Iztēlots vai īsts? 1
Dažreiz satraukuma pilnās situācijas patiešām ir ļoti nozīmīgas, bet dažkārt tās par tādām tikai iztēlojamies. “Tāpēc stresa uztvere cilvēkiem mēdz būt atšķirīga: vieni jau nedēļu pirms nelielas prezentācijas krīt panikā un tās laikā paģībst, turpretī citam tāda prezentācija, iespējams, ne tikai nesagādā pūles, bet pat sniedz prieku,” teic Diāna Zande.
Lampu drudzis rodas, jo notikums šķiet ļoti svarīgs, tāds, ar kuru nevarēs tikt galā, vai tāds, kam neesam pietiekami sagatavojušies. Nereti – nevis negaidītā situācijā, kad no meža piepeši izlec tīģeris un ir loģiski mesties bēgt vai rāpties kokā, bet iepriekš paredzamos apstākļos, kad tīģeri uzburam tikai savā prātā.
Pēc stresa pilnas situācijas mēdz uznākt milzu nogurums. Kāpēc tā notiek? Trauksmes uzdevums ir mobilizēt, un cilvēks stresa laikā aktīvi patērē visāda veida rezerves organismā. Jo intensīvāks sasprindzinājums bijis, jo lielāks izsīkums seko, un nepieciešama arī attiecīga atpūta un atjaunošanās.
“Ja uztraukums ir neliels, tad arī atgriešanās normālā stāvoklī pēc tam notiek samērā ātri. Ja stress ir milzīgs, teiksim, pirms kāzām neguļu un uztraucos trīs dienas un trīs naktis, pašā kāzu dienā varbūt vispār neko vairs neatceros un pēc tam spēju tikai saļimt.” Salīdzinājumam var minēt iešanu vai skriešanu: ja pieveic vienu kilometru, kājas īpaši nesāp.
Ja plecos, muskuļos jūtama spriedze, un pēc tam gribas apsēsties un atpūsties. Taču, ja netrenētam cilvēkam vienā dienā jānoiet vai jānoskrien 30 kilometri, viņš būs pārguris, naktī gulēs kā nosists, bet no rīta jutīsies salauzts. “Tā ir organisma reakcija uz to, kā bijis par daudz,” paskaidro terapeite. “Dažreiz tā ir fiziskā slodze, bet dažkārt var būt emocionāla pārslodze – viss, neko vairs nesaprotu, man vajag atgūties.”
Būt ilgstošā stresā nav normāli – to var izturēt tikai neilgu laiku neatkarīgi no tā, vai spriedze saistīta ar patīkamiem vai nepatīkamiem notikumiem. “Labs piemērs varētu būt iemīlēšanās. Ja cilvēks ir iemīlējies, viņš ir kā lidojumā gan dienu, gan nakti, ir spēks, iedvesma un mirdzošas acis. Bet pēc tam atgriežas uz zemes, jo arī šādā pozitīvā mobilizācijā ilgstoši nevar izturēt. Bioloģiski tas nav normāls stāvoklis.”
