Lasītājs – audzējams kā puķe dobē? Par jaunām stratēģijām literatūrā 0
Nedēļā, kad Ķīpsalas izstāžu centrā risinās gada vērienīgākā Latvijā izdotās literatūras parāde “Latvijas grāmatu izstāde 2019”, “KZ” aktualizēja jautājumu par literatūras mediju situāciju un misiju.
Paši jau trešo gadu ar Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) atbalstu izdodam atsevišķu literatūras pielikumu “KZ Grāmatplaukts”, kurā publicējam kā jaundarbus dzejā un prozā, tā arī jauno autoru darbus, tulkojumu fragmentus un recenzijas. Arī tādēļ mums šķita nozīmīgi noskaidrot plašākā kontekstā, kādas ir šobrīd esošo literatūras mediju iespējas un prakses veicināt latviešu oriģinālliteratūras un tulkojumu pieejamību plašai sabiedrībai.
Lai diskutētu par šo un citiem jautājumiem, “KZ” redakcijā satikās Latvijas lielāko – gan drukāto, gan elektronisko – literatūras mediju galvenie redaktori – SANDRA RATNIECE (“konTEKSTS”), RUDĪTE KALPIŅA (“Domuzīme”), ILMĀRS ŠLĀPINS (bijušais portāla “Satori” galvenais redaktors), ARTIS OSTUPS (“Punctummagazine”), MĀRTIŅŠ LAIZĀNS (“Ubisunt”), kā arī VKKF padomes loceklis un literatūras nozares ekspertu komisijas priekšsēdētājs AIVARS EIPURS. Diskusiju vadīja izdevuma “Kultūrzīmes” redaktore Anita Bormane.
Labāk, bet ne apmierinoši
– Cik lielā mērā literatūras mediji šobrīd spēj nodrošināt Latvijas literatūras atpazīstamību un prestižu plašā sabiedrībā?
Ilmārs Šlāpins: – Daiļliteratūrai iespēja tikt publicētai, protams, ir vitāli svarīga, jo autori vēlas jau dzīvi tapt lasīti un sadzirdēti. Lai gan mēs latviešu literātus dēvējam par introvertiem, tieši literatūras mediji ir tā vieta, kur viņi var pārvarēt šo mulsumu un satikties ar lasītāju.
Pati šo mediju situācija joprojām ir kaut kādā lūzuma brīdī, un mēs redzam, ka mediju vide joprojām turpina mainīties. Ja runājam par drukātajiem un interneta kultūras medijiem, domāju, ka ar laiku šis nodalījums pazudīs pavisam. Taču “Satori” pieredze arī liecina, ka esam ļoti veiksmīgi īstenojuši daudzus drukātus projektus.
No autoru puses tomēr joprojām ir arī jūtama stabila un nezūdoša pietāte pret drukātu izdevumu – viņi vēlas savu tekstu ieraudzīt arī nodrukātu, ne tikai internetā. Tā ka šīs divas platformas turpinās eksistēt paralēli, un domāju, ka tur varētu iejaukties arī audiovizuālie mediji.
Rudīte Kalpiņa: – Literatūras medijiem ir īpaša, atšķirīga loma pārējo kultūras mediju vidū – tie paši ir literārā procesa sastāvdaļa. Tā nav ne teātrim, ne mūzikai, ne mākslai, kur attiecīgās kultūras nozares medijam drīzāk ir papildinoša, kaut, nenoliedzu, būtiska loma.
Literārās periodikas pamatmērķi ir divi: atspoguļot un veicināt literāro jaunradi; iepazīstināt sabiedrību ar jaunākajiem mūsdienu rakstnieku darbiem, kā arī sniegt iespēju lasīt citās valodās rakstīto tulkotāju sniegumā. Drukātais izdevums turklāt vēl rada lasītājā tās patīkamās papildu izjūtas, ko var sniegt tikai dzīva saskare ar papīru un uz tā lasāmo tekstu.
Sandra Ratniece: – Šobrīd situācija literatūras presē ir apmierinoša, bet nekādā gadījumā teicama. Jā, varbūt beidzamajā laikā naudas devēji tiešām sāk sadzirdēt to, ka literatūrai līdz šim dots ļoti maz balsstiesību.
Jāņem vērā, ka laikā pēc “Latvju Tekstiem”, kad sākās žurnāls “Domuzīme”, citi mediji arī rakstīja par literatūru, bet tas bija tik nepietiekamā apjomā, ka šis žurnāls tajā laikā veica ļoti lielu darbu, šajā vakuuma periodā parādoties kā stabils medijs. Tāpat arī “Satori” vienmēr ir pastāvējis, un literatūra ir bijusi tā pamatlauciņš, un tad sarosījās portāli “Punctum”, “Ubisunt”.
Situāciju šobrīd vērtēju kā apmierinošu, tomēr joprojām nepietiekamu. Piemēram, mēs, “konTEKSTS”, pozicionējamies kā medijs, kas vēlas aptvert visas ar literatūru saistītās jomas, bet to nespējam izdarīt, neatsakoties no kaut kā. Tiklīdz mums ir paplašinātie numuri, varam atviegloti uzelpot un īstenot senākas ieceres. “konTEKSTA” gadījumā tieši apjoms ir tas aktuālākais, sāpīgākais, lai mēs kļūtu vēl labāki.
Mārtiņš Laizāns: – Vietu, kur publicēties, ir gana. Es arī ne vienmēr saprotu argumentus, ka pietrūkst īstas literatūrkritikas; vietu, kur publicē nopietnus autorus. Ņemot vērā ikdienu, jau tā daudz kas paslīd garām, arī – ļoti labs. Drīzāk ir jautājums, vai vienmēr var nodrošināt stabilu, nepārtrauktu plūsmu un kvalitāti.
I. Šlāpins: – Par situācijas uzlabošanos liecina arī tas, ka autori jau var sākt piedraudēt – iesūta mums savu dzejoļu kopu un, ja tā dažu nedēļu laikā netiek publicēta, teic: vai nu jūs publicējiet, vai es eju pie citiem.
Artis Ostups: – Ir pierasts, ka šādas diskusijas par literatūras medijiem bieži beidzas ar kvantitātes daļu – nepietiekami, pārāk maz.
Man liekas, ka svarīgāk ir runāt par kvalitāti, bet tas ir arī grūtāk.
Šobrīd esmu visnotaļ apmierināts ar kvantitāti – man ir ko lasīt, ko pirkt, bet kvalitāte ir dažāda, un literatūrkritika, par ko šeit vēl runāsim, ir viens no sāpīgākajiem jautājumiem.
Aivars Eipurs: – Periodika man vienmēr likusies svarīgākā literatūras procesa daļa. Interesanti būtu aptaujāt visus grāmatu pircējus, cik no viņiem lasa periodiku. Naudas trūkums, protams, atduras arī pret drukātās literatūras periodikas izplatīšanas grūtībām.
Interneta medijiem ir priekšrocība – kad, piemēram, “Satori”, “Ubisunt” vai “Punctum” parādās raksts, man nav sajūtas, ka es vērtētu visu portālu kopumā, kā tas ir ar veselu “konTEKSTA” vai “Domuzīmes” numuru. Pārklājums mums it kā ir, un tas ir nozīmīgi. Šobrīd ir ļoti būtiski, ka ir gan mēneša izdevums “konTEKSTS”, gan iknedēļas izdevums “Kultūrzīmes”, kas reizi mēnesī ar VKKF atbalstu iznāk ar pielikumu “KZ Grāmatplaukts”, gan reizi kvartālā iznākošais žurnāls “Domuzīme”.
Problēma drīzāk ir tajā, vai VKKF, arī saredzot, ka nauda literatūras mediju pastāvēšanai ir vajadzīga, līdz galam to spēj realizēt. Domāju, ka nespēj. Periodika aizņem ļoti lielu daļu no VKKF līdzekļiem, un ir arī citi finanšu ietilpīgi projekti.
Taču, ja kādu izdevumu palaiž, tad nākamajā konkursā nevar pateikt – nē, gremdējam nost.
Man šķiet, ka tagad kaut kādā ziņā literatūras mediju tirgus ir piepildījies, jo, manuprāt, tas ir mīts, ka kāds kaut kur Rumānijā ir redzējis tos četrpadsmit izdevumus. Mums vienkārši nav tik daudz autoru.
Vien 1000 pēc literatūras izsalkušu cilvēku?
– Protams, mums katram ir priekšstati par savu auditoriju, bet cik lielā mērā to patiesībā pazīstam? Vai piekritīsit, ka zināmā mērā dzīvojam katrs savā informācijas burbulī?
R. Kalpiņa: – Nav nekāds noslēpums, ka “Domuzīmes” tirāža ir 2000 eksemplāru, abonēti tiek ap 400, kopā ar pārdošanu realizēti tiek ap 1300 eksemplāriem. 146 mākslas un mūzikas skolas arī saņem žurnālu, pārējo eksemplāru lielākā daļa aiziet bibliotēkām. Lēšam, ka katru numuru lasa apmēram 8000 cilvēku.
Pāris tekstus no katra numura ievietojam arī delfi.lv, pārsvarā apaļā galda sarunas, kurās runājam par sabiedrībai būtiskām tēmām, tātad tur auditorija vēl nāk klāt. Kāds ir tas informācijas burbulis, kurā dzīvojam mēs un potenciālais žurnāla lasītājs? Tas atkarīgs no cilvēka interesēm un no tā, kā viņš apsaimnieko vai pārvalda savu interešu un brīvā laika telpu. Vai dzīvo ar klapēm uz acīm, šauri profilējot, vai spēj tvert arī kaut ko ārpus tā.
Ir piedzīvots, ka cilvēki, par kuriem nebija šaubu – tie noteikti zina žurnālu, jo tas zināmā mērā saistīts ar viņu profesionālo darbību, – tomēr nebija to ievērojuši arī otrajā iznākšanas gadā. Tas pārsteidza. Bet tas nav “burbuļa” jautājums.
S. Ratniece: – Iznākam 1000 eksemplāros un nolēmām “Narvesen” tīklā izdevumu netirgot, jo mums nav tik daudz naudas, lai atpirktu nenopirktos eksemplārus. “KonTEKSTU” var nopirkt tikai grāmatnīcās, kā arī abonēt. Braucot uz reģioniem, saskaramies ar līdzīgu problēmu, ko pieminēja Rudīte, – man gan ir brīnums, ka daudzi nezina, kas ir “Domuzīme”, bet neizbrīna fakts, ka nezina, kas ir “konTEKSTS”.
– Bet vai mēs domājam par stratēģijām, kā šo auditoriju paplašināt, audzēt klāt?
– Manuprāt, visus mūsu literatūras medijus – gan elektroniskā, gan drukātā formā (vietnēs las.am, kā arī “rakstnieciba.lv” “konTEKSTS” ir lasāms arī elektroniski) – lasa pamatā vieni un tie paši cilvēki. Tas varētu būt ap 1000, un mums, domājot par šo auditoriju, jābūt atraktīviem, gādājot par jaunām formām, tematiku.
I. Šlāpins: – Gribētu mazliet oponēt – nav tā, ka ir tikai tie 1000 pēc literatūras izsalkušie cilvēki, kas dzīvo vakuumā. Lasītāju var izaudzināt, un tas pats attiecas uz autoriem – labi zinām, ka daudzi literāti pārstāj rakstīt brīdī, kad vairs nespēj publicēties vai nopelnīt ar rakstīšanu.
Katra raksta lasītāju skaits atšķiras, un tas ir atkarīgs gan no tā, cik raksts ir labi uzrakstīts, gan arī – kas to un par ko ir uzrakstījis. Tāpat – lai literatūra sasniegtu lielāku lasītāju skaitu, ir jābūt kādai “odziņai”, tam jābūt kādam nešpetnam dzejolim vai stāstam. Turklāt arī pēc raksta vai darba ievietošanas internetā lasītājam par to ir jāpaziņo, viņš ir jāaizsniedz citos veidos.
A. Ostups: – Gadu gaitā oža attīstās, un jau vari paredzēt, ko lasīs vairāk, tomēr uzskatu, ka redaktori nedrīkst kalpot tikai tam – lai gan arī auditorijas ieinteresēšana ir svarīgs aspekts. Mēs pildām arī kādu citu funkciju, un it sevišķi labi tas redzams kritikā – recenzijas kā kategoriju lasa vismazāk, vismaz “Punctum”, tomēr nekad nav bijusi doma tāpēc samazināt to skaitu un “spiest” uz intervijām, ko lasa vairāk. Jāievēro kaut kāds balanss.
Tik dažādā literatūras trenažiera misija
– Manuprāt, svarīga literatūras medija misija ir sniegt jaunajiem autoriem iespēju iegūt pirmo tribīni un komunicēt ar lasītāju. Cik aktīvi to veicam?
M. Laizāns: – Jaundarbus publicējam diezgan maz un reti. Kādreiz esam arī atteikuši publicēt, kad cilvēki iesūta savus dzejoļus, jo izlemjam, ka tas varbūt nav gluži tas, ko mūsu lasītājs vēlas. Nekad arī neesam sevi pozicionējuši kā literatūras trenažieri.
Artis teica, ka recenzijas lasa vismazāk, bet būtībā ar to mūsu portāls daudziem saistās visvairāk. Uzskatu, ka publicēties pie mums – autoriem tā ir iespēja sevi pamēģināt šajā jomā, kaut ko uzlabot savā rakstīšanas stilā, pilnveidoties. Tāpēc mēģinām vispirms uzrunāt LU studentus, cenšoties šajā vidē iedzīvināt lasīšanas un arī rakstīšanas tradīcijas.
A. Ostups: – Mūsu izvēli ietekmē tas, ka publicējam vidēji četras piecas dzejas publikācijas mēnesī un tikpat – arī prozu.
Atļaujamies vērtēt pietiekami stingri un paši jaunos autorus “nemedījam”, jo tam vienkārši nav laika.
Pats “Punctum” atbildu par dzeju, un man galvenais, vai jaunais autors ir gatavs ar savu dzeju strādāt. Ja, piemēram, kāds atsūta savus astoņpadsmit gados sarakstītos dzejoļus un es jūtu, ka viņš pats ir lielā sajūsmā par tiem un nav gatavs neko mainīt, tad ar šādu autoru nevēlos strādāt, jo manos darba pienākumos nav konsultēt un recenzēt, un komentēt viņu darbus. Bieži to daru tikai tāpēc, ka kaut kādā ziņā uzskatu par savu pienākumu.
– Vai jūsu sastādītajā nesen iznākušajā jauno autoru antoloģijā “Kā pārvarēt niezi galvaskausā” pamatā ir tieši “Punctum” reiz publicējušos jauno autoru darbi?
– Gan tādi, gan arī tie, kas bija publicējušies citur. Tomēr arī tur viens no kritērijiem bija – vai autors ir gatavs ar šo tekstu strādāt. Runājot par jaunajiem kritiķiem, tur situācija ir sarežģītāka – ir bijis tā, ka redzam, ka kaut kur citur publicējas kāds jauns kritiķis ar potenciālu, un viņu uzrunājam. Reizēm sanāk vilties viņa tekstā, citreiz trāpīt ar šo izvēli.
R. Kalpiņa: – Ja runa ir par literārā trenažiera misiju, tad “Domuzīme” nav tik “sportiska”. Četras reizes gadā iznākošam drukātajam medijam atbildības latiņa ir augsta. Tas gan nenozīmē, ka jaunie autori mums nesūtītu savus sacerējumus, tomēr strādājam tikai ar tiem, kur jau saredzamas publikācijas aprises. Plašāku konsultatīvo darbu diemžēl nevaram atļauties. Taču arī literatūrā aizvien ir vajadzīgas “jaunas asinis” un literārā periodika ir platforma, kur jauniem autoriem ir jāpublicējas. Vienīgais jautājums ir par talantu, rakstīšanu un teksta kvalitāti.
Atteikt publicēšanu cilvēkam, kurš ir nepamatoti augstās domās par paša uzrakstīto, nav no patīkamākajiem redaktora pienākumiem autora iespējamās reakcijas dēļ. Kādreiz tā bija parasta lieta, tagad to reizēm uztver ļoti saasināti.
A. Eipurs: – Redaktoriem jāsamierinās, ka arī šī atraidīšana pieder pie ikdienas. Tāpat, kad cilvēks atnāk uz konsultāciju un tu redzi, ka viņa teksti ir tādi, ka dzejai vispār nav kur sākties, tad parunājam par viņa dzīves prioritātēm un šķiramies kā draugi (Aivars Eipurs darbojas kā konsultants LRS programmā “Literārā Akadēmija”. – A.B.). Es vienmēr jaunajiem autoriem saku – periodika ir ļoti svarīga, jums jāpieradina auditorija un tad jūsu grāmatu arī pirks. Ir bijusi konkrēta situācija, kad VKKF divas reizes neiedeva naudu krājumam, kura autore nebija izmantojusi iespēju publicēties periodikā; pēc tam viss sanāca.
S. Ratniece: – Kūrēju Latvijas skolēnu un skolas vecuma jauniešu literāro darbu konkursu “Aicinājums”, ar “Literāro Akadēmiju” man ir distancētākas attiecības, bet arī es varu piekrist Rudītei, ka ir jācīnās ar dažu “Literārās Akadēmijas” beidzēju pašpārliecinātību.
Ir bijušas asas vārdu pārmaiņas un situācijas, kad autori nevēlas, ka redaktors ko maina viņu tekstos.
Protams, strādājam ar tiem, kas to grib. Būtiski arī, ka “konTEKSTĀ” dzejas redaktors ir Edvīns Raups un prozas – Guntis Berelis, es uzticos šo profesionāļu gaumei un izvēlei. Mēs katrā ziņā ļoti cenšamies šīs debijas atbalstīt, jo tās autoriem ir ļoti noderīgs atspēriena punkts viņu tālākajā izaugsmē. Kad iznāca Arta veidotā antoloģija, man bija sajūta kā māmiņai, jo puse šā krājuma autoru ir “Aicinājuma” bērni.
I. Šlāpins: – Arī “Satori” literatūras niša nav bezizmēra, ir bijuši mēneši, kad esam publicējuši vienu literatūras jaundarbu nedēļā. Tas ir ļoti maz uz pārējo portālu fona, tomēr šo iespēju ierobežo vairāki faktori – vispirms: finansējums, iespēja maksāt honorārus, tad – iespēja tikt pie lasītāja. Jo tad, ja mēs liktu portālā pilnīgi visu, ko mums iesūta, tam nebūtu jēgas, jo tas vienkārši pazustu interneta biezoknī.
Joprojām saņemam ļoti daudz jaunu cilvēku iesūtītu dzeju un īsprozu, arī – eksperimentāla žanra darbus. Publicējam vienu no desmit, un atraidīt ir ļoti grūti. Reizēm nožēloju, ka neesmu izmantojis iespēju strādāt kā literārais redaktors – labot darbus, tikties ar autoriem, jo tam vienkārši nebija laika un, iespējams, arī pedagoģisko spēju. Taču – mēs ne tikai esam paļāvušies uz pašiniciatīvu no autoru puses, “Satori” ir centies arī meklēt un radīt autorus, rīkojot literāro darbu konkursus, prozas un dzejas lasījumus, radošās nometnes ar meistardarbnīcām vasarā u. c. Arī no tā visa ir radušies jauni literāri darbi.
Ko īsti recenzēt?
– Izdevniecības “Zvaigzne ABC” īpašniece Vija Kilbloka 18. janvārī savā FB kontā citēja britu “The Bookseller” rakstīto, ka vismazāk laika un vietas britu nacionālie mediji atvēl tieši vispopulārākajām grāmatām un ka īpaši tiek ignorētas bērnu grāmatas un autori, piebilstot – vai tad mums Latvijā ir citādi? Kā un pēc kādiem kritērijiem izvēlamies, ko recenzēt? Un varbūt tiešām izvairāmies no kādiem noteiktiem žanriem?
M. Laizāns: – Mums ir sistēma, ka studenti, kas mums raksta, paši izvēlas, ko recenzēt, un līdz šim nav bijis nekādu problēmu.
A. Eipurs: – Katrā redakcijā ir kāda attieksme un politika šajās lietās, un tai uz to ir tiesības. Domāju, ka “konTEKSTS” šajā ziņā ir visdemokrātiskākais, arī “Karogs” reiz rīkojās līdzīgi, vērtējot visu literāro procesu. Bet es nedomāju, ka tā būtu jādara “Punctum” vai “Ubisunt”.
R. Kalpiņa: – “Domuzīmes” redaktori paši seko līdzi jaunumiem grāmatniecībā, bet izmantojam arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliogrāfijas institūta apkopojumu. Izvēle tiešām ir redakcijas ziņā. Starp mūsu lasītājiem ir tādi, kas izteikuši vēlmi žurnālā lasīt vairāk grāmatu recenziju, tomēr ierobežotās teritorijas dēļ esam palikuši pie četrām līdz sešām recenzijām vienā numurā. Pastāv arī viedoklis, ka recenzijas nav tā interesantākā lasāmviela, tomēr, mūsuprāt, literārā žurnālā tām ir jābūt. Bez tam būtiski uzturēt spēkā pilnvērtīgu kritisko domāšanu, dot vietu šāda veida pārdomām un vērtējumiem. Gan negribētu pārspīlēt, paziņojot, ka publicējam tikai izcilu recenzentu darbus, jo arī literatūrkritika ir process… Lieliski, ja pats recenzijas teksts jau sasniedz kultūras fakta līmeni, to ir aizraujoši lasīt kā atsevišķu jaunradītu darbu. Vēl labāk, ja tas ir noderīgs arī recenzējamā darba autoram.
– Bet kā jūs komentētu Kilblokas kundzes FB ievietoto “The Bookseller” citātu?
I. Šļāpins: – Man liekas, nevajag jaukt – recenzijas mērķis nekad nav vienkārši informēt par kādas grāmatas iznākšanu. “Satori” tas ir nodalīts – mums ir sadaļa par, mūsuprāt, interesantākajām jaunajām grāmatām. Bet recenzijas var rakstīt arī par populāro literatūru – lai atceramies Andas Baklānes recenziju par Guntara Rača krājumu, ar to viņa nopelnīja 2018. gadā Normunda Naumaņa balvu. Runājot par kritērijiem, man pirmais vienmēr ir bijis – vai par šo darbu ir iespējams ko interesantu pateikt, un ir bijuši gadījumi, kad ir nozīmīga, kvalitatīvu autoru uzrakstīta grāmata, bet par to īsti nav ko pateikt. Otrs – domājam, vai mums ir autors, kas to var izdarīt. Tāpat kādreiz par kādu vērtīgu darbu nav radusies recenzija tādēļ, ka autors nav spējis pacelt sevi tajā līmenī. Tādēļ “Satori”, piemēram, nav bijusi recenzija par Ingas Gailes dzejas krājumu “Lieldienas”.
S. Ratniece: – Esmu ievērojusi, ka kritiķi specializējas pa žanriem – ir prozas, ir dzejas kritiķi. Recenzējam arī tā saukto izklaides literatūru, arī kriminālromānus, un esam sapratuši, ka arī tad jādod recenzēt tam kritiķim, kurš šo žanru pārvalda – arī teorētiski. Uzskatām, ka ir būtiski, lai profesionāls recenzents pateiktu profesionālu viedokli arī par šo spektra daļu. Runājot par bērnu literatūras kritiku, “konTEKSTS” publicē gan kritiķu rakstītas recenzijas par šīm grāmatām, gan pašu bērnu rakstītās. Tāpat pie mums publicējas un stāv garā rindā autori, kas raksta bērnu un jauniešu auditorijai. Tā mums ir kā misijas apziņa, lai gan zinu, ka daži LRS biedri sākumā bija pret to, ka izdevumā veselu atvērumu veltīsim bērniem un pusaudžiem. Esmu arī novērojusi, ka ne visi spēj uzrakstīt labu kritiku par bērnu grāmatu.
I. Šlāpins: – Tas taču ir krietni grūtāk.
S. Ratniece: – Jā, mums ir bijuši autori, kas pieteikušies rakstīt par bērnu grāmatām, un bijusi vilšanās. Mums ir arī vienošanās ar izdevniecībām, ka pēc iespējas vairāk jauniznākušo grāmatu centīsimies atspoguļot īsrecenziju formā, bet tas nebūt nenozīmē, ka viedoklis nedrīkst būt kritisks. Ļoti garas recenzijas nepublicējam, jo svarīgs ir arī aptvērums. Tam ir arī pretinieki. Tomēr biju diezgan pārsteigta, kad nesen, Saldus bibliotēkā tiekoties ar lasītājiem, daudzi no viņiem bija jau sirmām galvām, dzirdēju, ka viņi vēlētos lasīt tieši īsas recenzijas.
A. Ostups: – No tā, ka literatūras mediji ir vairāki, labais blakusefekts ir, ka katram no tiem ir iespēja uzticēties savai redakcijas gaumei. Piemēram, mēs neizjūtam spiedienu, ka vajadzētu kaut ko aptvert, un varam koncentrēties uz kaut ko šaurāku. Grāmatas, par kurām lūdzam kritiķus izteikties, parasti nāk no tā loka, ko paši lasām.
Sensitīvais “cienīga honorāra” jautājums
– Cik šobrīd adekvāts ir autoriem maksāto honorāru lielums, un ko tur vajadzētu mainīt kontekstā arī ar valsts atbalsta (ne)pietiekamību literatūras medijiem?
I. Šlāpins: – Grūti pateikt, kāds ir cienīgs honorārs, jo literāti, it sevišķi iesācēji, neapzinās, ko maksā viņu darbs. Ja mēs vēlētos maksāt tik, cik autori pelnījuši, būtu pavisam cita un dīvaina situācija – jo nebūtu saprotams, kur ņemt naudu. Viena un vienkāršota izeja ir maksāt visiem vienādi – par vienu publikāciju vienāds honorāra apjoms. Nedomāju, ka tas ir pareizi, tas vienkārši atvieglo dzīvi. Cita lieta – ka, no vienas puses, honorārs ir samaksa autoram par padarīto darbu, bet, no otras puses, tā ir arī iespēja panākt kaut kādu situācijas maiņu. Tāpat lielāki honorāri var būt medija prestiža jautājums. 200 eiro par recenziju jau būtu godīga samaksa kritiķim.
S. Ratniece: – Mums ir līdzīgi – maksājam ne pēc zīmju skaita, bet par publikāciju. Kad jārēķina honorāri, man šis moments vienmēr ir ļoti sāpīgs. Tāpat “konTEKSTĀ” joprojām ir arī tā, ka galvenais redaktors ir cilvēks orķestris, un lielā mērā tas nav apmaksāts darbs. Bet es apzinos to par savu misiju, jo bez šīs apziņas pagaidām mūsu valstī nekas nenotiek.
R. Kalpiņa: – Kad sākām iznākt, autori mums teica, ka maksājam vairāk nekā citi mediji un cik tas jauki. Bet tad noskaidrojās, ka tā ir tāpēc, ka redakcija sev maksā maz. Entuziasms nav bezgalīgs, lai arī žurnāls joprojām tiek veidots ar patiku un katrs nodrukātais numurs sagādā gandarījumu – kas ir pašsaprotami, jo tā veidošanā tiek ielikts pamatīgs darbs.
Ja runājam par risinājumiem – nav jāizgudro ritenis no jauna, vajadzētu veidot tādu pašu sistēmu kā Igaunijā: visi valsts dotētie kultūras mediji ir piederīgi vienai struktūrai “Kultuurileht” un caur to šiem izdevumiem tiek piešķirts finansējums. Kas turklāt nenozīmē, ka tiem par šo piešķīrumu jākonkurē savā starpā. Kultūras izdevumu redaktoriem arī nodrošina minimālo kultūras darbinieka alga.
Veidot literāru žurnālu – drukātu vai internetā – nav hobijs, bet intelektuāls darbs. Protams, Latvijā daudzās profesijās strādājošo darbs netiek adekvāti novērtēts. Taču cik mums ir šo literatūras mediju? Ne tik daudz. Varbūt vairāk būtu jāpiedomā par samērīgumu starp dažādu kultūras nozaru budžetiem.
