Pēc spriedzes – atpūta 1
Ja piedzīvots stress, bet pēc tam sekojusi atpūta, viss kārtībā – organisms ir atjaunojies, atgūts līdzsvars, var dzīvot tālāk. Ja atpūtas nav, bet spriedze jāpiedzīvo pastāvīgi, sāk vajāt slimības. “Kāpēc cilvēks slimo atvaļinājumā? Tāpēc, ka beidzot ir atslābis!” ilustrē Diāna Zande. “Arī pēc eksāmena vai līdzīga pārbaudījuma ir sagaidāms, ka sekos atkritiens – emocionāls un fizioloģisks. Iedod sev brīvdienas! Kāpēc tad izgudrots medusmēnesis – lai pēc iemīlēšanās un kāzu stresa pāris varētu atgūties. Arī zemnieka darbā vērojams šāds ritms: intensīvāks darbs periodā, kad iespējams kopt zemi, un mierīgāks posms ziemā, kad arī daba atpūšas.”
Nereti ļaudis vērtē – neesot ievērojuši dažādas zīmes, kas liecina par ilgstoša stresa sekām, līdz liktenis apstādinājis, ieliekot slimības gultā. “Tam nav sakara ar likteni,” ir pārliecināta psihoterapeite. “Ja es pats neatpūšos, ķermenis mani noliek pie vietas.” Arī visjaudīgākā mašīna nevar braukt bezgalīgi, tajā jāiepilda degviela, šis tas jāsaeļļo un jāaizved uz servisu. Ja cilvēks neapstājas tad, kad sāk aptrūkties degvielas, bet turpina strādāt resursu deficīta apstākļos, līdz ir izsīcis. Stresa notikumi ir kā bedrains ceļš: dažreiz bedres var apbraukt, citreiz gadās tajās iebraukt, bet jābūt pastāvīgā modrībā. Pēc šāda brauciena noteikti jāatpūšas – ja turpinās braukt, izvairīties no triecieniem kļūs arvien grūtāk.
Diāna Zande pastāsta, ka daudziem piemīt maģiskā domāšana un ar to saistīta tendence uztraukumam pielipināt kādu labumu: ja es uztraukšos, tad būs labi, ja domāšu slikti, tad būs labi, nedrīkst domāt labi, jo tad nesanāks, domā sliktāko – notiks labākais. “Tas nav jēdzīgi, jo ar savu domāšanu nevaram ietekmēt realitāti. Iznāk koncentrēties uz negatīvo – tā vietā, lai domātu, ko var izdarīt, darītu to un paralēli pieņemtu negatīvās un trauksmainās domas.”
