Lasītājiem pa pēdām jeb Kas tad ir “Bērnudienas komunālijā” 0
Evija Veide, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Būtu grūti nosaukt pēdējā laikā populārāku grāmatu par Zanes Daudziņas “Bērnudienām komunālijā” (izdevniecība “Zvaigzne ABC”).
Sociālie tīkli un izdevēja trāpīgie ieteikumi jau bija uzsildījuši publiku, kura nemierīgi mīņājās, gaidot satikšanos ar grāmatu. Tās pirmā tirāža no izdevniecības noliktavas esot pazudusi nedēļas laikā vēl līdz grāmatas atvēršanas svētkiem. Izdevēja publiskojusi arī tirāžu lielumu – pirmā – 2500, otrā (kas uz recenzijas rakstīšanas brīdi vēl drukājās) – 2900 eksemplāru. Latvijas tirgum tas ir vairāk nekā cienījami – ar to var droši apsveikt gan autori, gan izdevēju!
Tad nu ir vērts paskatīties, par ko sociālo tīklu burbuļos trako grāmatu pircēji, kuri ziņo, ka IR izdevies noķert grāmatu tādā un tādā grāmatnīcā, IR iekritis prātā šo grāmatu jau uzreiz nopirkt dāvanai, IR vai jau notiek lielais lasīšanas brīdis. Aplausi un sajūsma! Kas tad slēpjas apelsīnkrāsas sējumā ar trauslo zīmējumu, maigo vāka materiālu un tausti priecējošo reljefa laku burtos?
Autore sabiedrībā ir gana populāra personība – aktrises karjera (neslēpsim – arī filmēšanās tautas mīlētā seriālā) radījusi tuvības sajūtu – sak’: “Jā, pareizi, zinu…” – un līdz ar to arī publikas ieinteresētību. Autorei šī nav pirmā grāmata – tātad arī grāmatu lasītājiem jau ir zināma pieredze un viedoklis, vai rakstītais varētu interesēt vai arī ne.
Šoreiz vēl viens aspekts – Zanes Daudziņas pašrocīgi veidotās ilustrācijas. Tās atmiņu grāmatām vienmēr ir mazliet slidena lieta. Likt fotogrāfijas? Ja vēstījums no strikti dokumentāla vairāk sliecas uz literāru, tad attēli šķiet par blīviem, par smagiem. Zīmējumi? Ja vien tādi ir iespējami (uzreiz nāk prātā Jaunsudrabiņa “Baltā grāmata” vai Anšlava Eglīša “Pansija pilī”), manuprāt, tas ir ļoti labs kompromiss. Šoreiz lasītājs iepazīst gan autores veidotu dzīvokļa plānu (pat ar mēbelējumu), gan nozīmīgākos tēlus – vecākus, tanti, kaimiņus.
Valoda šajā grāmatā ir ne vien autora instruments, kas literatūrā ļauj izstāstīt stāstu, bet arī viens no elementiem mazā cilvēka augšanas procesā. Skaidrs, ka ikviens bērns mācās lietas nosaukt vārdos, tā nu spēlēšanās ar valodu (konkrētajā gadījumā – valodām), dažādu leksikas slāņu un izmantojuma apgūšana ir viens no atmiņu epizožu motīviem (“Ierašanās”, “Joptamat”, “Es bērniņam nekad nesitīšu” u. c.).
Bērnības atmiņas ir par dzīvi komunālajā dzīvoklī
Divi intrigu raisoši apstākļi vienuviet. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigu un septiņdesmito gadu bērni nemaz ne tik sen ir nokļuvuši tajā brieduma posmā, kurā rodas vēlme fiksēt bērnības atmiņas. Vai nav mēģinājumu? Noteikti ir, taču tie nav raisījuši Vizmas Belševicas vai Māras Zālītes grāmatām līdzīgu rezonansi. Otrā lieta – komunālais dzīvoklis. Fenomens, kura ziedu laiki Latvijā ir padomju periods. Var droši apgalvot, ka ne visi grāmatu lasīt gribošie ir piedzīvojuši komunālā dzīvokļa ikdienu, bet viena no grāmatas neapšaubāmajām sasaucēm ar lasītājiem, kuri pieder vecuma grupai 50+, ir padomju laiks un tā raksturīgās reālijas – pilsētvide, sabiedriskais transports, nauda, ēdnīca un raksturīgie ēdieni, paradumi, deficīts, oktobrēni, pionieri, nometnes, civilās aizsardzības mācības, aukstā kara draudi, saldējums “lēzenā metāla bļodiņā uz iedzeltenas plastmasas kājas” (80. lpp.) u. c., kas stāstījumā veido gan pamatu notikumiem, gan bagātīgu kontekstu, ko katrs to laiku piedzīvojušais var papildināt ar savām atmiņām.
Jāuzteic autores izvēlētā stratēģija – iztikt bez didaktikas, secinājumu daļas un reizēm arī punktu pieliekoša fināla (piemēram, lasītājs paliek nezinot, kā Anna Goba tika galā pēc neveiksmīgā eksperimenta ar matu krāsu).
Epizodes nav kārtotas hronoloģiski. Lasītājam atstāta rotaļāšanās sajūta, kā jau tas atmiņām piestāv – viens stāsts “pavelk” nākamo, nepretendējot uz kādu striktu un definējamu (tematisku vai hronoloģisku) sakārtojuma modeli, taču grāmatas kompozīcija ir sižetiski pārdomāta, lai vidi un personāžus atklātu dažādos rakursos un emocionālajās tonalitātēs.
Nosacīti senākā epizode ir vēl pirms galvenās varones dzimšanas un jaunākā – barikāžu laiks, ko vairs īsti nevar ieskaitīt stāstītājas bērnībā, bet tas lasītājam netraucē – drīzāk iedod laika plūstamības sajūtu.
Ne viss, kas iekļuvis stāstos, nācis no pašas autores atmiņas. Jūtama folklorizējušos ģimenes stāstu piedeva par notikumiem, kuros mazā Zane iesaistījusies pašos pirmajos dzīves gados. “Gadījums ar palmu” tā arī sākas: “Ģimenes leģenda vēsta, ka reiz noticis tā… Pirms es šo stāstu, vēlos, lai ikviens zina, ka tālāk izklāstītais nekādā ziņā nevar būt taisnība. (..)” (119. lpp.). Arī šis paņēmiens organiski iederas bērnības atmiņu krājumā, jo ikvienā ģimenē ir stāsti, kurus tā galvenais varonis nevar atcerēties, bet biežās atkārtošanas dēļ pieņēmis kā savējos.
Ģimene kā drošības sala
Tas ir viens no vēstījuma stūrakmeņiem. Mazā Zane dažu spilgtu notikumu dēļ neizbauda bērnudārza ikdienu, bet aug kā “mājas bērns”. Mīlošā tante Anna Goba, Āgenskalna vecmāmiņa Anna Goba (jā, lasītājam jāpatur prātā, ka tā mēdz gadīties – vectēva māsa un sieva abas bijušas Annas), Skrīveru vecmāmiņa Sofija Pūce palīdz strādājošajiem vecākiem tikt galā ar meitas pieskatīšanu. Būtu pārgalvīgi teikt, ka tas ir vienkārši, un vēl pārgalvīgāk, ka visiem būtu vienota nostāja par audzināšanas niansēm. Taču viens ir skaidrs – mazo meiteni iekļauj mīlestība, kas vissirsnīgāk izskan tantes teicienā par “vienīgo dzīves prieciņu” (26. lpp.).
Stāstījums galvenokārt veidots “es” formā un vēstījuma tonalitātē ir noturēts līdzsvars starp bērna skatījuma vienkāršību (šī vārda pozitīvajā nozīmē) un pieaugušā rakstītāja briedumu (tas vairāk izpaužas krājuma kompozīcijā un vēstījuma struktūrā). Visu cieņu autores humora izjūtai un spējai epizodēs saglabāt labam humoram piemītošo pašdisciplīnu – tieši viens teikums/vārds par daudz var būt tā darvas pile, kas nokauj anekdoti, šajā gadījumā – epizodes komismu.
Spilgti tēli
Skaidrs, ka negribēti kopīga ikdiena ar kaimiņiem rada gan komiskas, gan traģikomiskas situācijas, kas no pieauguša cilvēka skatpunkta noteikti izskatās citādi nekā no bērna, taču skaidrs, ka tik spilgts tēls kā profesors Anatolijs Jakovļevičs Andruzskis lasītājā raisa gan šausmas (te nostrādā autores spilgtā tēlainība, lai raksturotu kaimiņa personiskās higiēnas paradumus), gan zināmu līdzjūtību (“Anatolijs un insulti”). Varbūt konkrētajā gadījumā drusku kaitināja daudzkārtējā “murķeļu”, “bumbuļu”, “debesu zvanu” tēmas atkārtošanās, kas patiesībā gana spilgta bija jau pirmajā epizodē “Dobroje utro!”.
Ģimenes locekļu tēli un rakstura iezīmes ir izspēlēti darbībā – mammas grāmatu un teātra mīlestība, tēta mazie grēciņi, tantes rūpes un atbildības sajūta, vecmāmiņu raksturi.
Dzīvokļa kaimiņu karuselī daži tēli ir spilgtāki (kā Anatolijs, Naģa, Zina) un citi epizodiski (Miša, Olga, omonietis Saša u. c.).
Kopumā – grāmatas intonācija, valoda un kompozicionālā struktūra to dara viegli uztveramu un baudāmu arī lasītājam, kuram padomju laika pieredzes nav. Tas, manuprāt, ir viens no šī žanra darbu tapšanas pamudinājumiem – iepazīstināt ar bērnības pasauli nākamās paaudzes, kurām šī ir viena no iespējām sajust cita laika dzīves pulsu. Ikdienu, kas ir ārpus vēstures skopajiem datējumiem un statistikas rādītājiem. Un es ceru, ka man tikai izlikās, ka Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika kaut kur lappusēs nomirkšķinājās kā Krievijas PSR, jo kā jau visām aizrautīgi lasāmām grāmatām, kam šo noteikti var piepulcēt, ir spēja lasītāju iemest notikumu virpulī, zaudējot spēju “piekasīties sīkumiem”.
