Lapsas izmanto Zemes magnētisko lauku kā tēmēšanas sistēmu 8
Kate Šterna, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ziema. Zemi klāj balta, pūkaina sniega sega. Lapsa viegliem soļiem lavās pa lauku, saspicējusi ausis, tā ieklausās un mēģina saprast, kur zem sniega rosās mazais grauzējs. Lapsa apzināti piesit ķepu, čabina un gurkstina sniegu, lai liktu pelei pakustēties un nodot savu atrašanās vietu. Tā lavās. Tad seko lēciens! Lapsa ierokas ar galvu sniegā un nākamajā mirklī jau košļā kaut ko mazu un siltu. Šo uzvedību dēvē par peļošanu.
Vienmēr vienā virzienā
Čehijas pētnieks Jaroslavs Červenijs vairākus gadus pētījis lapsu medību paņēmienus un atklājis, ka šis lēciens gandrīz vienmēr tiek veikts ziemeļaustrumu virzienā. Zinātnieks ir pārliecināts, ka lapsas izmanto Zemes magnētisko lauku, lai notēmētu uz vietu, kur ir pele.
Jaroslavs Červenijs kopā ar divdesmit trīs citiem biologiem un pieredzējušiem medniekiem divu gadu laikā fiksējuši vairāk nekā 600 peļošanas lēcienu, ko izpildīja 84 lapsas dažādos reģionos, laika apstākļos un diennakts posmos.
Zinātnieki atklāja, ka lapsas izvēlējās veikt lēcienu ziemeļaustrumu virzienā, apmēram 20 grādos attiecībā pret magnētiskajiem ziemeļiem. Pētījumā zinātniski apstiprināts, ka, izvēloties šo virzienu, lapsu peļošanas lēciens 73% gadījumu vainagojas panākumiem. Lecot pretējā virzienā, proti, dienvidrietumu, sekmes bija 60%. Jebkurā citā virzienā veiktais lēciens bija sekmīgs un beidzās ar grauzēja noķeršanu tikai 18% gadījumu!
Novērojumi veikti dažādos diennakts laikos, saulainās un lietainās dienās, kalnu apvidū, laukos un mežā. Čehu pētnieks Jaroslavs Červenijs ir pārliecināts, ka lapsu izvēli neietekmē nekas cits kā vien Zemes magnētiskais lauks. Viņš uzskata, ka tas kalpo kā sava veida attāluma noteicējs. Šī mērķēšanas sistēma darbojas, jo Zemes magnētiskais lauks ziemeļu puslodē sliecas uz leju 60–70 grādu leņķī zem horizontāles.
Kā lapsa pielavās
Kad lapsa lavās uz priekšu, tā klausās peles radītajās skaņās. Tā meklē to vietu, kur skaņas viļņu leņķis, kas sasniedz ausis, atbilst Zemes magnētiskā lauka slīpumam. Atrodot šo punktu, lapsa saprot precīzo attālumu līdz upurim un to, cik tālu ir jālec, lai piezemētos tieši pelei virsū. Salīdzinājumam zinātnieki piedāvā šādu piemēru. Iedomājieties, ka jums uz jostas ir piestiprināts lukturītis, kas ir vērsts pret zemi precīzi 60 grādu leņķī. Attālums, kādā stars sasniegtu zemi jums priekšā, būtu nemainīgs. Ja uz zemes būtu kāds skaņas avots, jūs varētu tuvoties tam, līdz stars izgaismotu šo avotu un jūs precīzi zinātu attālumu līdz tam.
Šādu sistēmu lapsas izmanto tikai tad, ja medījums nav redzams, ja tas atrodas zālē vai sniegā. Ja lapsa redz upuri, tā medī, izmantojot redzi, bet neredzamu medījumu tai palīdz iegūt citas maņas.
Ja čehu zinātniekam Jaroslavam Červenijam ir taisnība, tad rudā lapsa (Vulpes vulpes) ir pagaidām vienīgais zināmais zīdītājs, kas izmanto spēju just magnētisko strāvojumu, lai medītu, un magnētisko lauku, lai noteiktu attālumu līdz medījumam.
Kā strādā lapsas magnētiskā lauka detektors, pagaidām nav zināms. Zinātnieki pēta putnu spēju izmantot Zemes magnētiskās līnijas, lai orientētos telpā un katru gadu veiktu pārlidojumus uz dienvidiem un atpakaļ, un tikai tagad pamazām sāk izprast, kā šis dabiskais mehānisms strādā.
Čehu zinātnieku grupa ir savākusi neapgāžamus pierādījumus, kas liecina, ka ziemeļaustrumu virzienā veikts lēciens pelēm ir daudz nāvējošāks nekā lapsas uzbrukums no citas puses. Tomēr, lai saprastu, kā tas darbojas, ir jāveic papildu pētījumi.
Lapsas ierobežo grauzēju izplatību
Citas radības, kas jūt un spēj izmantot magnētisko lauku: putni, haizivis, rajas, bruņurupuči, skudras, omāri, vaboles, sikspārņi un kailie smilšu racēji (Heterocephalus glaber). Govju un briežu bari arī bieži vien izvietojas paralēli magnētiskā lauka līnijām.
Lapsas ir visēdājas. To ēdienkartē var būt līdz 500 dažādu sugu dzīvniekiem, putniem, kukaiņiem, rāpuļiem un abiniekiem, kā arī augi, augļi un ogas. Apmēram puse no apēstā ir mazie grauzēji. Vasaras sākumā nozīmīgs iztikas avots ir stirnu mazuļi. Vāciešu veikts pētījums parādīja, ka ap 70% jaundzimušo un bojāgājušo stirnēnu ir nokodušas lapsas.
Lapsas ir dabiskie grauzēju populāciju ierobežotāji un pašas ir atkarīgas no peļu daudzuma laukos. Ir tā saucamie labie gadi, kad grauzēju ir daudz un lapsu arī, un sliktie gadi, kad grauzēju populācija pārtikas trūkuma dēļ samazinās un rudo plēsēju populācijā arī vērojams kritums.
Viens no lielākajiem baltā zaķa ienaidniekiem ir tieši lapsa. Kontrolējot lapsu skaitu, ir iespējams arī uzlabot zaķu populācijas stāvokli.
