Lakučs: Labāk dzīvoju lielākā nabadzībā, toties pie savējiem 0
Septembrī riteņbraukšanas saime atzīmēja 30 gadu jubileju kopš entuziastu bariņš Latvijā aizsāka BMX kustību un jau kopš pirmās dienas tajā ir Ivo Lakučs. Pats plūcis laurus Eiropas un pasaules čempionātos, trenera lomā viņš līdz diviem olimpiskā čempiona tituliem aizveda Māri Štrombergu. Taču šobrīd Ivo ir krietni norūpējies par pēctecības nodrošināšanu.
“Attīstība nav tāda, kā gribētos, un es nevaru atbildēt uz jautājumu, kāpēc tā. Varbūt neticība, varbūt aizmirstam visu sasniegto. Iespējams, neesam tik populāri, interesanti, naudīgi. Netiekam līdz jauniem horizontiem, no vadības nav tādas atsaucības, uzticības. Pēc Māra otrā olimpiskā zelta pagājuši seši gadi un pat neesam uzcēluši mūsdienīgu, visām prasībām atbilstošu trasi, lai gan nākamgad Valmierā jānotiek Eiropas čempionātam. Vienkāršākie pamatdarbi tika paveikti jau pagājušā gada decembrī, vasarā vajadzēja kārtīgi sākt būvēt, bet mēs nekur neesam pakustējušies,” stāsta Lakučs, kurš ir arī Valmieras domes deputāts.
Jau pēc intervijas viņš atsūtīja vēsti, ka būvnieks apstiprināts 19. oktobrī un tūdaļ jānoslēdz līgums. Konkurss jau esot bijis, līdz ar to paredzams, ka vēl šomēnes varētu atsākties būvniecības darbi, kurus būtu jāpabeidz pusgada laikā. Tad līdz čempionātam paliktu divi mēneši, kas ir minimālais laiks, lai pašmāju sportisti adaptētos un piebrauktu trasi.
Runājot par sportisko pusi – kā vērtē aizvadīto sezonu?
Kā muļļājamies ar būvniecību, tā arī ar sportiskajiem rezultātiem. Ambīcijas ir treknas, tas ir normāli sporta veidiem ar zināmiem sasniegumiem. Ieguldījām lietderīgu darbu, varbūt nebūs masveidā, bet atradīsim jaunus līderus. Daži elitē debitēja diezgan spilgti – Vineta Pētersone bija desmitā Pasaules kausa kopvērtējumā, Mikus Strazdiņš veiksmīgi iekļāvās pārnākot no junioriem, Edvards Glāzers bija pirmais Pasaules jaunatnes olimpiskajās spēlēs puišu sacensībās. Esam pārejas periodā un ja, infrastruktūra būtu ātrāk izveidota, tik zemu neatrastos.
Kādas ir mūsu sportistu iespējas kvalificēties Tokijas olimpiskajām spēlēm?
Būšu tiešs – viena meitene brauks, par puišiem prognoze nav tik iepriecinoša, un galvenokārt tāpēc, ka uz sieviešu rēķina vīriešiem tika samazināts kvotu skaits (no 32 uz 24). Līdz ar to meitenēm mums jau gandrīz simtprocentīgi ir viena vieta, jo viņām konkurence nav tik liela, lai netiktu 24 labāko vidū. Teorētiski var pat būt, ka mums būs divas vietas sievietēm. Nāciju vērtējumā vīriešiem mums nav iespējams kvalificēties, otra iespēja – trīs kvotas individuāli. Tas ir slideni, jo konkurence ir liela. Vēl būs iespēja 2020. gada pasaules čempionātā, kur sadalīs divas vai trīs vietas, un, ja skatās, kā gājis līdz šim, tas varētu būt iespējams.
Faktiski tu šobrīd cīnies, lai BMX Latvijā paliktu augstā līmenī?
Jā, šobrīd runājam par izdzīvošanu. Var jau teikt, ka entuziasms uzvarēs, bet man šķiet, ka ar to būs par īsu. Jādod sportam arī pretī, ne tikai jāslēpjas pa mežiem, pļavām un jācer tā izcīnīt zelta medaļas. Jāstrādā profesionālāk. Valmiera būs super sporta centrs – ir peldbaseins, būs manēža un tur varēs normāli sportot, paredzēts uztaisīt starta ieskrējiena estakādi. Ja tā paskatās, BMX daudz nemaksā – viena maziņa vieta manēžā, viena pasaules līmeņa trase un varēs strādāt. Tradīcijas ir, cilvēki ir, zināšanas varam iegūt.
Vai pēc tavām zināšanām ārzemēs ir pieprasījums?
Piedāvājumi ir visu laiku, bet BMX nav liels sporta veids. Olimpiskajos sporta veidos programmas ir valstiskas un tās balstītas uz vietējiem speciālistiem, kas to sporta veidu kultivējuši, līdz ar to ļoti daudzi neatbalsta šādas pārejas. BMX nav tik komerciāls, neviens netirgojas ne ar sportistiem, ne ar treneriem. Ir izņēmumi – amerikāņi, austrālieši, vienmēr ir piedāvājumi no Krievijas, kur klubi, sporta skolas. Bet es esmu audzis un zināšanas ieguvis te, aizbraucu pamācīties uz ASV, Šveici un man savs stāsts jāturpina rakstīt šeit. Nemaz neizskatu citus variantus, labāk dzīvoju lielākā nabadzībā, toties pie savējiem.
Reālākā kandidāte, domājot par olimpiskajām spēlēm, ir Vineta Pētersone?
Jā. Pusotru gadu viņa trenējās Šveicē apstākļos, par kādiem es sapņoju šeit Valmierā, un rezultāti uzreiz progresēja – trešā vieta junioros pasaulē, otrā – Eiropā junioros. Elitē jau debijā izcīnīja piekto vietu Pasaules kausa posmā. Tas liecina, ka infrastruktūra ir ļoti svarīga. Tikko tā starptautiskās federācijas programma Šveicē beidzās, viņas rezultāti otrajā pusgadā bija salīdzinoši daudz vājāki. Tur pirmajā un otrajā gadā bija divi mūsu sportisti, latviešus uzaicināja aiz cieņas un arī novērtējot mūsu padarīto. Pamatsagatavotība mūsu sportistiem ir ļoti labā līmenī.
Pētersones un arī Vanesas Buldinskas uzvārds pavīdēja bobsleja sakarā. Turpmāk viņas mēģinās apvienot abus sporta veidus?
Mēs jau ejam uz pilnīgāko kapitālismu un te ir stāsts, ka neko nevaram kontrolēt vai regulēt. Es 2000. gadā pamēģināju treka riteņbraukšanu, no neolimpiskā sporta veida nokļuvu olimpiskajā, un tas bija loģisks lēmums. Katrs meklē, kā izdzīvot. BMX ir ļoti vispusīgs sporta veids – ķermenis jāsagatavo lielām slodzēm, jo eksplozivitāte, jauda, kas vajadzīga, lai izkustinātu sevi un riteni, noder arī citos sporta veidos. Neviens vien BMX braucējs – vidējais, ne labākais – bobsleja testos uzrādījis ļoti labus rādītājus. Tas ir gatavs materiāls, bobslejā jāiemācās pareizāk skriet un pārējais ir specifika. Bezbailība mums ir, tikai jāstūrē.
Tu atbalsti šādus mēģinājumus apvienot divus sporta veidus un vai viens otram netraucēs?
Kā treneris uzreiz saku, ka tas traucēs BMX. Uz otru pusi man grūti pateikt. Bet, ja grib nokļūt olimpiskajās spēlēs un cīnīties par augstākajām vietām, tad noteikti traucēs. Ja grib braukt tūrismā, vienkārši piedalīties, tad netraucēs.
Edžus Treimanis ir beidzis karjeru?
Oficiāli viņš nav pateicis, bet par 95 procentiem ir beidzis. Šogad nebija rezultāti, nav izpildīti Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) kritēriji, tāpēc meklē, kā citos laukos pelnīt iztiku. Ja būtu kāds labs panākums bijis un saglabātos finansiālais atbalsts, tad vēl redzētu braucam un arī labi cīnāmies. Ar viņu Latvijai cerības iegūt vietu olimpiskajās spēlēs būtu lielākas.
Māris Štrombergs medijos izteicies, ka iespēju startēt olimpiskajās spēlēs vērtē kā 50 pret 50, un tas nav maz. Tici, ka viņš varētu atgriezties?
Ilgtermiņa domāšana un darbošanās Māri un Edžu aizveda līdz tam, ka arī pēc 30 gadu vecuma būtu spējīgi braukt tādā līmenī, kas noturētu pie dzīvības, proti, būtu iespējas iekļūt LOV. Cits jautājums ir motivācija un apziņa, ka citur vari vairāk izdarīt. Viņu laiks ir beidzies, ir ģimenes, bērni. Es biju tieši tādā pašā situācijā – jaunie ikdienā pogāja mani ārā un sapratu, ka man taču tūlīt būs ģimene, ir jānosēžas un jāiegūst patstāvība. BMX ir 50 uz 50 – jebkurš sīkums var patraucēt, bet nopelnīt vairākiem gadiem nav iespējams. Turklāt Mārim vairāk ir psiholoģiskais jautājums, jo nevar izvirzīt mērķi zemāku kā pirmā vieta. Ja teorētiski nav iespējams uzvarēt, tad to nemaz nedara. Kāda jēga cīnīties par 20. vietu, ja esi bijis pirmais?
