Māris Zanders: Vairums no mums nav orientēti uz konfliktu saasinājumiem jeb “Lasāmviela lēmumu pieņēmējiem” 2
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ikdienas informatīvais troksnis ir tik liels, ka, manuprāt, viena no jēdzīgākajām metodēm notiekošā izprašanai un iespējamo nākotnes scenāriju prognozēšanai ir pievēršanās vēsturei.
Tādēļ es gadu mijā piedāvāju ar varu apveltītajiem – bet arī mums visiem – vairākas reālas epizodes vēsturē. Kā atgādinājumus par situācijām, kad situācija konkrētajā kopienā (plašā nozīmē) ir nospriegota. Jo, šķiet, tāda tā ir arī šodien.
T. s. trigeris vai, ja vēlaties, pēdējais piliens var būt salīdzinoši triviāls. Vēsturnieks Ādams Zamoiskis 2014. gadā iznākušajā darbā “Phantom Terror. The Threat of Revolution and the Repression of Liberty 1789 – 1848” ieskicē situāciju 1847. gada Milānā (478. lpp.).
Pilsētniekus, kuri tolaik ir austriešu kontrolē, šī situācija kaitina un novembrī viņi izšķiras par diezgan savdabīgu veidu, kā austriešiem “iegriezt” – kolektīvi atmest cigāru smēķēšanu, lai samazinātu nodokļu ieņēmumus netīkamajai varai.
Starp citu, man ir nelāgas aizdomas, ka opozicionāri noskaņots Latvijas iedzīvotājs sociālajos tīklos nozvērētos atmest smēķēšanu, lai ieriebtu “režīmam”, bet patiesībā vienkārši turpinātu pirkt smēķus “no rokas”.
Tomēr šoreiz stāsts nav par mūsu liekulību kā ierastu dzīves stratēģiju. Atgriežamies Milānā. Varas iestādēm principā vajadzētu nojaust, ka veselīgu dzīvesveidu piespiedu kārtā uzsākušie vīriešu dzimuma milānieši (nu, es nezinu – varbūt arī milānietes…) pēc dažām nedēļām būs visnotaļ “uzvilktā” emocionālā stāvoklī, un ir vēlams viņus lieki nekaitināt.
Tomēr varas iestādes domā, ka galvenais ir panākt, lai atgrieztos cigāru patēriņš, tādēļ ķeras pie nejaukas civiliedzīvotāju kārdināšanas – bez maksas izdala smēķus garnizona militārpersonām, skubinot tās, garšīgi kūpinot, pastiprināti vazāties pa pilsētu.
Citiem vārdiem sakot, vara pilsētniekus uztver kā pirmkārt un galvenokārt ekonomiskus subjektus, acīmredzot nenojaušot, cik pamatīgi subjektiem (milāniešiem) vispār ir, kā saka, sakrājies uz sirds.
Tātad 1848. gada 2. janvārī visas šīs izdarības beidzas ar nesmuku izdarīšanos attiecībā uz kādu smēķējošu virsnieku un galu galā diviem kritušajiem sadursmēs. Protams, var zīlēt par iespēju, ka milāniešu neapmierinātība agri vai vēlu būtu parādījusies, tomēr stāsts ir vērtīgs sprādziena tiešā iemesla šķietamā nejēdzīguma dēļ.
Savukārt otrs piemērs izlasāms 2016. gadā tepat Latvijā izdotajos “Lokālās vēstures pētniecības iespējas arhīva dokumentos. II”, un runa ir par to, ka konflikta situāciju var ja ne pilnībā novērst, tad vismaz saprātīgi pārvaldīt.
Kā lakoniski un eleganti situāciju 1905. gada 29. maijā pie Raunas baznīcas pārstāsta vēsturniece Līga Lapa, “kā pretvalstisku Mihails Maļuga [Cēsu apriņķa priekšnieka vecākais palīgs] ir vērtējis arī Veselavas pagasta zemnieka Jāņa Zilberta rīcību, kurš sēdējis ratos, dzēris alu un uz aicinājumu izklīst atbildējis, ka vispirms izdzeršot un tikai tad braukšot.
Tā kā alus bijis daudz, M. Maļuga to uzskatījis par zināmu demonstrāciju un licis par to zemnieku arestēt” (187. lpp.). Alus vietā “novietojot” citu ieganstu, nav grūti situāciju attiecināt arī uz citiem laikiem, tostarp mūsdienām.
Principā konflikts ir sācies, bet – “Rīgas apgabaltiesas prokurors 1905. gada 18. oktobra vēstulē žandarmērijas apakšpulkvedim Mihailam Serebrennijam norādīja, ka patiesībā pie Raunas baznīcas apcietināto zemnieku rīcību var vērtēt tikai kā krimināla rakstura nodarījumu, nevis politisku pārkāpumu, un deva rīkojumu lietu izbeigt, kas tika izdarīts ar Vidzemes guberņas sapulces lēmumu 1906. gada 24. maijā” (188. lpp.).
Citiem vārdiem sakot, kādam varas vertikālē konkrētajā brīdī pietiek veselā saprāta, lai konfliktu nekāpinātu vēl vairāk, un tiek pieņemts lēmums žanrā “vilks paēdis, kaza dzīva”, kas, lai cik kaitinošs, visbiežāk ir pareizākais.
Rezumēju: ja neskaita tos līdzcilvēkus, kuriem emociju uzkurināšana ir tieši mērķis, vairums no mums nav orientēti uz konfliktu saasinājumiem. Šo pragmatisko nostāju tomēr ikvienam ir grūti noturēt, ja regulāri “peldamies” sociālajos tīklos un ziņu “virsrakstos”.
Cita lieta – vēsturei veltītie teksti. Tādēļ aicinājums un novēlējums – vairāk lasīt tos, turklāt, par laimi, šādas labas lasāmvielas netrūkst.
