Larisa Savicka: noklusētā traģēdija un neticama izglābšanās, krītot no 5200 metru augstuma 4
Traģēdija, kuru noklusēja
1981. gada 24. augustā PSRS notika traģēdija, par kuru plašsaziņas līdzekļiem aizliedza ziņot, jo toreiz šādi negadījumi “nenotika”: 5200 metru augstumā sadūrās pasažieru lidmašīna An-24 ar militāru lidmašīnu Tu-116. Bojā aizgāja 37 cilvēki, viens neticamā kārtā izdzīvoja.
Viņi bija nupat apprecējušies – Pedagoģiskā institūta studente Larisa Blagoveščenska un medicīnas students Vladimirs Savickis. Viņai bija 20 gadu, viņam 19, un viņi atgriezās no kāzu ceļojuma.
Abi apprecējās pavasarī, sākās sesijas, prakse. Radiniekus apciemot izdevās tikai vasaras otrajā pusē. Vispirms aizlidoja uz Vladivostoku pie Larisas tuviniekiem, pēc tam devās uz Komsomoļsku pie Amūras apciemot Vladimira radus. Atgriežoties radās sarežģījumi ar biļetēm, tad laikapstākļu dēļ pusi dienas aizkavējās reiss… Iekāpjot lidmašīnā, stjuarte jaunlaulātos gribēja nosēdināt priekšgalā, bet Larisa, pati nespēdama izskaidrot iemeslu, ietiepās: nē, sēdēšot aizmugurē. Larisa apsēdās pie iluminatora un uzreiz aizmiga, Volodja līdzās lasīja grāmatu.
Larisa pamodās no šaušalīga trieciena un ieraudzīja neiespējamo: lidmašīnas priekšgals bija pazudis, bet mīļotais vīrs blakus sēdeklī bija miris…
Avārijas iemeslus un gaitu bija centušies rekonstruēt, taču Larisa par to uzzināja tikai 21. gadsimta sākumā, 20 gadus pēc traģēdijas. Tu-116 nebija precīzi saskaņojis maršrutu, savukārt An-24 bija mazliet novirzījies no kursa un paziņojis, ka nolaidies līdz 5100 metru augstumam pāris minūtes pirms manevra. Tu-116 ietriecās pasažieru lidmašīnai sānos, kā ar nazi nogriežot vienu spārnu un benzīna tvertni, un nolaužot lidmašīnas priekšgalu.
Intervijās, kuras Larisa Savicka sniedza 20 gadus pēc notikušā, viņa atceras, ka, mirušo vīru ieraugot, pārņēmusi vienaldzība, sajūta, ka dzīve beigusies. Viņa bijusi gatava mirt, gribējies tikai, lai tas nebūtu pārāk sāpīgi, tādēļ iespiedusies krēslā un centusies notvert piezemēšanās brīdi.
