“Nekad nevarēsim 100% visus iepirkumus pārbaudīt,” atzīst IUB vadītājs Artis Lapiņš 2
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Veidosim līgumu reģistru, kas iepirkumu procedūras padarīs caurskatāmākas, sola jaunais Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) vadītājs Artis Lapiņš.
Kādi būs jūsu prioritārie darbi?
A. Lapiņš: Revolūciju negatavoju. Saprotu, ka tikai ar digitālajiem risinājumiem varēsim efektivizēt darbu, maksimāli atsakoties no tehniskiem rutīnas uzdevumiem. Tāpēc esam sākuši meklēt iespējas IT sistēmu attīstībai un modernizācijai, lai varētu lielāku kapacitāti veltīt lielajiem un sarežģītajiem iepirkumiem.
Plānojam pāriet uz riskos balstītu pieeju kontroles pasākumu nodrošināšanai, lai laikus apzinātu un novērstu potenciālās problēmas un IUB nākotnē darbotos kā kompetences centrs. Mana prioritāte publisko iepirkumu jomā būs profesionalizācija, stratēģiskie iepirkumi un digitalizācijas procesi.
Saeimā šobrīd ir vairāki grozījumi iepirkumu likumos – gan attiecībā uz saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma vērtēšanu, konkurences izvērtēšanu, tirgus izpētes stiprināšanu un citi.
Kad regulējums tiks ieviests un lai maksimāli izvairītos no jaunām problēmām, ļoti būtisks ir IUB skaidrojošais un metodoloģiskais darbs, jāsagatavo vadlīnijas un metodika. Tas ir liels darba ieguldījums, un mums ar to nākamā gada pirmajā pusē būs jātiek galā.
Nākamgad spēkā stāsies izmaiņas likumā, paredzot to, ka iepirkumos tiks vērtēts saimnieciski izdevīgākais piedāvājums. Vai tas ļaus izvairīties no korupcijas gadījumiem iepirkumos?
Tas ne palielinās, ne samazinās korupcijas iespējas iepirkumos, tam nav tiešas ietekmes. To redzam jau šobrīd, jo mums ir vienkārši izvērtējama zemākā cena.
Grūti spriest, vai tas ir tikai iepirkumu jautājums vai jāskatās globāli, tostarp uz korupcijas uztveres indeksu. Tas nav jautājums tikai par iepirkumiem, bet daudziem procesiem kopumā, kas atspoguļojas šajā indeksā.
Negribu noliegt, ka arī iepirkumos ir korupcija, bet daudzās valstīs ar lielāku pieredzi attīstībā arī tiek konstatēti korupcijas gadījumi.
Ar atklātību, pārskatāmību, izsekojamību varam mēģināt padarīt korupcijas iespējas grūtākas, sarežģītākas un – gadījumā, ja šīs vienošanās tomēr notiek, – lai tās būtu vieglāk pamanāmas.
Šie ir nodarījumi, kas notiek slepeni, un tāpēc svarīgas darbības, ko veic KNAB un citas tiesībsargājošās iestādes. Tas ir kompleksi risināms jautājums.
Plānojam veidot līgumu reģistru. Mums pieejama plaša informācija iepirkumu norises posmā, kur vairāki konkurenti viens otru pieskata un ir arī sabiedrības interese. Pēc līguma noslēgšanas pasūtītājs ar izpildītāju jau paliek “aci pret aci”. Tajā brīdī iespējas vienoties par kaut ko kļūst lielākas, notiek izmaiņas līgumos.
Šis līgumu reģistrs būtu veids, kas līdzīgi praksei citās Eiropas valstīs ļautu sekot līdzi līguma izpildes posmam – kā tas izpildīts, kādi bija nosacījumi, kāda samaksa.
Paredzēts, ka līgumu reģistru uzturēs IUB un tas iekļausies mūsu datubāzē. Tas būs pieejams arī masu medijiem un pētnieciskajiem žurnālistiem. Svarīgi, lai pasūtītājs apzinās, ka tas, ko viņš dara, ir redzams visai sabiedrībai.
Vai Publisko iepirkumu likums un citi tiesību akti nodrošina iepirkumu caurskatāmību?
Kopumā – jā. Kad notiek kāds skandāls, bieži vien izskan, ka likums vainīgs. Es teiktu, ka vainīgi ir likuma piemērotāji. Ja skatāmies uz atklātības līmeni, mums iepirkumi jāizziņo par krietni vien zemākiem līgumcenu sliekšņiem, nekā to prasa ES direktīva, un atsevišķi sliekšņi ir daudz zemāki nekā vairākās citās ES valstīs. Tādā ziņā mums atklātības līmenis ir ļoti augsts.
Nekaisām sev pelnus uz galvas! Arī informācija par izziņotiem iepirkumiem datubāzēs pieejama daudz ātrāk nekā citās valstīs. Turklāt mums visā valstī ir viens centralizēts risinājums atšķirībā, piemēram, no Vācijas un Austrijas, kur katrā federālā zemē ir savs reģistrs. Ja runājam par atsevišķiem gadījumiem, acīmredzot varam atrast tādus, kur varētu vēlēties profesionālāku pasūtītāja rīcību.
Regulējums nekad nebūs ideāls. Pat ja tādu pieņemtu, pēc gada vai diviem dzīve būtu gājusi uz priekšu un atkal būtu jaunas diskusijas.
Vai šos sliekšņus nav plānots mainīt?
Pašlaik šādu diskusiju nav. Tas bieži vien ir politikas jautājums. No vienas puses, publiskajam sektoram ir vēlme atvieglot procedūras, lai ātrāk varētu noslēgt līgumus. Tajā pašā laikā pretī ir uzņēmēji, kuri runā par atklātības nepieciešamību. Šobrīd līdzsvars ir panākts un nav indikāciju, ka gribam pārskatīt šo līdzsvaru.
Esam vērtējuši gadījumus zem sliekšņiem, kur likums nav jāpiemēro, un secinājuši, ka reizēm iekšējo kārtību procedūras ieved strupceļā un aizņem vairāk laika, turklāt daudz jautājumu ir nenoregulēti. Reizēm ir vienkāršāk piemērot procedūru ar skaidriem spēles noteikumiem, nevis improvizēt situācijā, kurā nav regulējuma. Līdz ar to es šobrīd neprognozētu ļoti straujas izmaiņas.
Jūsu priekšgājēja Dace Gaile iepriekš izteicās, ka “aizvadīto gadu notikumi liecina, ka ar likumiem noteiktās iepirkumu procedūras nevar izskaust korupciju. Ja negodīgs pasūtītājs grib ar piegādātāju kaut ko slepus sarunāt, tad tas ir iespējams”. Kā izvairīties no šādām situācijām?
Tā noteikti ir atklātības veicināšana, līgumu reģistra izveide un vēl citi aspekti. Saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma gadījumā bieži vien kritēriji ir pietiekami neskaidri un grūti saprast, kā pasūtītājs pieņēmis lēmumu.
Šādā gadījumā mūsu atbildība ir izstrādāt vadlīnijas šī saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma vērtēšanai, lai pasūtītāji nenonāktu neskaidrās situācijās un maksimāli viegli tās varētu piemērot.
Taču mēs varam paredzēt, kādu regulējumu gribam, vienmēr būs cilvēki, kas mēģinās vienoties un izdarīs noziedzīgus nodarījumus.
Pērn pie korupcijas gadījumu izskaušanas būvniecības iepirkumos naski ķērās KNAB. Vai situācija ir uzlabojusies un iepirkumu joma kļuvusi caurspīdīgāka? Kuras ir riskantās jomas?
Situācija uzlabojas, bet tas notiek lēni un pakāpeniski. To, ko, iespējams, kādreiz kāds atļāvās darīt, tagad vairs nedara, pasūtītāji ir mācījušies un auguši. Skatoties globālos indeksus, var vēlēties, lai progress būtu bijis lielāks. Aizturēšanas un procesa sākumposms daudziem liek aizdomāties, bet svarīgi ir notiesājošie spriedumi.
Kuras nozares? Tās, kur visvairāk ir iesniegumu par iepirkumu apstrīdēšanu – būvniecība, IT, apsardze, medicīnisko preču iepirkumi. Tās ir jomas, kur koncentrējas lieli finanšu līdzekļi.
Vai apsardzes gadījumā, kur tas daļēji pārklājas ar ēnu ekonomikas apkarošanas jautājumiem un atlīdzības jautājumi ir neskaidri. Ir arī individuāli gadījumi, piemēram, Autotransporta direkcijas pārvadājumu iepirkums vai vilcienu iepirkums, ko Latvijā neveic katru dienu, un tur koncentrējas gan lieli finanšu līdzekļi, gan pieredzes trūkums.
Vēl pērn tika gatavoti grozījumi likumā, kas paredzēja pārtraukt iepirkumu, ja pieteicies tikai viens pretendents. Vai šī norma ir stājusies spēkā, un kā sokas ar tās piemērošanu?
Šie grozījumi ir Saeimā un jāskata trešajā lasījumā. Esam pētījuši šo jautājumu pašvaldību līmenī un redzam, ka viens piegādātājs – tā ir Latvijas problēma. Vairākos EK indikatoros iepirkumu jomā esam virs vidējā līmeņa, bet šis indikators vēl jāpilnveido.
Gribu kliedēt mītu, ka pierobežas pašvaldībās konkurence ir maza un nav piegādātāju. Iepriekš veicot pētījumus, secinājām, ka tieši Pierīgā bija sliktāka konkurence nekā reģionos. Katra pasūtītāja rokās ir vērtēt situāciju un skatīties, lai būtu nodrošināta konkurence.
Ar ko to var izskaidrot?
Faktori ir vairāki. Redzam, ka iepirkumu summai ir nozīme, īpaši tad, kad ekonomika bija labā situācijā. Tad lielajos iepirkumos konkurence bija ļoti augsta, bet mazajos bieži vien tās nebija. Jo diez vai uzņēmējs no Liepājas brauks uz Daugavpili veikt darbus par salīdzinoši mazu summu.
Ir bijuši gadījumi, kad konferencēs uzņēmēji saka – pietiekami ilgi strādājam, zinām pasūtītājus un veidojam melno sarakstu, pie kuriem pasūtītājiem nav jēgas iet laiku tērēt, jo vinnēs vietējais.
Mēs šos riskus piefiksējam. Tagad raugāmies, kā kontroles sistēmu pilnveidot. Nekad nevarēsim 100% visus iepirkumus pārbaudīt, bet kritiskākos pasūtītāju iepirkumus jāspēj identificēt.
