Nebūs jautājumu par dzimto valodu? 4
Esmu pārsteigts par to, ko izlasīju Ilmāra Meža rakstā “Iedzīvotāju un latviešu valodas lietotāju skaits Latvijā: 1918–2018 un nākotnē”, kas lasāms Latviešu valodas aģentūras izdotajā “Valodas prakses” 14. sējumā.
“Diemžēl nākamā tautas skaitīšana Latvijā, kas ir plānota 2021. gadā, būs pirmā skaitīšana, kura šos svarīgos valodas jautājumus [jautājumi par valodu prasmi, dzimto valodu u.c. – E.V.] pilnībā ignorēs.
Tajā nebūs neviena jautājuma par dzimto valodu vai latviešu un citu valodu prasmi. Tas acīmredzami ir noticis pārprastas taupības rezultātā, [tikai? – E.V.] kādēļ zudīs iespēja pārliecināties, vai viens no svarīgākajiem Latvijas valsts pastāvēšanas mērķiem [atbilstoši Satversmē rakstītajam. – E.V.] tiek īstenots vai arī tas ir apdraudēts.
Nākamā tautas skaitīšana vispār vairs nebūs skaitīšana – tas būs tikai izvilkums no valsts reģistriem konkrētā datumā dažādos griezumos, jo reāli neviens skaitītājs nevienu cilvēku vairs nesatiks un neuzdos nevienu jautājumu,” raksta I. Mežs.
Tas nozīmē, ka netiks ņemts vērā Satversmē teiktais par latviešu valodu un tās saglabāšanu nākotnē.
Tagad ir 2019. gads. Tātad līdz 2021. gadam vēl ir laiks, kurā iestādes (Valsts Valodas centrs, Latviešu valodas aģentūra, sabiedriskā organizācija “Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa u. c.) savlaicīgi var vērst attiecīgu institūciju uzmanību uz plānoto aplamību, lai to varētu novērst.
Varbūt šāds lēmums saistīts ar “politkorektumu”? Varbūt atradīsies tādi, kuri nepieder nevienai tautībai? Vai ir cilvēki, kuri kaunas par piederību kādai tautībai?
Tie jau būs pielāgojušies un kļuvuši par pasaules (globalizācijas) pilsoņiem, tāpat kā padomju laikā visi bija “padomju”: padomju rakstnieki, padomju mākslinieki utt., bet ne krievu, latviešu, igauņu vai kādai citai tautībai piederīgi.
Es neesmu Eiropas Savienības pretinieks, bet jēdziens “ES pilsonis” manā izpratnē būtībā ir tas pats padomju pilsonis. Tie paši vēži, tikai citā kulītē.
