Lasītāja: Plaisa starp “mēs” un “viņi” plešas platumā. Vai kāds parēķinājis, cik nonākuši kapu kalniņā tikai tādēļ, ka laikus netika pie ārsta? 73
Dace Baltruma, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ar saukli “mazināsim nevienlīdzību” mūsu valsts “augšas” paaugstināja sev algas. Nu, varbūt ne tieši sev šobrīd (kā ziņots – no 2023. gada), bet tam slānim, kurā šīsdienas lēmēji visiem spēkiem mēģinās noturēties. Pats par sevi fakts, ka kādam būs iespējams dzīvot pārticīgāk, nav nekas slikts. Grūti pieņemama šī algu paaugstināšana kļūst tad, ja paraugās, uz kāda fona tā notiek.
Vai kāds ir mēģinājis rēķināt, cik cilvēku nonākuši kapu kalniņā tikai tādēļ, ka viņiem nav bijuši pieejami medicīniski izmeklējumi un laikā veikta ārstniecība? Un te es nedomāju Covid-19 radītos sastrēgumus. Bezgalīgas rindas uz veselības pārbaudēm un speciālistu konsultācijām mūsu valstī ir sena tradīcija tiem, kam maksas pakalpojumi nav pa kabatai.
Vai kāds ir nopietni domājis par to, cik vecākiem izmaksā bērnu ārstēšana tajos gadījumos, kad paredzēts valsts apmaksāts pakalpojums, bet pie tā nevar tikt? Ja bērnam sāp auss, bet valsts apmaksāta ausu ārsta konsultācija pieejama vien pēc nedēļas.
Par maksu, protams, tajā pašā dienā. Bērnu zobu labošana paredzēta par valsts līdzekļiem, bet dzīvē tas ir tikai vecāku naudas maks, kas spēj līdzēt, jo par valsts naudu dažviet rinda ir divu gadu garumā. Medicīna pie mums ir galīgās auzās un aizbildinājums ir tikai viens – trūkst naudas. Vai tiešām trūkst?
Vai arī tā netiek atbildīgi apsaimniekota? Kad Saeimā tika debatēts par pedagogu algām, tad bezjēgā varēja tirgoties par katriem desmit eiro, bet deputātu un viņiem pielīdzināto algai piemest vairākus tūkstošus bija tīrais nieks.
Valsts maksāto algu jautājumā laikam gan valda juceklis un kaut kāda kārtība ir jāievieš. Bet tad reorganizācijai ir jābūt visā sistēmā valstī kopumā. Nevis tiem, kas brēc visskaļāk, kaut ko pieliek, tiem, kas klusē, netiek nekas, bet lēmēji par sevi padomā bez liekām debatēm.
Vai tiešām nevienu no tiem, kas sevi uzskata par tautas likteņa lēmējiem, nemocīs sirdsapziņa par to, ka, piemēram, robežsargiem alga ir reizes astoņas zemāka? Bet viņiem tāpat ir 24 stundas diennaktī, divas rokas un viena galva.
Plaisa starp “mēs” un “viņi” plešas platumā, un savstarpējā dzirdamība kļūst arvien vājāka.
