Elīna Līce: „Lasītāji kā tūristi – ziedtauriņi izlido”. Intervija un jaunākās dzejas kopa 2
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dzejniece un dziesminiece Elīna Līce (1979) ieguvusi bakalaura grādu RPIVA mūzikas skolotāja specialitātē un maģistra grādu mūzikas terapijā (LPA/LU). Bijušas publikācijas dažādos izdevumos, arī “Karogā”, “LMM”, “Svētdienas Rītā”, “Kultūras Forumā”, “KDienā”, “Kultūrzīmēs”, “Domuzīmē”, “Kontekstā”, “Jaunajā Gaitā” un citur.
Dzejoļi ievietoti vairākos Literārās akadēmijas meistardarbnīcu krājumos, LPA studentu un absolventu dzejas un prozas krājumā “Manu lūpu bērns” (2008). 2009. gadā apgādā “Tapals” kopā ar Andu Līci iznāca kopkrājums “Tik tuvu pie…” un 2018. gadā – krājums “Redzu” ( apgāds “NT klasika”), kas tika nominēts Dzejas dienu balvai. Ar mūziku un dzeju piedalās dažādos pasākumos, savulaik tos arī organizējusi. Viņas muzikālajos priekšnesumos īpašu vietu ieņem dažādu tautu etniskās noskaņas. 2021. gadā Latvijas Radio teātrī notika viņas dzejas un mūzikas kompozīcijas pirmatskaņojums “Māsai sievietei” (rež. Dzintars Tilaks).
– Cik aktuāli šobrīd ir dzejā runāt par sociāli un politiski nozīmīgām tēmām?
E. Līce: – Runāt par sociāli un politiski nozīmīgām tēmām dzejā ir un būs aktuāli vienmēr. Ir brīži, kad tu vienkārši nespēj klusēt, palikt malā. Kad tāda klusēšana ir noziedzīga, lai cik tas dīvaini skanētu – pirmkārt jau pret paša garu. Jo vai tad pakāpeniska gara nokaušana ar piesliešanos konformismam un gļēvulībai arī nav noziegums? Un klusējošais vairākums ir baisa masa.
Jā, nav iespējams liecināt par visām pasaules netaisnībām, no tā var “pārdegt”. Ir jāapliecina arī pasaules neaptveramais skaistums, kas tik dažādi izpaužas cilvēka dzīvē. Kaut kur starp sāpēm, ko radošs cilvēks uzrāda, jābūt arī dziedinošajam aspektam. Taču brūces – emocionālas, psiholoģiskas, morālas – var tikt dziedinātas tikai pēc tam, kad tās “izceltas gaismā”. Noklusējumi tikai vairo infekciju.
– Kas jums pēdējā laikā ir bijis spilgtākais piedzīvojums latviešu dzejas kopainā?
– Pēdējā laikā visvairāk lasu tulkoto dzeju, jo sevišķi patīk atgriezties pie Leona Brieža atdzejotajiem portugāļiem. Tie ir kā svaigs ūdens malks radošai dvēselei. Taču, ja runā par latviešu dzeju – vēl nesen biju pamatīgi iegrimusi Ineses Zanderes dzejas pasaulē. Īpaši krājumā “Mantojumi”, kas šogad pretendēja uz Baltijas asamblejas balvu literatūrā.
– Vai tuvākajā nākotnē ir doma par jaunu dzejas krājumu?
– Jāsaka, ka ar domu par trešo krājumu dzīvoju jau labu laiku. Ir uzkrājies daudz materiāla. Apļoju ap to kā medījumu, gaidot, kad nu beidzot būs nobriedis.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Elīnas Līces jaunākās dzejas kopu
Vasaras skumjākā ziņa
I
Lasītāji kā tūristi – ziedtauriņi izlido
no bibliotēkas kuru grasās slēgt
saslēdz
un izved
nokaušanai
II
manas vainas te nav
čukst
malā pastāvētājs kāds
tavas drosmes te nav –
melno maisu atbalss
III
bet tagad priekš manis tai vietā
aug tukšuma caurums
ļoti melns
IV
tukšuma iesūceknis
plešas aiz pilsētas robežām–
slava
ka cerība kāju lauž
bet aizvien kāds spārns
drosmes galotnīte
ko neaplauž
V
lūk ar to
aiziet mans Ziedonis*
gar leišmalīti
lielupīti
dzidri
svilpodams
VI
šīs vasaras skumjākā ziņa
kā akmens
bet piepeši atskan:
” Šis akmens ir kļuvis par stūrakmeni un arī par klupšanas akmeni, un piedauzības klinti. Tie ……klūp pār šo akmeni, tas viņiem arī lemts.”
(1. Pētera 2:7–8)
Pievienotā dzeja
Kazimiru de Britu* motīvs
Jo man pieder,
man lūpās iesprūst vārds,
ar kuru es atsakos
no nāves.
To riešu kā dzīvības
bālgo oli,
kā ogu, kas izriesīs
tūkstošiem citas.
Jo man vienmēr būs vārds,
ar kuru atteikties
no sakāves.
* Portugāļu dzejnieks.
*
Kara bēglim
Visu lūdzēju
Seja
dzimta
bet reizēm
mirušie ir gaisma
pret kuru atbalsties
Upe,
tu esi tik dzestra kā atskārsme,
tik pat gribama
un tevī tāpat
nevar ilgi uzkavēties.
Manas miesas stiebri pa tavu straumi,
un šūnās gailošā dzīvība
spurc baiļu burbulīšus:
krasts, jā – kad?
Upe, kuru noskūpstu ar augumu,
un skūpsts šis – sarokošanās
ar pārejām un ar mūžīgo,
pie kura kājām es varētu ilgt mūžīgi,
dēļ mīl-esības,
un tāpat.
*
dzīves savienotie trauki
trauku savienotās sūces
slāpju vienotie cilvēki
cilvēku vienotības īsums
īsuma brīnišķais daiļums
daiļuma birstošā ziedlapa
kā plīvurs
