Lappuse no Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla. Armands Znotiņš vērtē jaunākos mūzikas notikumus 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ilgi gaidītais Andra Dzenīša Otrās simfonijas “Silts vējš” pirmatskaņojums un klasiskāk noskaņotu klausītāju tieši tāpat gaidītais Johannesa Brāmsa vijoļkoncerta priekšnesums ar Vinetu Sareiku un Andra Pogas vadīto Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri izskanēja 30. Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivālā 2022. gada 5. martā koncertzālē “Lielais dzintars”.
Tā, protams, bija tikai daļiņa no visa festivāla – atklāšanas koncertā kopā ar Liepājas simfonisko orķestri muzicēja arī citas latviešu slavenības (Iveta Apkalna, Reinis Zariņš, Dita Krenberga), tradīciju aicināt ievērojamus pianistus turpināja klaviermūzikas vakars ar Aleksandra Meļņikova uzstāšanos, “Albion Quartet” viesošanās atkal apliecināja, ka izcili kamermūzikas koncerti notiek arī Liepājā, bet noslēguma koncertā tiem klausītājiem, kas šogad tomēr neplāno apmeklēt Ņujorkas Metropoles operu, bija iespēja tepat Latvijā dzirdēt ukraiņu dziedātājas Ludmilas Monastirskas soprāna balsi. Tomēr 5. marta koncerts bija būtiska daļa no visām šāgada muzikālajām jaunatklāsmēm – pārliecību par Dzenīša jaundarba izcilo vērtību pauda ne tikai mans personiskais viedoklis –, turpretī programmas otrā daļa aktualizēja jautājumu, kādām jābūt veiksmīgām Brāmsa interpretācijām un ko Johanness Brāmss varētu nozīmēt mūsdienu publikai.
Tālajā 2010. gadā Andris Dzenītis rakstīja: “Pirms kāda laika pazīstams mūzikas žurnālists man jautāja, kad beidzot es ķeršoties pie īstas simfonijas radīšanas bez dažādiem angliskiem un latīniskiem nosaukumiem? Nezinu, kāpēc nosaukums “simfonija” noteiktā paaudzē iegājies ar tādu svarīguma nozīmi, it kā, ja man ir simfonija, tad būtībā esmu zaru būdiņas vietā beidzot uzcēlis Rundāles pili. Ja ieskatāmies pasaules mūzikas šodienā, simfonijas kā žanra ēra ir aizgājusi jau pasen. Šķiet, līdz ar Lučāno Berio meistardarbu.” Toreiz mani šīs rindas jūtami uzjautrināja, taču vēlāk atklājās, ka nekādiem jokiem vairs nav vietas – 2017. gadā Andris Dzenītis radīja simfoniju “… mīlestība ir stiprāka”, un nu kārta pienākusi simfonijai “Silts vējš”.
Protams, Dzenīša jaundarbs nav klasiskais simfonijas četrdaļu cikls ar menuetu trešajā daļā, kas vēl ilgi 20. gadsimtā nozīmēja ar sonātes formas strukturālajiem parametriem saistītu konfliktu dramaturģiju. Mūsdienās simfonija patiešām daudzkārt rit viendaļīgā plūdumā (tipisks piemērs – Dzenīša skolotāja Pētera Vaska Otrā simfonija), un tas attiecas arī uz simfonijas “Silts vējš” izklāstu. Otrkārt un galvenokārt – tā, protams, nav arī hiperdrāma Mālera izpratnē, jo Andrim Dzenītim svarīgāks vienmēr bijis kaut kas cits. Un te nu tas bija – ceļojums komponista iekšējā pasaulē, kur spoguļa otrā pusē jaušami arī paša autora minētie garie pārgājieni gar Latvijas jūras piekrasti. Dziļi personiskas izjūtas sasaucas ar sinestētiskiem ārpasaules iespaidiem, bet liriska un dramatiska rakstura tēlu savijumos atspoguļojas arī kaut kur pie apvāršņa vīdošs urbānisms un traģisku notikumu atblāzmas. Nav ne māksloti, ne patiesi jautru skerco, tomēr arī šis Dzenīša opuss tiecas uz harmoniju un apskaidrību.
Andris Dzenītis deva arī patiešām pārliecinošu atbildi uz jautājumu, kā skaņurakstā pausts simfonijas vēstījums. Lielais simfoniskais orķestris izmantots prasmīgi un kolorīti, uzmanību pievērsa gan dramaturģiski un tēlaini nozīmīgās pūšaminstrumentu soloepizodes un stīgām rakstītās ainas, gan arī sitaminstrumentu krāsas un semantika; tāpat arī kompozicionālais materiāls organizēts precīzi pārdomātos un iepriekšneparedzamos tematiskās attīstības viļņos. Nevarētu gan teikt, ka Andra Pogas pārraudzītajā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra lasījumā viss bija nevainojami – dažbrīd pietrūka detaļu skaidrības, citkārt interpretācijas gaitā iestājās pagurums, taču pirmatskaņojums nu ir kopumā veiksmīgi aizvadīts. Nākotnē, protams, noderētu arī citas interpretācijas.
Johannesa Brāmsa vijoļkoncerta priekšnesums atstāja divējādas izjūtas. No vienas puses, programmas otrajā daļā tā bija vēlamā atelpa pēc iepriekš nezināma lieldarba kompleksitāšu radīta sasprindzinājuma, un interpreti arī pienācīgi atainoja vijoļkoncerta otrās daļas lirisko skaistumu un poēziju. No otras puses, Brāmss nu reiz bijis tas autors, kas vienmēr vairījies no virspusējām un seklām emocijām, un arī šis aspekts akcentēja apjausmu, cik viņa vijoļkoncerts patiesībā ir sarežģīts. It īpaši pirmajai daļai par labu būtu nācis dziļāks tembru piesātinājums vijoles solo un lielāka lokanība diriģenta paustajā interpretācijā – īsi sakot, Vinetas Sareikas un viņas domubiedru uzstāšanās bija daudzējādā ziņā izteiksmīga, taču šīs partitūras bagātīgajā lasījumu klāstā ir arī spožākas virsotnes.
Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla 30. gadskārta noritēja Ukrainas kara ēnā, tādēļ 5. marta koncerts sākās ar Ukrainas Valsts himnu, bet noslēdzās ar Miroslava Skorika “Melodiju” vijolei un orķestrim. Un šīs partitūras emocionāli spilgtais atskaņojums arī atgādināja, ka ukraiņu mūzikā bez Valentīna Silvestrova ir vēl citi meistari. Patiesībā pat Silvestrova deviņas simfonijas Latvijas koncertdzīvē ir retums, kur nu vēl Miroslava Skorika desmit vijoļkoncerti, Borisa Ļatošinska pieci stīgu kvarteti vai senāku klasiķu nacionālromantisma paraugi. Tagad nu tiem atskaņotāju repertuārā būtu īstā vieta līdzās Dmitrija Šostakoviča, Mečislava Veinberga vai Gražinas Bacevičas skaņdarbiem – un esmu pārliecināts, ka Latvijas klausītājiem vēl priekšā daudzi laimīgi brīži kaut vai jaunas estētiskās pieredzes ziņā.
