vidē lasa katru dienu, tas kļūst par ieradumu. Bet no IZM puses, kas mums nākotnē noteikti jāizdara, un es redzu, ka mēs to izdarīsim caur topošo Profesionālā atbalsta centru, – mums jāiedod skolām pietiekami daudz piemēru, kā lasītprasmi var veicināt, jo skolas bieži neiedomājas, ka kaut ko var darīt, jo tām nav piemēra. Iedodot piemērus, rādot, stāstot, mums ir arī plāns veidot pieredzes tīklus, papildinot to visu ar autoru klātbūtni skolā, ar to jau var kaut ko darīt.
S. Tretjakova: – Zināms progress ir, jo Valsts satura un izglītības centrs programmā “Restarts lasīšanai” šogad atbalstījis aptuveni 500 skolotāju un skolu bibliotekāru izglītošanu LNB – Kompetenču attīstības centrā par aktuālo literatūru, par to, kā efektīvāk īstenot rakstnieka vizīti skolā. Jau nokomplektētas vairākas grupas, un tas ir labi, šis ir pirmais sadarbības impulss pēc ilgāka laika. Nezinu, vai aicināsiet mūs savā Profesionālās izglītības centrā runāt par bērnu literatūru. Būtu lieliski, ja mēs vēlreiz apsēstos pie galda un noslēgtu līgumu starp KM un IZM, vienojoties, ka atbalstīsim lasīšanu un vismaz kvalitatīvas literatūras krājuma iedīgļu veidošanu skolas bibliotēkā, lai tas tiek regulāri papildināts. Man šķiet, ka spēkus vajag apvienot, un labs piemērs ir Polijas iniciatīva “Grāmatu superspēks”, kur pašvaldībās skaidro grāmatas nepieciešamību, jo lasītprasmei ir ietekme gan uz ekonomisko attīstību, gan demokrātijas procesiem, bez tās var arī pazaudēt savu identitāti. Polija PIRLS projektā ir 9. vietā, Latvija – 23., bet viņi jau sākuši veidot kompleksu pieeju, kamēr mums vēl par to netiek pat domāts.
E. Plētiens: – Absolūti piekrītu Silvijai par visu pušu nākšanu kopā, tāpēc Profesionālajā centrā mums iezīmēts īpašs cilvēks, kam būs jātur rūpe tieši par šo jomu. Mēs esam vienojušies valsts līmenī, ka tekstpratība būs valsts prioritāte, kas ir ļoti svarīgi, jo līdz šim tā nav bijis. Tas arī tad būtu saistīts ar šo mērķēto profesionālo programmu, un esam jau iezīmējuši, ka lasītprasmei būs vajadzīga bibliotēku un visu citu resursu palīdzība, kas spēs skolotājam palīdzēt apzināti strādāt pie lasītprasmes veicināšanas.
Daudz plašāks process
– Dace, varbūt varu pajautāt par materiāliem, ko LNB katru gadu veido pēc Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas (BJVŽ) darbiem? Vai Siguldas novada skolotāji tos izmanto savā darbā?
D. Krecere-Vule: – Es vēl gribēju piebilst par autoru viesošanos skolās – mēs Siguldā sākām vest autorus uz skolām, un tas nemaz nav tik vienkārši. Protams, autora viesošanās skolā ir brīnišķīga lieta, ar piebildi, ja autors prot strādāt ar bērniem, un mums Latvijā nemaz nav šādas autoru skolas, kur to varētu iemācīties. Turklāt ir ierobežots stundu skaits, tādēļ skolotāji ļoti domā, kam tās veltīs, un, ja ir tikai viena literatūras stunda nedēļā, tajā grūti ietilpināt vēl arī rakstniekus. Bet pats svarīgākais jautājums ir par mācību materiāliem. Tāpēc minēju piemēru par “Fizika 1”, kas tapis ļoti labā komandā. Latviešu valodas un literatūras skolotājiem šāda materiāla nav, tāpēc gatavošanās stundai prasa tik daudz laika.
Par BJVŽ – strādājot Siguldā, piedalījos metodiskajās dienās, iztaujāju skolotājus par visdažādākajiem jautājumiem, un man bija pārsteigums, cik maz skolotāju izmanto BJVŽ, kas taču ir visplašākā lasītveicināšanas programma.
I. Balode: – Ja pat mūsu nelielais pulks šodien nonāk līdz tam, ka ir ļoti labi nodomi, lieli vārdi, kā tekstpratība un tamlīdzīgi, bet tajā pašā laikā skolā, kur bērni pavada lielāko daļu savu darbdienu, nav ne vietas, ne arī klusa laika lasīšanai, izņemot varbūt vienīgi kāda stingra skolotāja stundā, tas manī rada milzīgu pretrunu. Ir jautājumi, kurus es kā vecāks varu risināt individuāli vai sarunā ar konkrēto pedagogu, bet mēs dzīvojam konkrētā realitātē. Skolās starpbrīžos bērni sēž kā zombiji telefonos, un dzirdēts par daudziem gadījumiem, kad daļa skolotāju aicina atteikties no telefoniem, jo redz, ka bērni degradējas, bet otra puse nav gatava to darīt, jo vēl bez vispārējiem iebildumiem no bērnu un dažkārt vecāku puses līdz ar telefoniem samazinās bērnu kustība, un līdz ar to pedagogiem nav jārūpējas par to, kas notiek starpbrīžos.
R. Punka: – Es gribētu paturpināt par to daļu, ka mums kā sabiedrībai būtu jāsaprot, ka grāmatas lasīšana ir daudz plašāks process nekā tikai ar daiļliteratūru saistītais. Ir grāmatas par kodolfiziku, par labu uzvedību, par dārzkopību, grāmatas loma izglītības procesā nebeidzas ar literatūras stundu. Kad notika pāreja uz kompetenču izglītību, ko mēs vērojām ar pamatotām bažām, tika solīts, ka samazinās literatūras stundu skaitu, bet toties integrēs grāmatu plašākā izglītības procesā – un tas, cik varu spriest pēc sarunām ar skolēniem un vecākiem, tā nav noticis.
Tāpēc jo sāpīgāks ir jautājums par skolu bibliotēkām: par iepirkumu, vai tas vispār notiek, vai tas ir plašāks par literatūras stundu plānu vai ne, lemj direktors. Pieaug skolu skaits, kas piedalās BJVŽ, bet bija absurds gadījums, kad pilotprojekta ietvaros skolas varēja iepirkt BJVŽ komplektu, un toreiz ar grūtībām varēja tās pierunāt iepirkt pusaudžiem domātās grāmatas, un nekādi nevarēja pārliecināt pirkt vecāku žūrijas komplektu, turklāt nākamajā gadā pilotprojektu pārtrauca, jo, lūk, nevar izvēlēties vienu grāmatu, ar kuru pedagogi varētu strādāt. Es piekristu, ka varbūt nevajag visu komplektu, bet vismaz tās, kuras ieguvušas pirmās trīs vietas, jo tajās būtu ietverts gan labais atlases princips, gan arī mēs zinātu, ka bērni tās novērtējuši.
Lasīšana ir darbs
– Te man jautājums Līgai kā KM pārstāvei, kā tad ir ar finansējumu Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas komplektam?
L. Buševica: – Pagājušajā gadā lasīšanas veicināšana iekļauta KM prioritāšu sarakstā un pamatbudžetā, tai piešķirti 400 000 eiro gan lasīšanas veicināšanas programmu finansējumam, gan grāmatu iepirkumam bibliotēkās. Tas ir unikāls gadījums, par kuru mēs ļoti cīnījāmies, un domāju, ka palīdzēja katastrofālie lasītprasmes rādījumi.
S. Tretjakova: – Jā, mums gadu gadiem bija jāaizpilda anketas par prioritārajiem pasākumiem, bet šogad tiešām, paldies, ir līdzekļi, kas ļauj savlaicīgi sākt BJVŽ programmu, un ir arī 50 000 eiro Grāmatu starta īstenošanai, jo, kā jau daudzi teica, jāsāk ar mazajiem bērniem, kurus nedrīkstētu palaist garām. Ir finansējums arī Skaļās lasīšanas sacensībām, līdz ar to arī noklāts viss lauks.
D. Krecere-Vule: – Man tomēr ļoti būtiski šķiet pateikt, ka nepietiek ar Bērnu žūriju, Grāmatu startu. Tās ir lieliskas programmas, bet funkcionē vienā konkrētā veidā. Bērni ir dažādi, skolotāji ir dažādi, vecāki ir dažādi, un mums jāatrod veids, kā atbalstīt dažādas lasīšanas veicināšanas programmas. Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivāls, uzskatu, bija brīnišķīgs, un paldies pašvaldībai, kas to finansēja. Zinu diezgan daudzas skolas, kuras prioritizējušas lasītprasmes veicināšanu, un tas man šķiet svarīgi, to nedrīkst laist garām, šīs skolas ir jāatbalsta, jāsaved kopā, jāveicina tīklošanās, lai mēs zinām, ka, tāpat kā ir ekoskolas, ir arī lasošās skolas.
S. Tretjakova: – Mēs piedāvājām IZM 12 iniciatīvas, tur nebija tikai BJVŽ vien, kas ir tikai pats minimums, kā nogādāt skolā minimumu kvalitatīvas literatūras. Mēs piedāvājām gan diskusijas par grāmatām onlainā pēc Norvēģijas “Norli Junior” parauga, gan Lasīšanas ligzdas, kas ir igauņu pirmsskolu programma, ko samērā viegli uzsākt, varētu būt lasošākā skola, lasošākā pilsēta. Mums vajag par to runāt plašāk, jo, protams, ka visu iesaiste ir svarīgāka nekā viena vai otra atsevišķa iniciatīva.
R. Punka: – Vienam no Ļubļanas manifesta (manifests par augstākā līmeņa lasītprasmes svarīgo lomu, kas tika parakstīts 2023. gada 18. oktobrī Frankfurtes grāmatu gadatirgū. – Red.) autoriem, Miham Kovāčam, ir tēze, ka šobrīd esam kritiskajā punktā, kad saprotam, ka nav labi. Viņš to salīdzināja ar stāvokli 20. gadsimta 80. gadu beigās, kad sākās veselīga dzīvesveida kampaņa – arī tā nenotika vienā mirklī, bet tomēr to pārņēma plašāka sabiedrība. Un vēl – mēs daudz runājam par lasītprieku, tas ir pareizi, lasītprieks ir svarīgs, bet mums nevajadzētu pieradināt sevi pie domas, ka viss nāk bez piepūles. Mēs vispār esam arvien vairāk uz vieglumu orientēta sabiedrība, arī tādēļ lasīšana sarūk, jo tā prasa piepūlēt pelēkās šūniņas. Bet tieši tādēļ mums lasīšana arī tik daudz dod. Tomēr godīgi jāpasaka – lasīt ir darbs, un ir darbs interesēties par grāmatām. Un mums akūti nepieciešams skaidrošanas process visplašākajā nozīmē, bet ne bezpalīdzības noskaņā – mēs vēl varam visu mainīt, bet ir jāsāk to darīt.
I. Balode: – Nedaudz smaidam noslēgumā: ja mans bērns atkal nokavē grāmatu atdošanu bibliotēkā, mēdzu viņam iedot ko līdzi no saviem tulkojumiem, un bibliotekāre par visu ir sajūsmā – allaž kas jauns un nezināms.
L. Buševica: – Nopietnāk: mēs gribam apsēsties pie galda kopā ar kolēģiem no IZM, iziet cauri visiem punktiem un saprast, vai arī izglītības sektors varētu prioritizēt lasītpasmes programmu un cīnīties par līdzfinansējumu.
D. Krecere-Vule: – Man pašai visspilgtākais secinājums no literatūras festivāla – tas pierādīja, ka literatūra ir tikpat konkurētspējīga par bērnu un jauniešu uzmanību ikdienā kā jebkura cita brīvā laika nodarbe. Problēma nav bērnos, bet tajā, kā mēs, pieaugušie, darām savu darbu, kas acīmredzot jādara labāk.
