“Laša kundze bola acis…” Atskats vēsturē, kā laurus plūca leģendārā lielfilma “Zvejnieka dēls” 0
Gandrīz 400 tūkstoši skatītāju piecu mēnešu laikā (katrs piektais mūsu valsts iedzīvotājs) – tik lielu auditoriju pirms 80 gadiem pulcēja leģendārā latviešu lielfilma “Zvejnieka dēls”, kas pirmizrādi piedzīvoja 1940. gada 22. janvārī uz kinoteātra “Splendid Palace” ekrāna.
Filmu “Zvejnieka dēls” rādīja arī Igaunijā un Lietuvā, kur, pēc “Brīvās Zemes” rakstītā 1940. gada 25. maijā, bijis “kupls apmeklētāju skaits”.
Līdz tam no pirmajām latviešu filmām īpašus finansiālus panākumus guva Aleksandra Rusteiķa “Lāčplēsis”, kas trijās nedēļās kinoteātrī “Palladium” nopelnīja 70 tūkstošus latu.
Tomēr “Zvejnieka dēla” panākumi bija pilnīgi kas cits – tie šķiet ievērojami, arī salīdzinot ar mūsdienām, kad apmeklētības rekordus pārspējušo Dzintara Dreiberga spēlfilmu “Dvēseļu putenis” nepilnu triju mēnešu laikā kopš pirmizrādes 2019. gada 8. novembrī līdz janvāra vidum kinoteātros noskatījušies jau gandrīz 233 000 skatītāju.
“Filma, kas izlauzusi ceļu mūsu filmrūpniecībai”, “jauns sasniegums latviešu filmumākslā”, “īpati latviska filma”; “dižs ieguvums latviešu kultūrā” – šī ir vien neliela daļa no cildinājumiem, kas toreiz devīgi tika veltīti “Zvejnieka dēlam”.
“Tā ir latviešu publika, kas šoreiz virina kino durvis un priecājas redzēt filmu no pašu tautas dzīves, savā valodā. Bez kādas norunas un aizrādījuma latvieši it kā uzskata par pienākumu redzēt “Zvejnieka dēlu””, 8. februārī, jau iedvesmojoties no filmas šturmēšanas Liepājā, rakstīja “Kurzemes Vārds”. Kāda liepājniece to pat noskatījusies septiņas reizes, un šādā aizrautībā viņa nebija vienīgā.
“Laiki kļūst grūtāki,” šis “Jaunāko Ziņu” virsraksts “Zvejnieka dēla” pirmizrādes dienā diezgan pieticīgi raksturo laiku, kad Latvija un pārējās Baltijas valstis vēl jūtas mānīga miera aizvēnī, bet apkārt dārd lielgabalu zalves un pašā valstī jau atrodas sarkanās armijas kara bāzes kā baisa priekšnojausma par tuvojošos katastrofu.
Latvijā kopš 1939. gada oktobra pastāv stingra noteiktu preču (piemēram, cukura, petrolejas, benzīna, latola u. c.) sadale pēc kartītēm, un importa mantas un kārumi jau kļuvuši par skaistām atmiņām.
“Atpūta” šajā laikā publicē fotogrāfijas no karalaukiem, bet “Jaunākās Ziņas” līdzās vēstij, ka “visa Padomju Savienība vakar atzīmēja Ļeņina nāves 18. gadadienu”, raksta, ka “angļi piedzīvojuši ļaunāko svētdienu kopš kara sākuma”, jo “vācu mīnām un zemūdenēm par upuri krituši septiņi sabiedroto un neitrālo kuģi, arī angļu iznīcinātājs “Grenville”.
Tikmēr Latvijā apbedī dzejnieku un Tēvzemes balvas laureātu Vili Plūdoni, kā arī visur gatavojas atzīmēt Ulmaņa Draudzīgā aicinājuma piecus gadus.
Triumfs un šturmēšana
“Skatītāju tūkstoši ielenc “Splendid Palace”. Ļaužu pieplūdums bija tik liels, ka seši kārtības uzturēšanai nozīmētie kārtības sargi nespēja ar ļaužu pūli tikt galā un seansu sākumā un beigās vairākkārt nācās pārtraukt satiksmi ielā.
Tikko bija izklīdināts viens pūlis, atkal jauns tūkstotis vietā un satiksme atkal traucēta.
Pārāk sadrūzmējoties biļešu pircējiem, vajadzēja kinoteātra plašās ieejas durvis uz laiku pieslēgt, bet gaidītāji no aizmugures iespieda priekšējos durvīs, tā ka to tievie šķēršļi un stikli vairs nejutās pietiekami stipri turēties pretī šādam pārspēkam,” 23. janvārī par “Zvejnieka dēla” sensacionālo pirmizrādi ziņoja laikraksts “Rīts”.
Pirmajā dienā filmu noskatījās 3000 rīdzinieku (līdz 1. februārim jau 25 000), turklāt, lai novērstu “parādību, ka ne visi, kas iekšā tikuši, pēc seansa beigām ir ar mieru savas vietas atdot nākošiem”, uz biļetēm sāka atzīmēt noteiktu seansu, uz kuru tās pirktas.
“Jaunākās Ziņas” 23. janvārī īpaši uzsvēra apstākli, ka ekranizējamā darba autors ir laikraksta štata līdzstrādnieks Vilis Lācis, kura romāns “Zvejnieka dēls” vairākos turpinājumos tika publicēts 1933. un 1934. gadā. Viņš iegājis mūsu kultūras vēsturē gan kā visvairāk drukātais autors (Lāča darbu koptirāžas sasniedza miljonus, tiek runāts pat par 50 miljoniem eksemplāru), gan arī kā simbols nodevībai un kolaborācijai.
“Kad romānu sāka drukāt, man prātā nenāca, ka tam būs tādi panākumi. Biju pārliecināts, ka šis darbs nevar ieinteresēt laikraksta lasītājus. Pārāk mierīgs notikumu plūdums, pārāk ikdienišķi likteņi, pelēks jūrmalas fons.
Pārliecībā, ka esmu pamatīgi iegāzis savus izdevējus, turējos iespējami tālāk no redakcijas, bet, kad tur iegriezos, tad centos izvairīties no sastapšanās ar galvenajiem redaktoriem.
Jau šinī laikā bija sākuši pieteikties daži mana romāna varoņi un īpaši čakli šajā ziņā bija negatīvie: Garoza, Teodors.
Vēlāk netrūka arī amerikānieša Freda. Saradās pat vairāki Oskari, Pēteri un Fredi dažādos jūrnieku ciemos,” Vilis Lācis 27. janvārī stāstīja intervijā “Jaunākajām Ziņām”.
Viņš neslēpa, ka bijis jau labi sen pazīstams ar filmas režisoru Vili Lapenieku (1908–1983) – abi jaunības gados kādu laiku kopā strādāja Rīgas ostā par krāvējiem – , un viņi jau pirms trim gadiem apsprieduši romāna filmēšanu, bet “ikreiz melns kaķis pārskrējis pār ceļu.
Tomēr – labi, ka agrāk tur nekas neiznāca! “Zvejnieka dēlam” secen pagājis mūsu filmrūpniecības diletantisma laiks.”
Pēc nedēļas, 30. janvārī, “Zvejnieka dēla” izrādes “Pils teātra” kino jau šturmēja jelgavnieki un, pēc laikraksta “Rīts” novērojumiem, “veica šo darbu ne sliktāk kā rīdzinieki”.
2. februārī uz seansu ieradās arī pats Oskara lomas atveidotājs Pēteris Lūcis, izraisot īstu sajūsmas vētru.
Arī Liepājas kinoteātris “Palass”, pēc “Rītā” rakstītā, tādu skatītāju “uzbrukumu vēl nebija piedzīvojis”, un “šķiet, ka siltais laiks ir atkausējis liepājnieku temperamentu, kas uz seansu lauzās visiem spēkiem”. Vienā dienā filmu noskatījās 2000 apmeklētāju, viņu vidū arī nīcenieki, rucavnieki, grobiņnieki, rucavieši, dažs zvejnieks vai laucinieks savā mūžā kino redzēja pirmo reizi.
Attālāko zvejniekciemu iedzīvotājiem grūtības sagādāja nokļūšana uz centriem, kur rādīja filmu, jo pašvaldības stingri normēto degvielu vienkārši nevarēja piešķirt.
Kopumā “Zvejnieka dēla” tapšanas laikā Latvijā, pēc Finanšu ministrijas izdotā žurnāla “Ekonomists” datiem (1939. gada 1. septembrī), piekrastē jūras zvejniecība deva darbu ap 4000 aktīvu zvejnieku, neskaitot viņu ģimenes locekļus.
“Brīvā Zeme” 4. martā rakstīja, ka sācies “Zvejnieka dēla” uzvaras gājiens arī Tallinā, kur filma izrādīta uzreiz trijos lielākajos kinoteātros un vakarā Latvijas sūtnis Somijā un Igaunijā Vilis Šūmans (1887–1948) rīkojis pieņemšanu, kuras laikā līdzās atziņai, ka “Latvija atkal aizsteigusies Igaunijai priekšā”, izskanējusi arī doma par Baltijas valstu kopējas filmu rūpniecības izveidi.
4. martā Kauņā notikušo “Zvejnieka dēla” pirmizrādi ar klātbūtni pagodināja Lietuvas prezidents Antans Smetona (1874–1944) un zāle esot bijusi pārpildīta.
Martā filmu ar milzu panākumiem izrādīja arī Daugavpilī, kur jaunkundzes spriedušas: “Oskars izskatās tāds vīrišķīgs un nav nekāda bilde.”
“Bezkaunīgi jauns” un ar “bezkaunīgām prasībām”
1938. gadā Sabiedrisko lietu ministrijas paspārnē tika izveidota Filmu nozare Jāņa Sīļa vadībā, kurā tika pieņemti trīs štata režisori – nākamais “Zvejnieka dēla” režisors Vilis Lapenieks, kurš tikko bija atgriezies no kino studijām Berlīnē studijā UFA, Aleksandrs Rusteiķis (1882–1958) un Voldemārs Pūce (1906–1981).
“Gāja raibi. Mēs paši ne velna nezinājām, priekšniecība vēl mazāk. Tehniskās iekārtas nebija tikpat kā nekādas, naudas nemaz,” vēlāk jau trimdā izdotajos memuāros “Dullā Daukas piezīmes: impresijas un ekspresijas” (1977) atcerējās Vilis Lapenieks.
Tomēr jau 1939. gada 8. jūnijā “Jaunākās Ziņas” vēstīja, ka Sabiedrisko lietu ministrija sākusi inscenēt trīs lielas latviešu skaņu lielfilmas.
Aleksandrs Rusteiķis – “Aizsprostu”, kam scenāriju pirms nāves vēl paguvis uzrakstīt Pāvils Rozītis (šī filma Rīgā pirmizrādi tā arī nepiedzīvoja, laikmetu griežos tā pazudusi), Voldemārs Pūce – “Kauguriešus” pēc Kārļa Zariņa vēsturiskā romāna (uz ekrāniem iznāca tikai 1941. gada jūnijā, kļūstot par pirmo padomju Latvijas aktierfilmu), bet Vilis Lapenieks – “Zvejnieka dēlu” pēc tāda paša nosaukuma Viļa Lāča romāna.
Vēlāk viņš sprieda, ka līdz tam uzņemto latviešu filmu “galvenais panākums bija tas, ka tās pārliecināja valdību un sabiedrību, ka Latvijā nav iespējams labu filmu uzņemt, vismaz pagaidām ne”.
Kārlis Ulmanis reiz pat izteicies, ka pietiek tērēt naudu tik dārgiem eksperimentiem kā latviešu kino, kas praksē nozīmētu jebkāda valsts finansējuma atņemšanu.
Kad Sabiedrisko lietu ministrija beidzot nolēmusi visu likt uz vienas – Lapenieka – filmas kārts, viņš spiedienu izjutis no visiem – no ministra Alfrēda Bērziņa (1899–1977), kurš pēc tam, kad jau bija saņemta Ulmaņa piekrišana filmēšanai, teicis: “Jūs kāpjat uz pārāk augstiem plauktiem, Lapenieka kungs. Tāds režisors vēl nav dzimis, kas ar Latvijā taisītu filmu kaut ko nopelnītu.”
Kolēģi filmu nozarē Lapenieku bikstījuši, lai neiedomājas izgāzties, jo tad arī viņiem darbs pagalam.
Tomēr vislielākās bažas režisoram bijušas pašam par sevi: viņš bijis “bezkaunīgi jauns” un – ar “bezkaunīgām prasībām”: “Ja ministrija grib, lai es to krustu uzņemos, tad scenāriju rakstīšu es pats. Man kā režisoram dodama pilnīga rīcības brīvība aktieru un citu līdzstrādnieku izvēlē. Un visbeidzot – nevienam nav tiesību maisīties uzņemšanas darbā, kamēr filma nav gatava.”
Mūslaiku Lāčplēsis un “Mērnieku laiki”
Savā “Zvejnieka dēla” ideoloģiskajā metā, kas glabājas LKA Rīgas Kino muzeja arhīvā, Vilis Lapenieks norādīja, ka “šajā drāmā es gribētu pirmā plānā izcelt tīri psiholoģiski reālo dzīvi, notikumus un cilvēkus, kas ir ļauni un nežēlīgi, kā visi cilvēki, kas ir droši, neatlaidīgi un arī labi, kā visi, kas mīlē, cieš un piedod. Tikai visam tam jāuzliek pirmatnības un īpatnības zīmogs”.
Pēc režisora domām, “katram darbam vajaga idejas – pozitīvas idejas, jo tikai tad viņš savu esamību var attaisnot”.
Tā arī šai filmā risinās ideju cīņa, saduras vecās paaudzes iesūnojušie uzskati ar jaunā laika garu, ko sevī iemieso zvejnieka dēls Oskars – “plecīgs, sakņots, jūras vēju appūsts, garā un miesā stiprs vīrs. Savās zvīņainās, darvas plankumiem apkaltušās drēbēs, lielajos zvejas zābakos un spēcīgām rokām, kur katrs muskulis liekas no akmens cirsts, viņš atgādina veco laiku titānu”.
Viņš simbolizē mūžam dzīvo latvisko spēku, kas laiku pa laikam ceļas augšā un pārveido pasauli, tomēr nav parastais uzvarētājs, kas diktē savu uzvaru citiem. Viņš ir tikai cilvēks, kas visā darbā iznes galveno domu – roku rokā par labāku nākotni, labāku rītdienu. Iecerēta esot “reāla, psiholoģiska, individuāla drāma uz viegli iezīmēta sabiedrisko ideju fona”.
Lapenieks uzsvēra: “Kas savā laikā bija “Mērnieku laiki”, tas tagad “Zvejnieka dēls”, kas teiku pasaulē Lāčplēsis, tas šīsdienas reālajā dzīvē Oskars.”
Galvenajai lomai viņš izvēlējies toreiz gandrīz nepazīstamu jaunu aktieri Pēteri Lūci (1907–1991), kurš gan varējis būt augumā drusku garāks, toties viņa seja bijusi kā akmenī cirsta.
Pats Lūcis vēlāk žurnālam “Raksti un Māksla” teica: “Kad pavasarī mani kā mākons no skaidrām debesīm piemeklēja tā filmas sērga, es biju pavisam nelaimīgs. Režisors man no rīta līdz vakaram stāstīja, ka no manis iznākšot īsta filmu dīva, bet es tam lāgā nevarēju ticēt.
Darbs jau arī bija milzīgs un, galvenais, neparasts.
Un tad tas īpatnējais, neparastais spēles veids – tikko tu, cilvēks, esi tā drusku iedzīvojies lomā, tā režisors saka: stop un sāc atkal no gala.”
Anitas lomu Lapenieks uzticēja savai Nacionālā teātra kolēģei (režisors bija arī izskolojies aktieris, “Zvejnieka dēla” iestudējumā šajā teātrī viņš tēloja brāli Teodoru, filmā šo tēlu atveidoja Augusts Mitrēvics), trauslajai skaistulei Ņinai Melbārdei (1912–2008), kura, par to uzzinot, teikusi: “Vili, tur, Berlīnē, dzīvodams, tu tiešām esi palicis dulns.” Režisors vēlāk rakstīja: “Izrādījās, ka tik dulns nebūt nebiju, jo no Melbārdes iznāca tik šarmanta ģimnāziste, ka par viņu jūsmoja vai visi Rīgas jaunieši.”
Teātrī Anitas tēlu atveidojušajai Mildai Zīlavai (1908–2002) tika Zentas loma, par ko viņa sākumā gan nedaudz “uzmetusi lūpu”.
Impozantā zivju tirgotāja Garozas tēlā aicināja iejusties Rūdolfu Bērziņu (1881–1949), kuram tas bijis varens come back (atgriešanās). Vēlāk visi aplaudēja, kad bijušais Operas varoņtenors lielā aizrautībā dziedāja slaveno “Laša kundze bola acis. / Menca pilnā rīklē sauc”.
Lapenieks arī paplašināja lomas abiem “bosikiem” Džimim un Bundžiņam, kurus atveidojot Arnolds Milbrets (1905–1968) un Harijs Avens (1910–1976) pierādījuši, ka nav lielu un mazu lomu, bet ir tikai lieli vai mazi aktieri. Viņi arī bija vienīgie aktieri, kuru lomas tika saglabātas 1957. gadā uzņemtajā filmā.
Cīnoties ar filmas Ahilleja papēdi – tehniskā nodrošinājuma problēmu –, ministrs Alfrēds Bērziņš sagādāja papildu naudu, lai atpirktu no VEF tehnisko iekārtu lentes uzņemšanai un apstrādei.
Pie Grīziņkalna izbūvēja plašu laboratoriju un iekārtoja montāžas telpas, aprīkojumu pasūtīja arī no ārzemēm. Noīrēja lielo Majoru Jūras paviljonu, kur filmēja iekšskatu epizodes. Tur ieskaņoja arī mūziku, ko izpildīja Reitera koris un dubultkvartets “Tēvija”, karavīru pūtēju orķestris un Radiofona simfoniskais orķestris profesora Jāņa Mediņa vadībā.
Vilis Lapenieks piemin arī kādu mazāk zināmu epizodi, kas varēja “noraut dibenā” visu filmu. Tā bija saistīta ar Politiskās pārvaldes centieniem apcietināt Vili Lāci, kuram bijuši sakari ar komunistu pagrīdi. Iesaistījies pats ministrs Alfrēds Bērziņš, pēc Lapenieka domām, “ne bez prezidenta ziņas”.
No sauleslēkta līdz rietam
Filma tapa no 1940. gada maija beigām līdz oktobrim piejūras zvejniekciemos – sākumā Nidā un Papē, pēc tam Buļļuciemā, Garciemā, Lapmežciemā, Plieņciemā.
“Jāatzīstas, ka tādu darba slodzi kopš savām kalpa dienām vairs nebiju piedzīvojis. Cēlāmies ar saules lēktu, tad steidzīgas brokastis, grimēšanās – un aiziet uz filmēšanas vietu. Filmējām bez pārtraukuma līdz astoņiem deviņiem vakarā. Filmējām galvenā kārtā jūrmalā un, protams, tikai saulē.
Man jau vēl nekas, es skraidīju apkārt peldkostīmā, aktieriem kostīmos un grimos gan bija ko turēt. Bija reizes, kad Oskara lomas tēlotājs Lūcis vakarā, mājās pārbraucis, no saviem zvejnieka zābakiem burtiski izlēja sviedrus. Un tomēr neviens nekurnēja!” atcerējās Vilis Lapenieks.
Filmas masu skatos, atveidojot zvejnieku tēlus, iesaistīja arī daudzus vietējos zvejniekus un viņu ģimenes locekļus.
Tas bija īsts piedzīvojums, turklāt arī maksājuši pieklājīgi – piecus latus dienā (sievietēm gan uz pusi mazāk), turklāt filmā lietotie dzērieni – šņabis un alus –, kā arī uzkodas vienmēr bijuši īsti un krietnā daudzumā.
Arī toreiz bija skaidrs, cik svarīga nozīme ir filmas reklāmai jeb, kā toreiz teica, “trokšņa taisīšanai” jau pirms pirmizrādes – šajā ziņā režisoram Lapeniekam liels palīgs bija Rīgas Radiofons.
Savukārt materiālu palīdzību tai sniedza arī uzņēmumi – Kuzņecova porcelāna fabrika, Karlsona ūtrupju nams, L. Eihes zvejas tīklu tirgotava un virvju rūpniecība, “Maikapars”, “Otto Švarcs”, centrālā sabiedrība “Turība”, apgāds “Valters un Rapa” u. c.
“Latvieši var gan uztaisīt filmu”
Pirms “Zvejnieka dēla” lielās pirmizrādes bija speciāls seanss tikai aktieriem, filmas veidotājiem un masu skatu dalībniekiem. Katrs, kurš bija piedalījies kaut niecīgākajā ainā, dabūja brīvbiļeti. 22. janvārim bija jākļūst par nozīmīgu latviešu kultūras prezentācijas notikumu.
Vilis Lapenieks no šīs trauksmainās dienas atcerējās arī šādu epizodi – sarunu ar ministru Bērziņu, kurš īsi pirms izrādes saņēmis viņu aiz pogas un pavaicājis: “Sakiet, Lapeniek, vai jūs pats to filmu arī esat tā no viena gala līdz otram redzējis?”
Režisors atbildējis: “Gatavā veidā – ne. Pēdējie ruļļi taču vēl nemaz nav atvesti.” “Jēzus Marija! Kad tik nu viss iznāktu pa godam,” izsaucies ministrs. Tad abi paskatījušies pa logu un sastinguši pārsteigumā: “Viss laukums kino priekšā, tāpat arī Elizabetes iela, bija stāvgrūdām ļaužu pilna.”
“Izrādās, ka latvieši var gan uztaisīt filmu,” noskatījies to, teicis Kārlis Ulmanis. “Un, ja skatītāji domās tāpat kā es, tad latviešu filmas nākotne ir nodrošināta.” Drīz pēc tam “Zvejnieka dēla” izrādīšanai noīrējuši arī kinoteātri “Daina”.
Pēc mēneša jau visi filmas izdevumi atpelnīti, un nākamie seansi jau nesuši tīru peļņu.
Kā darvas piliens šajā slavas medus mucā Vilim Lapeniekam (viņš bija arī scenārija autors) gan bijusi atskārsme, ka viņam – lai gan ministrs Bērziņš savulaik bija solījis, ka peļņu, ja tāda būs, atdos režisoram, – par to nepienākas pat nekāda gratifikācija.
Neminot konkrētu kopējā honorāra summu (vien to, ka tas ne tuvu nav bijis tāds, kāds režisoram pienāktos), Lapenieks atceras, ka par scenārija rakstīšanu saņēmis 500 latus (otri 500 tikuši Vilim Lācim).
“Zvejnieka dēla” sensacionālie panākumi ir uzmanības vērti arī šobrīd, kad redzams, ka latviešu filmas uz palikšanu ieņēmušas nozīmīgu vietu sabiedrības kultūras ēdienkartē.
Arī laikabiedri centās atminēt to noslēpumu, secinot, ka filmas fenomenālā veiksme saistīta ar to, ka tajā ir daudz elementu, kas, pēc novērojumiem, saista publiku, jo “vislielākos panākumus tagad gūst filmas, kur rādīta tauta, plaša tipu galerija, kur aktieri netēlo, bet šķiet dzīvojam vienkāršu dzīvi”.
“Padomju Latvijas lielfilma”
Ar fenomenālu tautas mīlestību apveltītā filma tiešām būtu pavērusi ceļu jauniem, vērtīgiem kinodarbiem (pats Lapenieks plānoja taisīt filmu par Emīlu Dārziņu “Melanholiskais valsis”), tomēr, kā viņš 1973. gadā teica sarunā ar “Jauno Gaitu”: “Bet tad ienāca krievi un… tālākais jau ir zināms.”
“Cīņa” 1940. gada 21. septembrī vēstīja, ka šajā dienā kino “Palladium” notiks “pirmās padomju Latvijas lielfilmas “Zvejnieka dēls”” svinīga izrāde lūgtiem viesiem. Tagad to izrādīšot “bez pluto-krātiskās patvaldības izdarītiem izgriezumiem un viltojumiem”.
Divas dienas vēlāk “padomju Latvijas lielfilmu” sāka izrādīt arī parastajai publikai.
1957. gadā tapa jauns, jau krietni atšķirīgs, padomju ideoloģiskajās nostādnēs veidots “Zvejnieka dēls” ar izcilo Eduardu Pāvulu galvenajā lomā.
Režisors Vilis Lapenieks vācu okupācijas laikā Rīgā vadīja Tautas teātri, bet pēc kara studijā “Rīgas filma” Vācijā uzņēma dokumentālo filmu “Kas mēs esam, ko mēs spējam” un aktierfilmu “Kāds, kura nav” pēc Mārtiņa Zīverta lugas.
Vēlāk viņš dzīvoja ASV, strādājot par fotogrāfu, iestudējot izrādes un spēlējot Losandželosas latviešu teātrī.
1944. gada 1. oktobrī ar ģimeni – Nacionālā teātra aktieri Kārli Lagzdiņu un meitām – bēgļu gaitās uz Vāciju devās arī Anitas lomas atveidotāja Ņina Melbārde. 1950. gadā viņa izceļoja uz ASV. Tur ne tikai spēlēja Osvalda Uršteina vadītajā Amerikas latviešu teātra Ņujorkas ansamblī, bet arī nodarbojās ar režiju.
Lai gan mainījušies laiki un kino veidošanas tradīcijas, Viļa Lapenieka “Zvejnieka dēls” ir nepārspēta klasika, ja runa ir par Latvijas brīvvalsts laika kino. Gluži tāpat kā amerikāņiem Viktora Fleminga uzņemtā “Vējiem līdzi”.
Uzziņa
Lielfilma “Zvejnieka dēls”
Filmēšanai un skaņai tika izlietota celuloīda lente ap 50 000 m kopgarumā.
Pati filma bija 3000 m gara.
Filmēšanās procesā piedalījās ap 500 cilvēku.
Filmas izmaksas lēsa ap 80 000 latu, peļņu – ap 500 000 latu.
(Avots: “Rīts”, 1940. gada 16. janvāris; Vilis Lapenieks “Dullā Daukas piezīmes: impresijas un ekspresijas” (1977)).
