Lampu drudža anatomija jeb Kāpēc bail no publiskas uzstāšanās 0
Dzīvē nereti nākas būt galvenajai personai un runāt citu cilvēku priekšā. Vieniem tas izdodas visai veikli, bez redzamām stresa pazīmēm, bet citi atrodas tuvu ģībonim. Kāpēc cilvēka ķermenis un smadzenes tā reaģē? Vai tas ir normāli? Kā no tā izvairīties? Uz šiem un citiem jautājumiem par bailēm stāties publikas priekšā atbild psihoterapeite Gunta Andžāne.
Stress ir ķermeņa normāla reakcija uz dažādiem kairinātājiem, piemēram, pārbaudi, problēmu, draudiem, uzbudinājumu vai uztraukumu. Stresa izraisītājus sauc par stresoriem, tos var iedalīt pozitīvajos un negatīvajos. Pozitīvie ļauj veiksmīgāk koncentrēties un sasniegt labākus rezultātus, bet negatīvie izraisa problēmas, iespaido labsajūtu, grauj veselību un samazina spēka resursus.
Stresa situācijā iekšējās sekrēcijas dziedzeris hipofīze izstrādā adrenokortikotropo hormonu, kas, nonākot asinsritē, iedarbojas uz virsnierēm. Tās savukārt saražo kortizonu, kas ir galvenais stresa hormons. Kortizons aktivizē organisma aizsargsistēmu konkrētajā situācijā. Asinīs nonākot noteiktam hormona daudzumam, sāk darboties atgriezeniskās saites mehānisms un adrenokortikotropā hormona produkcija hipofīzē tiek pārtraukta.
Īslaicīgs stress izpaužas kā paaugstināts asinsspiediens un ātrāka sirdsdarbība. To var uzskatīt par organisma aizsargreakciju. Stresa situācijai pārejot, viss normalizējas, taču, ja stresa faktori darbojas ilgi, atgriezeniskās saites mehānisms pārtrauc darbību, asinīs ir hormonu pārprodukcija, iestājas aizsargsistēmas izsīkums un rodas stresa simptomi – paātrinās asinsrite, sirdsdarbība, elpošana un pieaug enerģijas patēriņš visās organisma šūnās.
Vai tās ir bailes?
Bailes ir emocijas, kas rodas kā atbildes mehānisms, dzīvam organismam sastopoties ar draudiem. Psihoterapeite vairākkārt uzsver, ka bailes ir tūlītēja reakcija, piemēram, ja kāds pēkšņi izlec no stūra. Tās atšķiras no trauksmes, kas ir nemiers par nākotni. Tomēr nepārejošs uztraukums par tagadējo eksistenci var radīt ilgstošu trauksmi un panikas lēkmes.
Šīs sajūtas pamatos gandrīz vienmēr slēpjas citas emocijas – kauns, vainas apziņa, sēras, skumjas, dusmas, kas liek prātam radīt fantāzijas par turpmāko lietu norisi.
* Ja trauksmes pamatā ir bailes, fantāzija būs saistīta ar dzīvības apdraudējumu, fiziskām sāpēm vai fizisku sodu.
* Ja trauksmes pamatā ir kauns, fantāzijā atspoguļosies emocionāla atgrūšana, izsmiešana, nicinājums vai pazemojums.
* Ja trauksmes pamatā ir vainas apziņa, fantāzijas būs par briesmīga kaitējuma nodarīšanu citiem savas sliktās, amorālās darbības vai vajadzību dēļ.
* Ja trauksmes pamatā ir sēras, fantāzija ir saistīta ar mīlas un piesaistes objekta iespējamu zaudējumu nākotnē, tāpēc to mēdz saukt arī par separācijas trauksmi.
