LAMMBE – lai mīlestībai kur elpot 0
Mazs ziedošu magoņu lauciņš Nītaures ziemā, nelielā namiņā, kuru rotā interesants uzraksts – LAMMBE. Magoņziedu motīvs uz sienām, traukiem, salvetēm. Gracioza un spilgta kā magone arī šīs vietas saimniece, skaistumkopšanas salona īpašniece Larisa Šteine. Viena no konkursa Atdzimt no pelniem laureātēm.
– Ceļā pie jums braucu garām Ineses Ziņģītes mājai. Varbūt atdzimšanai no pelniem palīdzējusi arī viņas veselības mācība?
– Dzīvojam attālos kaimiņos, ne uz vienu viņas semināru vēl nav iznācis aiziet. Bet, tiklīdz kāds pasākums notiks tepat pagastā, noteikti pievienošos! Gribas jau redzēt, kā to dvieli laiž caur kāju pirkstiem.
Taču rāpošanas man tāpat pietiek – mājās daudz bērnu. Nupat pašas četriem vēl divi klāt. Pirms pusgada māsa aizbrauca uz Dāniju – kamēr tur iekārtosies, mazie pie mums.Robertam trīs gadi, Bruno – pusotrs. Esmu laba tante, viņiem te patīk. Galvenā aukle ir lielā meita Marta, arī mazās palīdz; Betijai septiņi, Evijai seši gadi. Kad mājās uzmanītāju nav, ņemu puikas uz darbu. Te viņiem sava saimniecība. Zīmē, līmē. Kopā ar viņiem gan klientiem pēdiņas masējam, gan tinam rullīšus.
Taču rāpošanas man tāpat pietiek – mājās daudz bērnu. Nupat pašas četriem vēl divi klāt. Pirms pusgada māsa aizbrauca uz Dāniju – kamēr tur iekārtosies, mazie pie mums.
Bērnu daudz, un vecumi dažādi – katram sava dejošana un dziedāšana, visi jāizvadā. Un vēl darbs…
– Tāda slodze, bet pietiek laika konkursiem?
– Tikai četras dienas pirms konkursa beigām piezvanīja draudzene un pavēstīja, ka esmu tajā pieteikta. Biju pārliecināta, ka atkal Mārtiņš kaut ko sastrādājis. Vecākais dēls mēdz mani ievilkt dažādās avantūrās. Šoreiz izrādījās – nē, pie vainas Inese, mūsu salona friziere. Lieliska draudzene, būdama Nītaures kultūras dzīves organizatore, bieži uz pulciņiem aizved arī manus mazos.
– Kā izpaužas jūsu atdzimšana no pelniem?
– Atbraucu uz Nītauri pēc diezgan smagiem pārdzīvojumiem. Vecākie bērni jau bija uz kājām, bet Betiju un Eviju sagaidīju šeit. Lauku māja, kaimiņi vēl nav iepazīti – īsti nebija, kur izpausties. Mums rados daudz sieviešu. Piedāvājos sakopt dāmām rokas, matus sakārtot. Viņas savas draudzenes piespēlēja, un drīz vien mājās vairs nebija, kur apgriezties. Tā radās doma par skaistumkopšanas salonu. Visu, kas vajadzīgs, nācās iemācīties.
Maijā būs pieci gadi, kopš tas darbojas. Izveidojusies laba komanda. Mums ir arī brīnišķīga masiere. Biteniece, taču dzīve tā sagriezās, ka bija nolaidušās rokas. Es uzstāju: nekā nebija, došu tev iespēju, nāc un dari! Tagad priecīga par iespēju strādāt ar klientiem. Joprojām turpina izglītoties.
Salonā strādā arī otra radoša un idejām bagāta Inese – viņa palīdz ar informēšanas darbiem. Tomēr visu pārējo te daru pati.
– Ko nozīmē salona nosaukums?
– Norāda, ka tas ir mūsu ģimenes – Larisas, Ata, Mārtiņa, Martas, Betijas un Evijas – īpašums un lolojums. Taču Mārtiņš, kurš tagad studē juristos, smejas: tiklīdz kļūšot varens un turīgs, pārpirkšot zīmolu un izveidošot šādu salonu ķēdi pa visu Latviju. Būdams advokāts, pestīšot mani laukā no nepatikšanām, no kurām neviens tik liela mēroga vadītājs nav pasargāts.
– Salonā klientu pietiek? Laukos taču ar naudu knapi.
– Ķermeņa masāža, dažādas ietīšanas procedūras, sejas kopšana, arī iespēja jebkuru no plašā pakalpojumu klāsta saņemt sev vēlamā laikā, turklāt tikpat kvalitatīvi kā pilsētā, tikai par krietni zemāku mak- su – tas pievelk aizvien vairāk. Pie mums brauc arī no tuvas un tālas apkārtnes, pat rīdzinieki.
Taču pašu ļaudis vairāk par naudas trūkumu kavē priekšstats, ka laukos jau neko nevajag. Vajag gan! Vienalga, cik gadu un kāds maciņa biezums, uz pasākumiem jāsapucējas, nevis jāierodas kā no darba, par savu izskatu nedomājot.
No sākuma man bija grūti pieņemt: kāpēc gan katrs nevar to, ko es? Kāpēc neaptver to, kas man skaidrs? Vajadzēja krietni vien palasīt gudras grāmatas, lai pieņemtu, ka esam ļoti dažādi. Daudzus jāpastumj, jāpabaksta, jāiesaista, citādi atsaucības nebūs. Taču, ja tas izdevies, nav nekā tāda, ko nevar apgūt un izdarīt. Ir tikai negribu. Vai – man nevajag.
– Ko nītaurieši grib, kas viņiem visvairāk vajadzīgs?
– Ne vien ļauties, lai kāds cits sapoš, bet arī pašiem radīt to, kas dara dzīvi priecīgāku. Otrdienās ļaudis var nākt uz kultūras namu un nodarboties ar floristiku, dekupāžu ar salvetēm, trauku apgleznošanu, no PET pudelēm gatavot rotas – matu sprādzes, brošas, piespraudes. Tapot šalles, darināt filcētas pirtslietas. Šoziem īpaši iecienītas kļuva pirts cepures un asprātīgām bildītēm rotāti priekšautiņi, ar ko ceļā no lāvas uz dīķi piesegt mantiņas. Par darbošanos nav jāmaksā. Ja kāds atstāj ziedojumu – labi, ja ne, arī nekādas vainas.
Nevaru ilgi pie kaut kā viena nosēdēt. Tikai vīlēt nagus, masēt seju vai veikt kādu no ietīšanas procedūrām. Man visu laiku vajag iemācīties kaut ko klāt. Bet apgūtajā gribas ar kādu dalīties.
– No kurienes šīs neparastās idejas? Esat beigusi mākslas skolu?
– Neko saistībā ar mākslu mācījusies neesmu. Vienkārši – tāda uztvere. Citi sēž pie galda un dzer vīnu, man tas neder – spranda sāp, uzreiz miegs nāk. Nav interesanti. Tad no visa, kas priekšā, sāku galvā kaut ko ķimerēt. Vispirms domās, tad uzmetu uz papīra, bet mājās realizēju. Tieši tā radās ideja par rotu gatavošanu no tukšām kolas pudelēm. Izgriez aplīti, no tā puķi ar spurainām ziedlapām, ko uz svecītes var pakausēt, lai interesantāk izskatās, nokrāso to ar akrila krāsām un piestiprini pie spraudītes vai ķemmītes. Šogad mums visas eglīšu mantiņas bija tā gatavotas. Dažas ar dziju aptinu, citas veidoju dekupāžas tehnikā. Šoziem Mālpilī uzgāju ļoti jauku veikaliņu, kur tādus neparastus darbiņus ņem pretī. Aizgāja viss, pieprasījums bija liels, nespēju to apmierināt.
– Radošums pamodās tikai Nītaurē?
– Mācīšanās bums sākās, kad vēl dzīvoju Taurupē. Abi vecākie bērni toreiz bija pavisam mazi, mana mamma strādāja gaterī, pa reizei arī es tur dēlīšus pastumdīju. Priekšnieks ierosināja pieteikties bezdarbniekos – tā varot uz dažādiem kursiem tikt. Mudināja, lai piesakoties menedžeros. Īsti nesapratu, ko tas nozīmē, bet paklausīju. Mani gandrīz vai nolamāja – lai necerot, tikai divi menedžeri uz visu rajonu iedoti, man vispiemērotākais esot pavāra arods. Es neatkāpos. Tā sagaidīju ziņu, ka jābrauc uz Rīgu. Tā beidzu tirdzniecības menedžeru skolu, bet pie reizes – āķis lūpā.
Ļoti patīk mācīties!
Taču kopumā laiks pirms Nītaures man sanāca diezgan raibs. Pēc bērnu piedzimšanas strādāju dažādus darbus, kamēr tiku pie pastāvīgas vietas kafejnīcā netālajā Zaubē. Drīz sapratu, ka ar to naudu vien ģimeni uzturēt nav iespējams, tāpēc sameklēju darbu arī Rīgā. Viena nedēļa nu jau bijušajā Zaubes kafejnīcā Madara, otra – apavu veikalā tirdzniecības centrā Origo. Priekšnieks, to uzzinājis, uzstādīja ultimātu: vai nu kafejnīca, vai Rīga. Paliku pie apaviem. Vienmēr jāsmaida, lai kā justos. Ja nevari, kaut vai uzzīmē priecīgu seju, mēģinot iestāstīt, ka jauno apavu sakrāsotās kājas nav uztraukuma vērtas. Abas brīvās dienas ieplānoju tad, kad bērniem kādi pasākumi. Labi strādāju, tāpēc priekšnieks vienmēr laida mājās tieši tad, kad palūdzu. Darbdiena sākas desmitos no rīta, beidzas desmitos vakarā, un visas garās stundas – kājās stāvot. Pārgurums tāds, ka stundu jānoguļ vannā, lai atjēgtos. Nākamajā rītā atkal uz darbu. Toties kopš tā laika daudzi mani joprojām atceras. Eju Rīgā pa ielu, gluži nepazīstami ļaudis sveicina.
– Kur tajā laikā bija bērni?
– Pirmos gadus pēc traumas viņus pieskatīja vīrs, vēlāk mana māsa un brālis.
Tas, kas notika ar Edmundu, bija pirmais lielais dzīves pārbaudījums. Atceļā no darba – vīrs strādāja gaterī – viņš izkrita no motocikla blakusvāģa. Trieciens izsita gūžu. Tāda trauma piekaļ cilvēku gultai.
Tas, kas notika ar Edmundu, bija pirmais lielais dzīves pārbaudījums. Atceļā no darba – vīrs strādāja gaterī – viņš izkrita no motocikla blakusvāģa. Trieciens izsita gūžu. Tāda trauma piekaļ cilvēku gultai.
Man neatlika laika roku lauzīšanai, bija lietišķi jāapsver, kā viņu ātrāk dabūt uz kājām. Gūžas protēze maksā naudu, kādas mums nebija, bet rindā uz šo operāciju jāgaida piecpadsmit gadus. Biju neatlaidīga, iespējams, arī nekaunīga. Lai kur dakteris pagriezās, priekšā uzrados es: maniem bērniem tēvu vajag tūlīt, nevis tad, kad viņi precēsies. Un operācija notika, Edmunds tika pie protēzes jau tajā pašā gadā.
– Nācās sevī modināt Mātes Terēzes gēnu?
– Nekādas žēlošanas: tu tagad invalīds, neko nespēj. Cilvēks ar šādu traucējumu var dzīvot. Un jādzīvo. Un pilnasinīgi iznāk, ja pats to vēlas.
Pusgadu Edmunds nogulēja slimnīcā – tad kāju, kas pēc traumas bija kļuvusi īsāka, mēģināja stiept. Sekoja otra operācija, kurā ievietoja protēzi. Un četri mēneši nevarības, kamēr organisms ar svešķermeni aprod. Bērniem pat pīle bija klāt jāpienes, krūzīte jāpasniedz.
Bet visvairāk tonusā viņu uzturēju es. Pie manas aktivitātes jau citādi nevarēja. Nedrīkstēja. Arī bērniem taču nerādīsi, ka kaut kas par grūtu. Ja dakteris teicis, ka pēc tādām traumām jākustas, tad tā arī jādara.
Viņš izturējās apbrīnojami vīrišķīgi. Un ātri tika uz strīpas. Bet ierastie ģimenes pienākumi uzreiz pagriezās otrādi. Man nācās kļūt par vienīgo naudas pelnītāju, bet vīrs pieskatīja bērnus, laida uz skolu, gatavoja ēst, ravēja dārzu. Man toreiz, kad nelaime notika, bija divdesmit viens gads, viņam divdesmit divi. Nevienu mirkli darbā nevajadzēja satraukties, ka mājās kas nebūs izdarīts.
Mums visiem tas bija pārbaudījums. Bet vienlaikus ieguvums, visvairāk bērniem. Viņi redzēja, ka mājas darbus var nešķirot – katrs bez mudināšanas dara to, kas tobrīd vissteidzamākais. Nevienam nav otru jāapčubina, bet jābalsta un jāpalīdz gan. Mārtiņš prot iešūt pogu, izcept karbonādi, izslaukt govi un izravēt dārzu. Marta tāpat. Tieši tajā laikā mēs katrs mācījāmies dzīvot savu dzīvi, bet vienlaikus būt kopā ļoti cieši.
– Bet liktenim ar to vien nepietika…
– Pieņemu, ka dzīvē katram nolemtas arī skolas, no kurām nav iespējams aizmukt vai izvairīties.
Tas notika 2001. gada vasarā, kas iegadījās ļoti sausa un putekļaina. Edmunds jau bija tiktāl saņēmies, ka atsāka strādāt gaterī. Arī es biju darbā, kad pēkšņi zvans: jūsu vīrs cietis avārijā. Šoreiz nevajadzēja lūgties operāciju.
Līdz tam mums bija daudz draugu. Sagājāmies ar vīra radiem, turējāmies kopā ar daudzdzīvokļu nama kaimiņiem. Notikusī traģēdija visus neticami atsvešināja. Varbūt kādu grauza vainas apziņa? Varbūt kādam nepatika, ka pat pēc šī trieciena es gāju paceltu galvu?
Līdz tam mums bija daudz draugu. Sagājāmies ar vīra radiem, turējāmies kopā ar daudzdzīvokļu nama kaimiņiem. Notikusī traģēdija visus neticami atsvešināja. Varbūt kādu grauza vainas apziņa? Varbūt kādam nepatika, ka pat pēc šī trieciena es gāju paceltu galvu?
Visi, izņemot vīramāti, no mums novērsās. Taču, nevarēdama pārdzīvot dēla nāvi, arī viņa gadu vēlāk nomira. Vīratēvs sekoja – nemācēja dzīvot bez savas sievas. Cita pēc citas trīs bēres. Dažreiz no rīta skatījos, ka vīra draugi dārzu uzaruši, vagas izdzinuši, bet neviens ar mums nevienu vārdu nav pārmijis. It kā grib būt draugi, bet nekontaktējas. Tā bija zīme, ka šai vietā vairs nav palikšanas.
– Kāpēc tā notika?
– Varbūt tāpēc, lai es atklātu, ka brīžos, kad neizturami grūti, par spēka avotu var kļūt spītība. Mēs ar Edmundu bijām no tiem, kas nekad nevaid. Nelaimes nāk un aiziet it kā neskarot. Mācējām dzīvot viegli. Varbūt tas izraisīja kaut ko līdzīgu skaudībai: gan redzēsiet, ka visu dzīvi tā neizdosies. Pat pēc vīra nāves tā gaidītā kritiena nebija, kaut grūtības tikai nāca klāt. Vecmamma, kura dzīvo Latgalē, palika uz gultas, tāpēc mani vecāki aizbrauca viņu kopt. Paņēma līdzi manu māsu un brāli, bet viņiem tur ļoti nepatika. Nācās abus ņemt pie sevis, biju tiem vecāku vietā, viņi savukārt pieskatīja Mārtiņu un Martu.
– Kā sastapāt savu tagadējo vīru?
– Viņš bija apsargs kafejnīcā Zaubē, kur tolaik strādāju. Redzēja, kā es sitos ar darbiem. Tā soli pa solim, kamēr kļuvām ģimene.
– Viņš aizveda jūs uz Nītauri?
– Uz savu vecāku māju. Viensēta, kurā beidzot var izvērsties! Ausekļos viss bija būvēts, domājot galvenokārt par praktisko pusi, skaistumu mazliet atstājot novārtā. Tā kā viena pēc otras dzima mazās meitenītes, divus gadus nācās vadīt pa māju. Pabeidzu daiļdārza dizaina kursus, līdz nepazīšanai pārveidoju mājas priekšu – mēslu čupas vietā ierīkoju rožu dobi, nomaskēju ar zaļumiem lielo kanalizācijas mucu. Kad beidzu plosīties pa āru, gāju floristu kursos. Ja nebija, kam atstāt bērnus, ņēmu līdzi. Tagad dažreiz pati braucu uz Cēsīm vadīt kādu floristikas nodarbību.
– Kā tik radikālu radošumu tvēra Atis?
– Pilnīgi iespējams, ka sākumā ar klusām šausmām.
Kad vēl dzīvoju Taurupē, biju metusies uz mēbeļu gatavošanu. Taisīju iebūvētos skapjus. Bet sienas daudzdzīvokļu mājā plānas. Kad stiprināju pie sienas plauktiņu, kaimiņam savā dzīvoklī nācās atlocīt manām naglām galus. Taču man īsākas nederēja – lai nenotiek kas slikts, ja bērns uzkāpj. Vācoties no Taurupes prom, Atis dabūja tās naglas vilkt no sienām laukā. Rūca: vienīgais noteikums, dzīvojot Ausekļos – nedzen vairs sienās naglas. Pirmajā gadā nocietos, otrajā sapratu, ka dažreiz tomēr bez naglām iztikt nevar. Šovasar atkal uztaisīju iebūvēto skapi. Vēl tikai bīdāmās durvis jāizgatavo.
– Vīrs neiesaistās?
– Tas ir mazliet citādi nekā neiesaistīšanās. Mums tie ideju īstenošanas ritmi īsti nesaskan. Viņš visur iet ar līmeņrādi. Kamēr notiek līmeņošana, es jau sen iecerēto esmu padarījusi, uzticoties savam acumēram. Ja pieļauju kļūdu, no tās mācos un otrreiz vairs neuzķeros. Tā bija, mēģinot izgatavot ozolkoka ķeblīšu komplektu, kamēr vēl nezināju, ka tik cietā koksnē naglas iesist nav iespējams.
Šajā ziņā man labāka kopdarbošanās sanāk ar Mārtiņu. Smejos – varbūt tāpēc, ka esam raduši viens otru izjust jau no skolas sola. Viņš man pieteicās, kad gāju 11. klasē.
– Kā toreiz uztvērāt šādu dzīves pagriezienu?
– Nekad neesmu pārāk ieklausījusies citu kritikā, un arī toreiz jutos pietiekami pieaugusi. Biju gan māsu, gan brāli izauklējusi, tāpēc labi zināju, ko nozīmē mazs bērns.
Topošais vīrs bija klasesbiedrs, tikai pusgadu vecāks. Teicu: pie vainas esi, ej un skaidrojies ar vecākiem. Ar manu mammu viņam klājās diezgan grūti: kā tas varēja gadīties, es taču viņu audzināju tik stingri un tikumīgi! Mammai bija grūti pieņemt apkārtējo attieksmi: ārprāts, kā tik labā ģimenē kaut kas tāds varēja notikt!
Arī tagad tā uzskatu: jauni vecāki ar saviem bērniem saprotas daudz labāk. Vīramātei pašai puika bija piedzimis sešpadsmit gados, bet viņa ne mirkli to neuzskatīja par kļūdu: es izdzīvoju, un tu izdzīvosi. Ļoti pozitīva un dzīvesgudra sieviete.
Toties viņa mamma nevis pārmeta notikušo, bet palīdzēja, kā varēdama, un vēl mūs uzmundrināja: bērns augs, paši jauni, kopā varēsiet iet uz diskotēkām.Arī tagad tā uzskatu: jauni vecāki ar saviem bērniem saprotas daudz labāk. Vīramātei pašai puika bija piedzimis sešpadsmit gados, bet viņa ne mirkli to neuzskatīja par kļūdu: es izdzīvoju, un tu izdzīvosi. Ļoti pozitīva un dzīvesgudra sieviete.
Toreiz man vienīgi bija skumji, ka ar visiem kopā nevarēšu pabeigt skolu. Toties 12. klasē gāju kopā ar Mārtiņu. Mācījos vakarskolā, bet viņš klusi sēdēja līdzās un zīmēja.
– Taisnība, ka Mārtiņa krustmāte ir mūsu eksprezidente?
– Tā sanācis. Pareizāk – Mārtiņš tā izkārtoja! Pirms septiņiem gadiem sadomājām bērnus nokristīt, taču ar krustvecākiem radās sarežģījumi – tiem, kurus bijām iecerējuši Mārtiņam, viens krustbērns jau bija. Dēls vairākkārt sacīja: es gribētu, lai mana krustmāte ir Vaira Vīķe–Freiberga. Protams, to par pilnu neņēmu.
Bet izrādījās – Mārtiņš bija aizrakstījis viņai vēstuli un izsacījis savu lūgumu. Un viņa to bija pieņēmusi.
Kopš tā laika dēlam mājas ir arī Rīgā un Kurzemē, Meža Medniekos pie krustvecākiem.
– Neraizējaties, ka tas var padarīt puisi iedomīgu?
– Tādām izpausmēm nevienam no maniem bērniem nav laika. Katram savas intereses, talanti, vaļasprieki, bet arī pienākumi un atbildība. Pirmajos gados salonā bieži strādāju līdz trijiem naktī. Atceros – sanākam visi mājās, te uzpeld jautājums: vai govi jau kāds izslauca? Mārtiņš bez mudināšanas ķer slauceni un metas glābt situāciju.
Arī tagad, kad mūsu ģimene uz laiciņu kļuvusi lielāka, varu mierīgi darīt savas lietas, jo zinu, ka mazie vecāko bērnu aprūpē ir drošībā.
Neko nevienam neuzspiežu un ar varu neaizliedzu, bet vēlamo parasti panāku. Dažreiz jāizdomā kāds āķītis, kā padarīt pieņemamu arī to, kas sākumā nepatīk.
Ar bērniem visu jāizrunā. Viņi jāņem līdzi uz pasākumiem. Arī uz konkursa Atdzimt no pelniem noslēgumu abas mazākās bija kopā ar mani. Lai vēro, kā sabiedrībā uzvesties. Ka nevajag visu raut, kampt, grābt.
Vienmēr zinu, kā katram bērnam klājas skolā, arī sarežģījumus mājās pārrunājam, taču neiejaucos. Viņiem jāsaprot, ka ar grūtībām jātiek galā pašiem, un tas ir iespējams.
– Vidē, kurā dzīvojam, daudzi to nesaprot. Kā uz to reaģējat?
– Nesen biju vecāku sapulcē, kur sākās spriešana: man esot jāsaprot, ka skolotāji ir pārguruši, viņiem ir izdegšanas sindroms. Teicu, ka tad vai nu jāmeklē cits darbs, vai jāatrod iespēja, kā sevi pacelt, bet nevienam bērnam ar tādu sindromu nav jāsamierinās vai jāgaida, kad tas beigsies. Tieši tāpat kā manam klientam nav jāzina, ka iepriekšējā naktī neesmu gulējusi, bet mocījusies ar migrēnas lēkmi. Nenāc uz darbu, kamēr tev grūti, bet atrodi veidu, kā sevi no tās izdegšanas izdabūt!
Nemēdz būt, ka ir absolūta bezizeja. Ja cilvēkam gribas dzīvot, vienmēr iespējams atrast, kā sevi pacelt. Ja ne citādi, vienkārši jādara, jākustas. Ja ārpus mājas slikti, atgriezies mājās. Ja mājās par smagu – ej cilvēkos. Vai izklaiņojies pa mežu, upmalu! Uzorganizē pie sevis kādu pasākumu, kas nestu prieku arī citiem. Nesen sarīkoju meiteņu vakaru austrumnieciskās noskaņās. Biju saaicinājusi draudzenes, pasniedzēju, kas māca vēderdejas. Sapratu, ka tas ir nākamais, kas man noteikti jāapgūst.
Šad tad enerģijas līmenis ir apstājies pie nulles. Tad man vajag izbraukt cauri Rīgai. Ja pie stūres cits, veros skatlogos. Priecājos, kritizēju. Pasmeļos iedvesmu. Atdzīvojos. Gurdenums kā ar roku nost. Te nu man ar Ati nepavisam nesakrīt. Viņam Rīga uzdzen drebuļus. Toties nevar iztikt bez medībām. Patīk makšķerēt. Medījumu gaļu un zivis es parasti negatavoju – to taču vislabāk dara vīrieši!
Attieksmē pret fizisko veselību es mazliet līdzinos saviem vecākiem: ja darbs dzen, kaites aizmirstas un vārguļot nemaz nevar atļauties. Man neviens neskatījās, vai vilnas zeķītes kājās. Ja pati neuzvilku, salu. Ja tiku pie angīnas – bet es uz Ziemassvētkiem un Jāņiem to saķēru regulāri, jo, kārtīgi saskrējusies, dzēru aukstu ūdeni –, neviens ar mani nečubinājās. Arī savām meitenēm atgādinu: ja negribi, nevelc uz balles kleitas jaciņu, bet pašai būs auksti.
Kad pirmajos salona gados bieži iznāca tā, ka strādāšana ieilga pāri pusnaktij, bez brīvdienām, vienā reizē pārpūles dēļ nokļuvu slimnīcā. Kur vēl skaidrāku atgādinājumu: ja gribi paveikt daudz un labi, jāiemācās atvēlēt laiku sev. Esmu to apguvusi – izkarsēties pirtī. Būt ar bērniem. Saritināties kamolā un krietni izgulēties. Bet pēc tam kārtīgi darīt to, kas nolemts.
– Sieviete un vīrietis, ģimene – ar kādu līmeņrādi nosakāms, ir vai nav attiecības pareizi samērotas?
– Galvenais – saprašanās. Vēlēšanās sadzīvot, nevis cīņa, kā otru pārveidot. Visi zem viena jumta, bet katram dota iespēja dzīvot. Tad mīlestībai ir, ko elpot.
Mums mīlestības ir daudz, taču tā nav tikai romantiskā, bet vairāk vērsta uz kopīgiem darbiem, pasākumiem, atpūtu. Uz veselīgu dzīvesveidu. Nevis raizējoties, cik un ar ko kurš slimo, bet – kā jūtas. Cik brīvi katrs var atļauties būt pats, neaizmirstot, ka līdzās ir pārējie. Jo cilvēks atraisītāks, jo mazāk slimo.
Atim to pieņemt nācās visgrūtāk. Bija pieradis: atnāk mājās, priekšā uz šķīvja uzlikts ēdiens. Kad es to nedarīju, jutās pārsteigts. Tas prasīja laiku: saprast, ka mēs katrs esam personība, visi ar saviem talantiem, savu atšķirīgu vēlēšanos izpausties. To, kas obligāti paveicams, dara tas, kurš tajā brīdī mājās.
Tikai tagad esam aprīvējušies tiktāl, ka mīlestība un ģimene ir sinonīmi. Nevienam nav par slogu. Gribas būt kopā.
Larisas vērojumi un atziņas par bērniem, darbu, mīlestību, laimi * Vajag priecāties par māmiņām, kuras jaunas laiž pasaulē bērniņu. Ja vien māte ir saprātīga, bērnu audzināt nav ne grūti, ne dārgi naudas izteiksmē. Tikai nevajag mazo mocīt ar pamperiem – pusgadu vecs mazulis jau prot visu izdarīt uz podiņa pats. Nevajag tērēties ar specializēto bērnu produktu iegādi. Labāk taču uzvārīt putru, kas der visai ģimenei. Kāpēc mazo barot ar pudelīti, bet nedot rokās karoti, lai ēd pats? Kopš pirmajām dienām – līdzdalība, līdztiesība un cieņa. * Jāgrib tā, lai arī citi gribētu. Jāmāk piesaistīt. Ja kaut ko sāksi ar deg-smi un pārliecību, arī citi piesliesies un nāks līdzi. Sākumā pa vienam, kamēr liels pulks savācas – tādu, kas vēlas darīt. * Lielākā vērtība dzīvē ir labas attiecības ģimenē. Ja katrs sevī stiprais pavelk līdzi savējos, tikpat stiprus, rodas neuzveicams spēks. * Mīlestība rodas neprognozējama, pēc saviem likumiem, bet tālāk to uztur spēkā saprašanās un uzticēšanās. Jārunā! Visi grūtumi, visas šaubas un prieki jāizrunā. Ja tā nedara, var rosīties un darboties zem viena jumta, taču mīlestības nav. |
