Lasītāja: Mani vecāki dzēra. Dzeršana ir tāds pats ļaunums kā karadarbība 0
Mūsu lasītāja Ernestīne Ozola pēc aicinājuma dalīties, kā dzīvot alkoholiķu bērni, kad izauguši, dalījās savā pieredzē.
“Atsaucoties aicinājumam dalīties ar piedzīvoto, varu pastāstīt par sevi. Mūsu ģimenē ar alkohola atkarību slimoja tēvs un mamma bija un droši vien vēl tagad ir līdzatkarīgā. Mēs esam trīs māsas un mums visām, protams, ir gan fiziskās veselības problēmas, gan
dažādas garīga rakstura grūtības. Bet es uzskatu, ka man ir paveicies, jo man dzīvē tā iegrozījies, ka vajadzīgajā brīdī uzradās tēva alkoholisma radīto seku kompensējošie apstākļi. Bērnībā man bija ļoti laba draudzene, kuras ģimene man nekad neliedza atbalstu, reizēm deva ēdienu un drošības sajūtu. Tad es ļoti intensīvi zīmēju un ļoti daudz lasīju, man radās aktivitātes ārpus skolas un ģimenes (dziedāšana vietējā korī). Man vienmēr ir bijis suns vai kaķis, kam varēju pieķerties. Protams tādēļ, ka biju pakļauta vardarībai, radās problēmas ar savstarpējo attiecību veidošanu. Esmu egoistiska, agresīva, impulsīva, noslēgta. Viss “kā pēc grāmatas”.
Kā jau teicu, uzskatu, ka man ir ļoti paveicies. Man tomēr ir paveicies vairāk nekā māsām, no kurām vienai ir psihiskas problēmas un alkoholisms, bet otrai – depresijas un sāpju sindroms. Nevienai no mums nav izdevies izveidot normālu un laimīgu ģimeni. Bet trakākais, ka tas ietekmē mūsu bērnus. Man vismaz tā šķiet. Neskatoties uz to, ka viņi nemaz nav iepazinuši savu vecotēvu – alkoholiķi. Tas pierāda to, kāds milzīgs potenciāls ļaunums piemīt dzeršanai. Patiešām, tāds pats kā karadarbībai. Un tā ir sociāla problēma, jo pati sabiedrība šo alkoholiķi rada un viņa dzeršanu veicina, tad uztur, bet vēlāk – izjūt sekas.
Par šīm lietām nav viegli runāt, pat tad, kad pagājuši kādi 30 gadi, bet jūsu raksts ir par manu bērnību.
Realitāte ir skarba. Manā gadījumā, nebija un nav vecāku un bērnu mīlestības. Bērnībā to ļoti bērnībā sajust no vecākiem. Man pret abiem vecākiem nebija un nav joprojām nekādu tādu jūtu, kuras varētu saukt par mīlestību. Drīzāk, tās bija bailes un naids, bet tagad – cilvēciskas rūpes.
Bērnībā biju ļoti, ļoti pieķērusies dažus gadus vecākajai māsai. Viņai kā vecākajai nebija viegli. Bija reizes, kad viņa, neskatoties uz to, ka pati bija bērns (9 vai 10 gadi), rīkojās kā pieaugušais – uzņēmās atbildību, pieņēma lēmumus, uzņēmās rūpes, piemēram, veda mani uz skolu, tai skaitā, iesniedzot tur dokumentus. Viņai bija ļoti liela atbildības sajūta un viņa mūs, jaunākās, maigi sakot neieredzēja. Par to uz viņu nedusmojos un savu māsu vienalga patiesi mīlu.
Mums bija vecāmamma, pie kuras laukos pavadījām visus skolas brīvlaikus. Pie viņas bija ļoti labi un viņa pati bija ļoti laba. Varētu pat teikt, ka viņa atdeva sevi visu, lai mēs izaugtu, kamēr tēvs dzēra un “svinēja dzīvi”, bet mamma – “bēga no mājām”, pieņēma tēta dzeršanu un viņa vardarbību (arī seksuālo) pret saviem bērniem, kā kaut ko normālu un nenovēršamu.
Savu vecomammu mīlu un cienu. Man ir žēl, ka nepaspēju viņai to pateikt un atlīdzināt. Apzināti vairākus viņas dzīves principus esmu pārņēmusi savā “lietošanā”, piemēram, galvenais ir taisnīgums un vienlīdzīgums. Lai es varētu mīlēt šādus vecākus, man ir jābūt mazohistei, un es tāda neesmu. Ar prātu saprotu, ka abi vecāki kā kara laika bērni, paši dzimuši un uzauguši skarbos sadzīves apstākļos, bez tēviem, bet tas izraisa tikai līdzjūtību un nevis beznosacījuma mīlestību. Tas, ko es par to domāju, īsumā varētu teikt, ka viņi, aizņemti paši ar sevi, nesaprata un neapzinājās to, cik ļoti viņi mums nodarīja pāri. Par tēvu nevaru to apgalvot droši, jo mūs viņš pameta, kad man bija kādi 16 gadi, bet mamma vēl tagad varbūt tiešām nesaprot, vai izliekas nesaprotot, ka izvēles iespējas ir vienmēr un ar vardarbību nav jāsamierinās. Samierināšanās nekad nepaliks bez smagākām sekām, nekā fiziski izdarītā vardarbība. Viņa joprojām negrib uzņemties atbildību. Esmu ar viņu par to runājusi un sapratusi, ka viņa joprojām nesaprot, ko ir nodarījusi mums. Lai tā būtu. Tā ir viņas izvēle.
To, ka viņai pilnībā neesmu piedevusi savu sabojāto bērnību un veselību, gan viņai neesmu teikusi. Kāpēc? Tāpēc, ka domāju – viņai tas joprojām nav svarīgi, un tā ir viņas problēma. Savukārt manējā, ne tikai saprast, bet piedot. Varbūt pie tā nonākšu. Varbūt, pateicoties Jums.”
