Foto – LETA

Dzejniekam, literatūrkritiķim, atdzejotājam un esejistam Imantam Auziņam apritējuši 75! Nozīmīgais gadskaitlis nosvinēts ar abu jaunāko dzejas krājumu iznākšanu – pieaugušajiem domāto “Zem zibens zelta saivas” un bērniem rakstīto “Dzērvju gans”. Iznākusi arī I. Auziņam veltīta tēlojumu grāmata, ko sarakstījusi dzīvesbiedre dzejniece un atdzejotāja Irīna Cigaļska. 


Lasītākie

Kokteilis

Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

Kokteilis

3 visbīstamākās zodiaka zīmju pārstāves, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem var atņemt citas vīrieti

Lasīt citas ziņas

I. Auziņš dzimis 1937. gada 13. novembrī Zalves pagastā, absolvējis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti. No 1989. līdz 1992. gadam bijis Rakstnieku savienības priekšsēdētājs. Pavisam izdoti ap 30 dzejoļu krājumi, trīs izlases, piecas tēlojumu grāmatas, četri literatūrkritisku apceru kopojumi. Dzeja tulkota aptuveni 15 valodās, pieci krājumi un izlases izdotas krieviski. Saņēmis LPSR Valsts prēmiju (1977), V. Plūdoņa prēmiju (1990), O. Vācieša prēmiju (2007), apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (2001), 1991. gada barikāžu piemiņas zīmi (2001), 2007. gadā piešķirta Mūža stipendija.

– Tikko klajā nākuši divi jūsu dzejoļu krājumi. Vai ir kāda apjomīgāka iecere, pie kuras strādājat?

Tālu ceļu veikuši! Ziemeļkorejas karavīri jau ir Mariupolē un Harkivas apgabalā

VIDEO. Par slepkavību aizdomās turētais mēģina aizbēgt no nopratināšanas telpas, sienā izdauzot caurumu

Sprūds: Uzbrukumā ANO miera uzturēšanas spēku bāzei Libānā Latvijas karavīri nav cietuši

I. Auziņš: – Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu spriegi strādāju pie grāmatas par tuvinieku, radu, vairāku novadnieku ģimeņu likteņiem galvenokārt kara un pēckara gados. Tā ir dokumentālā proza, bet sakausēta ar dzeju, tēlojumiem, publicistiku, tēva atmiņu pierakstiem, sarunām ar skolasbiedriem, vēstulēm un citiem materiāliem. Turpinu darbu arhīvos, bibliotēkās, un šis process ir pilns pārsteigumu un atklājumu – cits to manā vietā neizstāstīs.

Joprojām rakstu dzejoļus un atdzejoju. Vasarā iznāca ukraiņu dzejnieka Oļeksija Dovgija izlase “Zibens pieskāriens”. Ar Raulu Čilačavu aizsākts darbs pie gruzīnu dzejas antoloģijas prospekta.

Ceru izstrādāt vairākus atmiņu tēlojumus par rakstniekiem ceturtajai grāmatai “Piecdesmit gadus bez televizora”. Te mana iecere ir iekļaut kaut daļu no publicistikas, kā arī apceres par literatūru. Paralēli rakstu komentārus iespējamiem maniem kopotiem rakstiem vai izlasei.

– Jūsu dzejā īpaša vieta ir Sēlijas novadam. Kā, jūsuprāt, šābrīža literatūru ietekmē tas, ka liela daļa aktīvo autoru ir rīdzinieki?

– Latvijas kultūrvēsturisko bagātību veido visi novadi kopā. Runa nav par novadu aspektu, bet par tādu vai citādu tēvzemes mīlestības izpausmi, tās likteņu un cilvēku tēlojumu. Tas ir tāpat kā mīlestībā: vai tad mīlam simt sievietes uzreiz? Neatkarīgi no tā, kur ir mūsu dzimtās mājas, katrs taču mīlam arī Rīgu. Attiecības ar dzimto pusi vienmēr ir tādas kā ar sievu un lielu jaunības mīlestību, ja vien abas nav viens un tas pats. Par Rīgā augušajiem jāsaka, ka viņiem šajā ziņā ir lieliska, tā sakot, vienlaulības iespēja!

– Jūs esat palīdzējis dzejā ienākt jaunajiem, turklāt paša bērni izvēlējušies literatūru. Vai saikne starp dažādu paaudžu literātiem jaušama arī šodien?

– Kā allaž – dažādi. Arī tagad ieguvēji vispirms tie, kuri neatkārto anekdotes (ne)varoņa vārdus: sak, es neesmu lasītājs, bet rak­stītājs.

Saikne starp paaudzēm vājinās kaut vai tāpēc, ka jau gadiem neeksistē saskarsmes telpa masu saziņas līdzekļos. Nav vietas kopīgām diskusijām. Bet individuālajā plāksnē saikne, protams, pastāv, un nereti tā ir abpusēji rosinoša.

– Kā jums šķiet, vai tā ir tiesa, ka mūsdienu jauno dzeju lasītājs nemaz nesaprot?

– Nemaz nesaprot – būs daudz par stipru teikts. Kuros gan laikos nav sūdzējušies par sapratnes grūtībām? Ne jau nu vienmēr bez pamata un ne jau par jauno dzeju vien. Piemēram, nacionālās literatūras sākumos zemnieki par liriku sūdzējušies, ka neko no tās smalkās vācu mīlestības nesaprot.

Turklāt allaž no dzejas – un jebkuras māk­slas straumes – ilgmūžīgāka bijusi un būs tikai viena daļa. Bet vai tāpēc nemīlēt, ka pēc katra glāsta vai skūpsta pasauli neiepriecina jaunas audzes? Kas zina, varbūt mākslās stipri un gudri bērni izaug tieši tāpēc, ka jaunrade nebūt nav kaut kāda epizodiska mīlēšanās.

– Kas raksturīgs mūsdienu dzejai?

– Plašs jautājums. Atbildei būtu nepieciešama vismaz apcere, eseja, pētījums. Gudrības šodien netrūkst. Tā birst kā no pārpilnības raga ne tikai literatūrā. Man tuvāka tā dzejas daļa – un tā nav maza –, kas neļauj dzīvei kļūt par nepārdzīvotu īstenību.

– Savulaik strādājāt nedēļas avīzē “Literatūra un Māksla”. Vai literatūrai un kultūrai veltītas periodikas trūkums nav arī galvenais iemesls plaisai starp literatūru un lasītāju šodien?

– Protams! Cik zinu, šāda situācija nav nekur citur Eiropā. Pat kara ievainotajā Gruzijā un nabadzīgajā Moldovā iznākot ap desmit literatūras, kultūras izdevumu. Mums ir nogremdēts gandrīz viss. Jā! Nepieciešams tieši literatūras laikraksts, vairāki literatūras žurnāli – “Karoga” līdzinieki, ikmēneša “Latvju Teksti” un almanahs “Dzejas diena”, un vairākas gadagrāmatas.

Vai gan jauns­ latviešu un tulkotās literatūras žurnāls “Rīga” nebūtu pats labākais un paliekošākais Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas zīmols 2014. gadā? Rosināts tas sen. Šādas ieceres projektu pēc Rakstnieku savienības valdes lūguma izstrādāju, kad tuvojās Rīgas 800. gadadiena.

– Kāda ir dzejas loma mūsdienu sabiedrībā? 

– Dzeja cilvēkam ir lielākā iespējamā garīgā koncentrēšanās. Tā pēc savas dabas ir un paliek būtisks šķērslis pret joprojām augošo lavīnu: IZKLAIDI – garīgu IZKLIEDI – IZKLĪDI (pasaulē), kas apdraud tautas pamatu pamatus un pat pastāvēšanu. Dzeja par to nepārprotami signalizē, brīdina, pat ja dzejnieks to nav īpaši iecerējis.