Lāpi kreklu, glāb pasauli 0
Andris Ozoliņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Fundamentālai patēriņa sabiedrībai ir vairākas nejaukas blaknes. Iegādātās liekās mantas ar laiku piegružo dzīves telpu, izstumjot no tās cilvēku. Mantu utilizēšana laika gaitā kļūst arvien sarežģītāka. To radīšanai tiek tērēti pārtikas ražošanai nepieciešamie dabas resursi un piesārņota pati daba. Papildus visam šajā procesā dāsni tiek tērēti energoresursi. Ja energoresursu tirgū notiek katastrofa, visas idejas, kas var palīdzēt veicināt energoekonomiju, ir zelta vērtē.
Profesionāla pārstrāde – pievienotā vērtība
Drēbes ir cilvēka ķermeņa papildinājums, kas valkāšanas laikā ir piesūkušās ar atmiņām un emocijām. Kā tādas var mest ārā? Skaistākais risinājums ir no vecām drēbēm radīt jaunus apģērbus vai citas izmantojamas lietas. Tas ir aizrautīgs vaļasprieks, kas mūsdienās pazīstams kā pārstrādes (tā dēvētās “upcycled”) tendences.
Pārstrādāto izstrādājumu tirgus nav plašs, un bagāts nepaliksi. Cilvēki, kas darbojas šajā nozarē, ir sava veida ideālisti. Šobrīd interneta vidē savu produkciju piedāvā Līgas Vītoliņas “Platino”. Savulaik tirgū redzētie džinsa dīvāni un citi izstrādājumi izskatījās ļoti efektīgi. Tagad dizainere specializējas uz mazākām formām, piemēram, bērnu rotaļlietām.
Dizaineri Janu Purmali aizraušanās ar “zero waste” principiem noveda fliteru valstībā. Viņa tos pieradināja un pielāgoja ne tikai apģērbu, bet arī mākslas darbu radīšanai. Bāzes materiālu meistare iegūst no savu laiku nokalpojušām vakarkleitām. Pieredzes bagātajai modelei Intai Vītoliņai pēc darbošanās Rīgas Modeļu namā bija sakrājies daudz modes tērpu, kas tagad pārtop piknika tepiķīšos.
Materiālu paleti papildina humpalu veikalos sameklēti piemērotas toņkārtas T krekli, kas mājās tiek sagriezti un satīti kamolos. Neatlaidīgākajiem entuziastiem – ekodizaineriem – izdodas izveidot savu brendu un noturēties tirgū. Daži citi, piemēram, savā laikā populārās “ulmaņbikses”, no redzesloka ir pazuduši.
Daudzmaz stabili pārsrādātos apģērbus Latvijas tirgū piedāvā vien nedaudzas dizaineres. Piemēram, brends “Pārtapis” (īpašniece Kristīne Kalēja) var lepoties ar veikalu Rīgas centrā. Rēzeknē sparīgi darbojās Velga Krukovska, zīmola “VelgaCode” ekoapzinīgā saimniece. Vēl tālāk no pilsētas steigas darbojas Aiva Zīle, zīmola “Zīle” īpašniece. Jāatzīmē, ekomodes adeptes bez sava tiešā darba ir arī zaļā dzīvesveida apustuļi, kas aktīvi popularizē videi draudzīgu domāšanu, gan lasot lekcijas, gan vadot meistarklases, gan savās ikdienas gaitās.
Vai laika konservs?
Apģērbu industrija jau krietnu laiku imitē vecos labos apģērbus, ražojot gan padilušus, gan pamatīgi caurus džinsus. Beidzamajos gados šī nodarbe no šauri praktiskas vajadzības kļuvusi par tendenci. Vēsture cikliski atkārtojas. Pirms pusgadsimta – hipiju un posthipiju laikā – drēbju pašdarināšana bija ļoti iecienīta.
“Vecās drēbes ir citādas, ar laika dotu patinu, valkāt vecvectēva mēteli bija stilīgi,” atceras pensionēts posthipijs Ferdinands. “Arī džinsi jauki dabiski nodila un ieguva savu īpatno faktūru. Jāsaka tomēr, ka ar lieliem caurumiem biksēs tajā laikā godīgi puiši nestaigāja… Tagad džinsus mākslīgi vecina fabrikās, tomēr tas nav tas. Reiz konstatēju, ka mājās sakrājušies vairākas skaisti nodiluši džinsi, nolēmu parotaļāties.
Efektīgākas detaļas atstāju, pārējo materiālu sagriezu četrstūrainos gabaliņos un sašuvu diezgan stilīgu džinsu kostīmu. Varēja improvizēt un uztaisīt varenas kļošenes. Pat vecās kniežu pogas varējām atkniedēt un iestrādāt pa jaunam. Tas bija 1976. gads, tāds kostīms man bija vienīgajam. Idejas zaudēja aktualitāti, bet pensijas gados atkal atsāku šūt. Pāršuju savus kreklus, kas vairs man neder, un meita Anna tos labprāt valkā. Piedevām mākslas skolā jau tādi radoši hipiju stila modeļi ir tieši laikā.”
Nodot, nedrīkst sadedzināt
Aptuveni 16 tūkstošus tonnu tekstila Latvijas iedzīvotāji izmetot atkritumos. Daļu no tiem var izmantot lietderīgāk. Lai arī iedzīvotāju vairākums ir gatavi nodot lietoto apģērbu otrreizējai pārstrādei vai izmantošanai, tomēr tas nav tik vienkārši. Šobrīd iedzīvotāji savus tekstila izstrādājamus var nodot labdarības mērķiem organizācijām, kas nodarbojas ar šādu izstrādājumu tālāku realizāciju vai nodošanu.
Tādas ir, piemēram, “Otrā elpa”, “Hoppen” un Latvijas Sarkanais Krusts. Veikalos “Otra elpa” ir striktas prasības pret atnesto drēbju kvalitāti. Tiesa, pie veikala varētu atrasties trikotāžas atkritumu konteiners, kurā pēc šķirošanas ievietot nederīgos apģērbus. Šī sistēma vēl nav izveidota.
Jautājums tiek risināts lēnām. Kā minēts Atkritumu apsaimniekošanas likumā, Latvijā līdz 2025. gada 1. janvārim ir jāizveido dalītā atkritumu savākšanas sistēma tekstilmateriāliem. Process virzās lēni, tomēr progresē. Pašlaik Rīgā un Pierīgā ar Latvijas Zaļā punkta un “Eco Baltia grupas” atbalstu ir izvietoti vairāk nekā 60 konteineri tekstila atkritumu dalītai vākšanai. 22 konteinerus izvietojis uzņēmums “Clean R”. Iniciatīvu iesaistīties lietotā tekstila šķirošanā realizējušas arī atsevišķas pašvaldības un komercuzņēmumi.
Ir cerība, ka, iegūstot pieredzi un paplašinot šķirošanas kritēriju klāstu, atkārtoti varēs izmantot arvien lielāku trikotāžas daļu. Plānots, ka nākamā gada laikā visas Latvijas pašvaldības organizēs dalītu sadzīves atkritumu savākšanu tekstilmateriāliem.
Nonākot atkritumos, tekstilizstrādājumi, kas izgatavoti no dabiskām izejvielām, ar laiku sadalīsies. Citādi tas notiek ar sintētiskajām šķiedrām – tās poligonā atradīsies vēl daudzus gadus. Dabisko materiālu tekstilus, piemēram, zīdu, vilnu, kokvilnu, linu vai viskozi, ir iespējams izmantot otrreiz, piemēram, kā lupatiņas.
Savukārt vienmēr ir problēma – ko iesākt ar sintētiku, kas neuzsūc mitrumu? Lai arī dažiem pievilcīgs varētu šķist apģērba kremēšanas rituāls, jo materiāls pārtop lietderīgā siltumenerģijā, to darīt nedrīkst. Privātā kārtā dedzinot tekstila atkritumus, tie var radīt cilvēkam un videi kaitīgus dūmus.
Tekstils – Eiropas redzeslokā
Lai mazinātu Eiropas atkarību no Krievijas energoresursiem, Eiropas Komisija (EK) marta beigās nāca klajā ar priekšlikumiem, kā padarīt preču ražošanu videi draudzīgāku un energoefektīvāku. Aprites ekonomikas Rīcības plāna vadmotīvs rosina, ka apģērbam, elektroprecēm, celtniecības materiāliem un daudz kam citam jākalpo ilgāk, jābūt vieglāk pārstrādājamam vai salabojamam. Uzsvars tika likts arī uz apģērba kvalitātes paaugstināšanu un pārstrādi, jo pašlaik pasaulē tiek pārstrādāts tikai 1% no tekstilizstrādājumiem.
Tikmēr agrāk pieņemtie lēmumi jau nes augļus. Spēkā esošās ekodizaina prasības pagājušajā gadā ir palīdzējušas patērētājiem ietaupīt 120 miljardus eiro un samazināt elektroenerģijas patēriņu par 10%. Jaunās prasības paredz līdz 2030. gadam ietaupīt enerģijas apjomu, kas ir līdzvērtīgs pašreizējām gāzes piegādēm no Krievijas.
“Viedtālrunim nav jāpārstāj darboties tikai tāpēc, ka tā baterija vairs nav laba. Ja salūst trauku mazgājamā mašīna, jābūt iespējai nomainīt tās motoru. Arī apģērbam, ko mēs velkam, ir jākalpo ilgāk par trim mazgāšanas reizēm,” norādīja Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Eiropas Zaļā kursa jautājumos Franss Timmermanss.
Viena no problēmām apģērbu industrijā ir nepārdoto apģērbu izmešana atkritumu poligonos un sadedzināšana. Dati liecina, ka katru sekundi atkritumos nonāk aptuveni viena kravas automašīna ar apģērbu. Turklāt eiropieši ir sākuši valkāt drēbes uz pusi īsāku laiku nekā pirms 20 gadiem. Lētu apģērbu mēdz izmest jau pēc septiņām astoņām uzvilkšanas reizēm. Tādēļ vidēji katrs eiropietis rada 11 kilogramu tekstila atkritumu gadā.
Eiropas Savienības (ES) Vides, okeānu un zivsaimniecības komisārs Virgīnijs Sinkēvičs uzskata, ka drēbēm ir jākalpo ilgāk un jābūt ražotām no materiāliem bez mikroplastmasas. “Patērētāji vēlas, lai augsti kvalitatīvs tekstils kalpotu ilgāk, lai to varētu viegli salabot vai nodot pārstrādei. Viņi vēlas, lai tiktu sakārtots arī atkritumu jautājums. Cilvēki prasa, lai ātrā mode vairs nebūtu modē. Lētās preces rada daudz problēmu, jo tās varētu būt ražojis ļoti lēts darbaspēks. Tajās varētu būt izmantotas ļoti zemas kvalitātes ķīmiskās vielas. Par šīm problēmām nevajadzētu aizmirst.”
“H&M” rāda priekšzīmi
Atsevišķi lielie ražotāji savā stratēģijā virzās uz zaļo pusi. Zviedrijas uzņēmums “H&M” kopš 2013. gada pieņem no iedzīvotājiem lietotus tekstilizstrādājumus, kas tālāk tiek atdoti otrreizējai pārstrādei. Pēc “H&M” partnera “I:CO” aprēķiniem, aptuveni 60% šo tekstilizstrādājumu tiek izmantoti atkārtoti un ap 34% tiek pārstrādāti jaunās tekstila šķiedrās.
Pārpalikums tiek izmantots enerģijas ražošanai. Arī Latvijas iedzīvotājiem jau daudzus gadus ir iespējams “H&M” veikalos nodot lietotās tekstilijas un šajā iniciatīvā ir savāktas vairāk nekā 600 tonnas tekstilpreču. Tiesa, pandēmijas periodā šī iniciatīva atsevišķos laika posmos tika iepauzēta epidemioloģisku apsvērumu dēļ. Pašlaik 80% no uzņēmuma materiāliem ir pārstrādāti vai iegūti ilgtspējīgā veidā.
“Ilgtspējīga attīstība jau daudzus gadus ir “H&M Group” biznesa stratēģijas pamatā, mēs esam ceļā uz to, lai kļūtu par aprites biznesu,” uzņēmuma pagājušā gada Ilgtspējas ziņojumā klāsta “H&M Group” izpilddirektore Helēna Helmersone. Viņa ir pārliecināta, ka pieprasījums pēc ilgtspējīgiem produktiem tikai pieaugs.
“”H&M” ir nospraudis mērķi līdz 2030. gadam uz pusi samazināt izmešu daudzumu, bet līdz 2040. gadam – sasniegt nulles emisiju,” informē “H&M” pārstāve Liene Pīpkaleja. “Svarīgs solis ir arī lēmums neuzsākt sadarbību ar jauniem piegādātājiem vai piegādātāju rūpnīcām, ja tie ražotnēs izmanto ogļu apkures katlus. “H&M” šogad pret pagājušo gadu ir trīskāršojusi pārstrādāto materiālu īpatsvaru, ko pielieto apģērbos no 5,8 līdz 17,9% un cer sasniegt 30% 2025. gadā. Pagājušajā gadā par 27,8% tika samazināta plastikāta iepakojuma izmantošana. Turklāt uzņēmums paplašinājis arī lietoto drēbju platformas “Sellpy” tvērumu, iziedams 22 jaunos tirgos.”
Eksperta viedoklis
Ekomode var un uzvar
Ekodizainere Aiva Zīle zina stāstīt, ka modes industrija ļoti jūtīgi reaģē uz izmaiņām cilvēku attieksmē pret apkārtējo pasauli, tajā skaitā uz klimata pārmaiņām: “Ne viss, kas notiek, man ir pieņemams. Piemēram, pēdējos gados mazumtirdzniecībā dominē ātrās modes modeļi, kas nodrošina modernu apģērbu nonākšanu veikalos par salīdzinoši zemu cenu. No vienas puses, tas ļauj cilvēkiem ar zemiem ienākumiem iegādāties modes preces.
No otras – šie apģērbi nav ilgtspējīgi, tie bieži jāmaina. Tomēr šobrīd modē attīstās arī zaļās domāšanas iedvesmotas lietas, kas aicina cilvēku ikdienas patēriņā izvēlēties ilgtspējīgus apģērba risinājumus. Modei jākļūst ilgtspējīgai, drēbēm jākalpo garus gadus un tām jābūt ar skaidri saskatāmu dzīves ciklu. “Otro roku” veikali pēc būtības ir nevajadzīgo apģērbu apmaiņas punkts un tas palīdz pagarināt to dzīves ciklu.
Ekomode kopumā veido atsevišķu modes atzaru un akcentē, ka modei jākļūst humānai, tai jāmīl daba un jāsaņem cilvēka roku pieskāriens. Ekomodes sākuma posmā cienītāju vidū dominēja hipsteru un radošu personību auditorija, bet tagad ideja ir pārņēmusi plašākus sabiedrības slāņus.
Ko visbiežāk iesākat ar nolietotiem vai apnikušiem apģērbiem?
Var prognozēt, ka, turpinoties Eiropas Zaļajam kursam, šīs idejas iegūs arvien lielāku atsaucību. Par ekomodes pieaugošo vērtību netieši liecina prestižos veikalos redzamais: ekomodi atgādinošas rūpnieciski ražotas apģērbu kolekcijas, kuru radīšanai izmantoti vairāki citi apģērbi. Tas viss tomēr ir tikai imitācija.
Bojāt jaunas lietas, lai imitētu vecas, nav zaļi. Labāks, ekodizainera ar rokām darināts unikāls apģērbs sanāktu teju lētāk. Piedevām bonusā būs sirsnība un fantāzija, kuru meistars ieliks savā izstrādājumā. Kā konsekventa ekodizainere arī sadzīvē ieturu savu līniju. Darbojos prom no pilsētvides mazā, zaļā miestiņā, vārdā Ape. Teju nevienu veikalā pirktu lietu nevalkāju, vispirms to nepāršujot. Kad pielieku roku, apģērbs kļūst savējais. Ejot uz veikalu, izmantoju vairākkārt lietojamu maisiņu, šķiroju atkritumus un popularizēju zaļo dzīvesveidu.
Ticu, ka nākotnē ekoapģērbs būs katra valkātāja pirmā izvēle, un radu tērpus tiem, kas vēlas uzsvērt savu individualitāti.”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
