Ciemos Amatas novada “Indrānos”, kur top mājas vermuts un marmelādes 1
“Smejos, ka tagad ir piepildījušies mani bērnības sapņi – lasīt puķītes un strādāt konfekšu fabrikā,” teic Amatas novada Skujenes pagasta zemnieksaimniecības un pārstrādes uzņēmuma “Indrāni” īpašniece Liene Margeviča. Vispirms viņa vedina doties uz ražotnes ēku, ko saimniece pati dēvē par fabriku. Lienes tēva saimniekošanas laikā šī ēka kalpojusi kā garāža un darbnīca. Liene paver žāvējamā skapja durvis, un ieraugām neskaitāmas māllēpeņu ziedgalviņas, kas žūstot izdala reibinoši rūgtenu smaržu. Saimniece stāsta, ka māllēpes ir pirmie pavasara augi, ko viņa vāc tējām. Pērn svaigā veidā savākti 20 kilogrami māllēpju, bet izžāvējot svars krietni sarūk. Liene cildina jaudīgo žāvēšanas skapi, jo tajā var ievietot ne tikai augus, bet arī dārzeņus un augļus.
Pagaldē pamanām divus lielus stikla balonus, kuros rūgst viegli iedzeltens šķidrums. Painteresējamies, kas tajos rūgst? “Tas ir mājas vermuts, no tā top vermuta marmelādes konfektes. Recepti glabāju noslēpumā, varu atklāt vien galveno sastāvdaļu, un tas ir ūdens. Visu marmelāžu konfekšu receptes ir unikālas, jo pašas izdomātas. Pircēji īpaši iecienījuši alus marmelādi, man vislabāk garšo sarkanā āboliņa, un ķirbju marmelāde. Ražojam arī rupjmaizes, pieneņu, karkadē tējas marmelādi,” uzskaita Liene. Pārstrādes uzņēmumā top arī dažādi ievārījumi, dārzeņu konservi, kam izejvielas vāktas no pašas dārza, tāpat arī garšaugu maisījumi un pat ķirbju mizu milti, kuru lietošana uzturā palīdz ieeļļot locītavas. Liene ķirbi uzskata par unikālu dārza ogu, ko var pilnībā izmantot, sākot no sēklām līdz pat mizai. “Pienenes un ķirbji man ražošanai ir mīļākie produkti. Kad pirms septiņiem gadiem pārcēlāmies dzīvot uz šejieni, es pavasarī gāju pa pļavu un atcerējos par bērnībā vārīto pieneņu medu. Lūk, tagad ražoju arī pieneņu marmelādi,” stāsta Liene.
Zemnieku saimniecībai “Indrāni” ir jau pasena vēsture. Lienes tētis Miķelis savulaik izveidoja vienu no pirmajām zemnieksaimniecībām šaipusē. Nodarbojās ar tradicionālo lauksaimniecību un lopkopību, izveidoja dīķus ar kaskādēm. Kad pirms septiņiem gadiem tētis aizgāja mūžībā, Liene, kura tolaik ar ģimeni – vīru Aleksandru, meitu Ilvu un dēlu Artūru – dzīvoja Skujenes centra Līvānu mājā, nolēma, ka viņai kā vienīgajai meitai jāatgriežas “Indrānos” un jāturpina saimniekošana. “Pārdevām savu Līvānu māju un sākām šeit darboties. Uzreiz bija skaidrs, ka mūsu rūpals nebūs lopkopība. Apmeklēju bioloģiskās lauksaimniecības kursus, un deviņu hektāru platībā sākām audzēt dārzeņus pārstrādei. Saimniekošanu uzsāku netradicionāli, nevis izpētīju pieprasījumu, bet vispirms sāku ražot un tad skatījos, ko pircēji vēlas. Tā kā ražotne ir neliela, varu atļauties eksperimentēt un ātri pārorientēties uz pieprasītāko produkcijas veidu. Šo gadu laikā esam radījuši simts dažādu produkcijas veidu, taču es pati visvairāk lepojos ar marmelādes konfektēm, kas top no neparastām izejvielām. No kaut kā esam arī atteikušies, piemēram, vairs neražojam cigoriņu kafiju, jo tas bija pārāk darbietilpīgs process,” stāsta Liene.
Atgriežoties tēva mājās, Margeviču ģimene lēma, ka nedzīvos “Indrānos”, bet gan pārbūvēs bijušo saimniecības ēku ar pirtiņu. Liene teic, ka vietas visiem jau pietiktu arī mammas mājā, taču tomēr prātīgāk ir dzīvot atsevišķi. Mammas māja atrodas turpat līdzās, otrpus ceļam. Liene spriež, ja bērni izlems palikt šeit, tad būšot jādomā par jaunu māju. Dēls Artūrs Priekuļu tehnikumā apgūst lauksaimniecības mehanizāciju, bet meita Ilva Jāņmuižas tehnikumā mācās par pavāri. Liene uzskata, ka bērnu apgūtās prasmes lieti noderētu saimniecībā, bet izvēli, kur dzīvot, jaunieši noteiks paši.
Liene ar vīru gādā arī par brīvdienu māju, kurā var uzņemt kādus desmit viesus. Atpūtniekiem piedāvājumā ir arī pirts “viesnīca” klētsaugšā uz siena. “Indrānos” ražotās produkcijas lielākie patērētāji ir rīdzinieki. To var iegādāties vairākos Rīgas ekoprodukcijas veikaliņos, kā arī pasūtīt interneta veikalos. Taču Lienes tuvākais sapnis ir izveidot pašai savu interneta veikalu. Uz tirdziņiem gan viņa nedodas, jo tas neesot izdevīgi. Jāmaksā par tirgošanās vietu, par autostāvvietu un nezini arī, pēc kādas produkcijas būs pieprasījums. Taču tagad jau sākuši pienākt pasūtījumi arī no ārzemēm – Francijas un Anglijas. “Indrānos” visas produkcijas tapšanā tiek izmantots tikai roku darbs.
Marmelādes ražošana sākas ar augu lasīšanu, smalcināšanu, žāvēšanu, tad uz plīts tiek uzlikts lielais vārāmais katls. Gatavā marmelāde jāsagriež gabaliņos, katrs no tiem jāapvārta pūdercukurā, jāiepako, jāuzlīmē etiķete. Liene atzīst, ka viņa nav rēķinājusi, cik savu darbu novērtējusi materiālā izteiksmē. Ja uzliktu tādu cenu, kādu būtu pelnījusi, tad produkciju nepirktu. Un kas tādā gadījumā atliktu? Braukt pašai strādāt uz Īriju? Galvenais, rast prieku un gandarījumu savā darbā. Gūtā peļņa aiziet atpakaļ saimniecībā. Pēdējais ieguldījums ir jaunā rūpnīciņa. Nākamais varētu būt – ūdens apgādes uzlabošana, un ir arī sapnītis par neatkarīgu elektroenerģiju. Liene ir pārliecināta, ka uzņēmumu iespējams paplašināt un ražot ne tikai pārtikas produkciju.
Liene mūs pacienā ar saviem gatavotajiem gardumiem un lazdu lapu tēju. Pamanām telpā novietoto sintezatoru un vēlamies uzzināt, kurš to spēlē. Spēlētājs ir Aleksandrs. Viņš katru dienu nervu nomierināšanai kaut ko uzspēlējot. Sintezatora spēli apguvis pašmācības ceļā un pats neesot visai augstās domās par savu sniegumu, tāpēc priekšnesums izpaliek. Savukārt Liene dzied korī.
“Es jau šeit esmu tikai iegātnis, viss pieder sievai. Man arī nākas diemžēl vai par laimi lasīt puķes. Man kā vīrietim tas ne tik ļoti patīk, taču nav arī pasaules gals. Pie katliem gan stāv Liene pati. Atnākot dzīvot uz šejieni, uzreiz teicu, ka neatbalstīšu ne lopkopību, ne zemkopību, jo tad mūsu apstākļos uzreiz būtu bankrots. Taču pārstrādes ražotnes izveide ir visnotaļ labs modelis, kas sniedz arī zināmu neatkarību,” teic Aleksandrs. Viņš pēc profesijas ir mežsargs, bet tagad darba dienas aizrit “Indrānos”. Aleksandrs spriež – nebūtu slikti, ja Skujene atrastos nedaudz tuvāk Rīgai. Taču to atsver melnais stārķis, kas pastaigājas pa pagalmu, un pie dīķa redzamais zivju dzenītis.
Raidījums par Amatas novada Skujenes pagasta “Indrānu” saimniekiem Lieni un Aleksandru Margevičiem skanēs Latvijas Radio 1 programmā 26. aprīlī plkst. 16.05.
