Lasīšana ir darbs – zinājāt? Saruna ar Tomu Treibergu un Svenu Kuzminu 0
Par izlasītajām grāmatām viņi veido raidījumus Latvijas Radio 1. programmā. Iestudē pašsacerētas etīdes savā “Nerten” teātrī un raksta dzejoļus un prozas darbus. Sanāk labi, vismaz “Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru” svētdienās ap vēlo brokastu laiku virtuvē pie radioaparāta liek uzkavēties ilgāk. Kafiju, šoreiz no automāta glāzītē, malkoju kompānijā ar Tomu Treibergu un Svenu Kuzminu.
Patīk man viņu stiliņš un prātojumi par literatūru, tādi neiestudēti un brīvi. Mēdz gaumīgi pajokot, pavelk viens otru uz zoba, kas Latvijas Radio ir visai reta parādība. Grāmatas raidījumam atrod bibliotēku, nevis veikalu plauktos. Gandrīz divos gados, kopš skan raidījums, esot izvērtējuši 67 literārus darbus.
Tikai mūsu sarunas beigās, kas notiek pēc ieraksta (pērn 19. decembrī. – I. P.) radiostudijā, vadītāji atklāj, ka “Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru” šogad vairs neskanēs. Šis ieraksts bijis viens no pēdējiem, jo valsts simtgades nauda beigusies un raidījums – arī. Žēl – es novelku, bet Kuzmins mundri noskandē: “Raudiet meitas, raudiet meitas, viens raidījumiņš mazumā.”
Ko nu raudās, ja abi jaunie literāti pie labas veselības un radoša možuma pilni. Svenam februārī iznākšot pirmais romāns “Hohma”, Tomam kaut kad šogad – trešais dzejoļu krājums “Biezoknis”, un drīzumā abi atkal kāps uz Latvijas Kultūras akadēmijas teātra mājas “Zirgu pasts” skatuves ar jaunām etīdēm. Raidījumi? Nevarot solīt, bet griboties cerēt… Pagaidām lai klausoties vecos ierakstus radio arhīvā.
Kā atradāt savas varones? Ejot gar grāmatplauktu un – tink! – ir.
Svens Kuzmins: Tieši tā tas notiek. Dažreiz rodas sajūta, ka virs grāmatas iedegas lampiņa, un mēs to ņemam.
Tas nozīmē, ka raidījums atradās nejaušību varā?
Un tā ir tā burvība. Pēc pirmā raidījuma vēl domājām, ka varbūt vajag sabīdīt scenāriju, bet sapratām, ka tad nebūtu brīvības sajūtas, kas daudziem šķiet uzrunājoša.
Zināt savus klausītājus?
Toms Treibergs: Viņi paši sevi atklāj. Paretam kāds kaut ko atraksta vai iekomentē.
S. K.: Reiz sēdējām kafejnīcā runājāmies un, atceries, pienāca vīriņš un teica – puiši, man liekas, ka es jūs esmu dzirdējis radio, baigi interesants raidījums. Pēc balsīm mūs atpazina.
Kāpēc bija vajadzīgs raidījums radio?
Nu gribas jau arī parunāt par to, ko esi izdomājis un sapratis. Gribas dalīties. Varbūt tajā visā ir arī kaut kāda jūsma. Kāpēc dāvina dāvanas, ja visu laiku var “šopingot” tikai sev. Nezinu, no kurienes nāk došanas prieks. Tom, kāpēc tev ir vēlme dalīties ar literatūru?
T. T.: Man literatūra ir noslēpums. Ar dzīves absurda situācijām, nejēdzībām vai tieši otrādi – kaut ko jēgpilnu dalāmies arī savā “Nerten” teātrī.
Grāmatu meklējumos ceļojāt pa bibliotēkām, tikāties ar lasītājiem. Kā ir ar apgalvojumu – bērni un jaunieši grāmatas nelasa vai maz tās lasa?
Vasarā strādāju vienā bērnu un jauniešu nometnē, un tur katram līdzi ir sava grāmata. Protams, “Grega dienasgrāmatas” kults vēl turpinās, nupat to nomaina “Supervaronis Kapteinis Apakšbiksis” un “Minecraft” enciklopēdijas un ceļveži. Vecākiem nav laika ieinteresēt bērnus par kaut ko citu, un viņi ir priecīgi, ka vispār kaut ko lasa. Bet mums nevajag tagad moralizēt, jo nav ne tādu resursu, ne vēlmes, lai pastāstītu, kā būtu jārīkojas.
S. K.: Kas nelasa, tie nelasīs.
Arī agrāk pirms telefona un interneta ienākšanas grāmatu cienītāju bija mazākums.
Manā skolā, Rēzeknes ģimnāzijā, no trim paralēlklasēm, kur katrā mācījās ap 30 cilvēkiem, augstākais, desmit aizrāvās ar literārām lietām. Brīžiem apmainījāmies ar grāmatām, apspriedām izlasīto. Man jau šķiet, ka šodien bērni dabū lasīt vairāk.
T. T.: Taurupes vidusskolā bija fantastiska bibliotekāre un bibliotēka, kur pavadīju gandrīz vai katru starpbrīdi līdz laikam, kad mani sāka interesēt dzīve tās daudzējādā ziņā. Mūsu skolā lasītāju loks nebija plašs, grāmatas savā starpā baigi neapspriedām. Ja redzi kopējās intereses, saproti, ka vari runāt par visu pārējo un nemaz nav jāsaka – o, kā tev patika Haklberija Fina piedzīvojumi? Nu, tā tas nenotika.
Uz lasīšanu var iedvesmot “fantastiska” bibliotekāre?
Pirmsskolas klases audzinātāja Mača, kas pildīja arī bibliotekāres pienākumus, bija ļoti omulīga un atšķirībā no citiem skolotājiem katru reizi, mani ieraugot, priecājās. Protams, ļoti svarīga bija vecāku nozīme. Lasīt iemācījos četru gadu vecumā, zinu, ka Svens arī.
S. K.: Vecāki vienmēr kaut ko lasīja priekšā, arī vēlāk saglabājās šī tradīcija – vakarā palasīt kopā, un tas bija ļoti svarīgs atspēriena punkts.
T. T.: Man lasīja galvenokārt mamma, tētis vairāk nodarbojās ar rakstīt mācīšanu – tā viņi sadalīja kompetences. Vislabāk atceros grāmatiņu par ēzelīti Mafinu (“Mafins un viņa jautrie draugi”. – I. P.) un Jozefa Čapeka grāmatiņu par sunīti un kaķīti.
S. K.: Jā, kur sunītis saēdās ziepes! Tā arī man bija ļoti mīļa. Ļoti patika Darela “Mana ģimene un citi zvēri”, Hansa Falladas “Tolaik mūsu mājās” un tāda veida literatūra. Kad kaut ko patstāvīgi izlasīju un nodomāju – o, šis bija ļoti jauki, gribētos vēl ko tādu –, gāju pie mammas un vaicāju, vai ir kas līdzīgs? Viņa iedeva grāmatu sarakstu no pašu bibliotēkas, kas bija gana liela, lai sākumam pietiktu.
T. T.: Skolas laikā aizrāvos ar lugu izdevumu sēriju “Atveram priekškaru”. Man bija tāpat kā Svenam, kad izlasi kaut ko vienu un gribas vēl. Vienkārši dragāju sērijai pa apli, dažas no lugām pat zināju no galvas un jau iztēlojos, kas man katrā izrādē spēlēs. Tā manī aizsākās režisors. Mammas iespaidā aizrāva Džeroms K. Džeroms ar “Trīs vīriem laivā”, “Trīs vīriem uz vellapēda”.
S. K.: Un “12 krēsli”!
T. T.: Un Mihaila Zoščenko stāsti. Atceros, vasarā gulēju šūpuļtīklā, ēdu ķiršus un lasīju Zoščenko, un gandrīz izgāzos no tīkla.
S. K.: Vislabākā vieta, kur lasīt!
Tomēr uz lasīšanu visvairāk pamudināja vecāki.
S. K.: Protams, un vēl ir svarīga nozīme pateicīgai videi skolā.
Literatūras skolotājam?
T. T.: Iespējams, tas ir svarīgi, ja rodas ar literatūru saistītas ieceres turpmākajai dzīvei, gribas kaut ko rakstīt, tad ir ļoti labi, ja skolotājs palīdz un virza.
Kā nopratu no kāda raidījuma, jums abiem tāds bija dramaturgs Dainis Grīnvalds?
Ar Svenu iepazināmies 2003. gadā Saulkrastos, radošajā nometnē, skolēnu un jauniešu literāro darbu konkursā “Aicinājums”, kuru vadīja dramaturgs Dainis Grīnvalds.
S. K.: Brīnišķīgs jauno literātu patrons un aizgādnis, kas ņēma mūs pilnīgi nopietni.
T. T.: Uztvēra kā līdzvērtīgus un bija labs motivators un iedrošinātājs.
S. K.: “Jūs neko nenopelnīsit ar literatūru, būs paveicies, ja tiksiet reklāmā,” tā viņš teica.
T. T.: Grīnvalds mēdza būt ironisks, taču viņa izcilākā prasme bija dozēti sniegt uzmundrinājumu, atbalstu un atzinību, jo tā ir baigā māksla.
Svarīgākais, ko esat guvuši no viņa mācībām?
Nedrīkst pārtraukt rakstīt. Ja liekas, esi strupceļā un nekas vairs neizdodas, jāraksta gandrīz vai mehāniski, jo Dainis uzsvēra, ka spēja rīkoties ar valodu nav dota kuram katram un to nedrīkst palaist zudībā, jo tas nozīmē, ka pasaule līdz ar to kļūst mazāka. Ja tev tas dots, ar to jāstrādā.
S. K.: Bez tehniskās komponentes, kuru vajag trenēt katru dienu, ir arī garīgā. Grīnvalds iemācīja, un to pašu teica arī mana mamma māksliniece Helēna Svilāne-Kuzmina, ka ļoti svarīgi visu laiku būt tādā kā literatūras stāvoklī, speciālā domāšanas veidā, kurā rakstīšana notiek arī tad, kad neko neraksti. Visas maņas ir vaļā, un tu ķer pēc iespējas daudzveidīgākus un bagātākus iespaidus. Tādā ziņā savu garīgo aparatūru nedrīkst slēgt ārā.
Un vēl mamma mācīja, ka lasīšana arī ir darbs, tāpēc nejūtu pašpārmetumus, kad pusi darba dienas pavadu lasot. Ja vien ir iespēja, varu arī visas brīvdienas pavadīt, urbjoties grāmatā.
Vizītkarte
Svens Kuzmins
rakstnieks, mākslinieks, aktieris
Dzimis 1985. gadā Rēzeknē.
Studējis glezniecību un grafiku Latvijas Mākslas akadēmijā.
Galvenokārt raksta prozu, kā arī publicistiku – žurnālā “Rīgas Laiks”. Bieži eksperimentē arī citās mākslas un literatūras jomās. Viens no etīžu teātra “Nerten” autoriem.
Pirmais stāstu krājums “Pilsētas šamaņi” ar paša ilustrācijām izdots 2016. gadā. Darbi tulkoti angļu, krievu un lietuvieši valodā.
No 2017. gada februāra līdz 2018. gada decembrim kopā ar draugu un kolēģi Tomu Treibergu veido un vada radioraidījumu “Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru”.
Toms Treibergs
dzejnieks, žurnālists, aktieris
Dzimis 1985. gadā Rīgā.
Bērnību pavadījis un vidusskolā mācījies Taurupē.
Studējis audiovizuālo kultūru Latvijas Kultūras akadēmijā un teoloģiju Latvijas Universitātē.
Viens no etīžu teātra “Nerten” autoriem.
2012. gadā debitējis dzejā ar krājumu “Gaismas apstākļi”, pēc trīs gadiem izdod dzejas grāmatu “Drudzis”.
2015. gadā saņēmis Ventspils domes izcilības stipendiju.
Veido sižetus radioraidījumam “Kultūras rondo”.
