Laiva krastā. Līdz rudenim 0
Jūlijs – sulu pārpilnība, negaisu smagums, dzelmju miers un nakšu maigums. Ilgās, spēkā, priekšnojautās. Nosvinējis astoņdesmito dzimšanas dienu, mākslinieks Gunārs Krollis 36,6 °C lasītājus aicina uz savu jūliju – trīs pēdējo gadu vērojumiem, meklējumiem un atziņām, kas pārtapuši jubilejas izstādē Zemapziņas pārnesumi. Uz tiem labirintiem, kam cauri ceļā uz viedumu rit mākslinieka mūžs.
Katrs mākslas darbs ir kā bērns, kurš izaudzināts un izskolots tiek palaists pasaulē viens ar savu vēstījumu, sāpi, prieku, izziņu. Un tam nepatīk, ka tā dzīvē kāds iejaucas. Pat autoram vairs atļauts tikai pastāstīt, ko viņš no sava bērna mācījies.
Paliekošs ir vienīgi tas, ko rada īsti dziļš pārdzīvojums, vienalga, vai tā laime, sāpes vai pārsteigums. Atceros milzīgo pacēlumu, kad vēl tālajos septiņdesmitajos pavērās iespēja būt Jordānijā, Sīrijā un Libānā. Bija gan izstādes vēstniecību zālēs, gan tikšanās ar vienkāršajiem ļaudīm. Taču visspēcīgāko iespaidu atstāja klintīs kaltā pilsēta Petra. Senās kulta celtnes, sabiedriskās un dzīvojamās ēkas – gluži cita realitāte, kur pāri tikai mūžība, bezgalība un debesis. Veltījumu cikls Petrai, kas tapa pēc šī brauciena, joprojām glabā šīs manas izjūtas.
Arī satricinājumu baisums nekur nepaliek. Japāna – dabas eksotika, smalkie japāņu akvareļi. Bet, esot Hirosimā, viss mainījās. Tā vairs nebija sāpe, bet kaut kas briesmīgāks. Naktīs nevarēju aizmigt. Iekšējs ritms lika rakstīt. Tapa zemapziņas izvirdums – dzejoļu cikls Melnais kliedziens, ko Pauls vēlāk pārlika mūzikā. Izstādē, kur tika rādīti šī pārdzīvojuma iespaidā radušies darbi, bija arī diptihs Veltījums cilvēkam, no kura atomsprādziena laikā palika tikai ēna uz akmeņiem. Kāds ekstrasenss, aplūkojis darbus, Bellai (mākslinieka dzīvesbiedre keramiķe Izabella Krolle) sacīja: Ēnu nevajadzētu turēt pie sienas un ļaudīm rādīt. Pārāk aktīva tās iedarbība uz psihi. Ārdoša.
Visā, kam pieskaras mākslinieks, paliek daļa viņa dvēseles, un dažbrīd tas ir ļoti sāpīgi. Šo diptihu vairs neesmu izstādījis.
Man patīk dzīve, pozitīvi tveru to, kas apkārt gaišs un skaists. Ir ļoti svarīgi kontaktēties ar gudriem un spēcīgiem ļaudīm – ar līdzcilvēkiem vai dižām personībām no aizlaikiem.
Kā citam Bībele savulaik, kad gatavojos izstādei par seno Rīgu, man uz naktsgaldiņa trīs gadus stāvēja Indriķa hronika. Pirmajā gadā tapa skices, otrajā – uz melnas lapas zīmētas Rīgas arhitektūras, Zemgales un Vidzemes ēku, senlatviešu cietokšņu, laivu un kuģu studijas. Ofortā izkodināti un izgriezti zirgi un vilki, pat bīskaps Alberts dažādās kustībās. Kā režisors uz skatuves, tā es uz melnā papīra darbojos ar šīm figūrām, iztēlē vispirms apgūstot seno Rīgu, tad uzburot to no jauna. Tikai trešajā gadā varēja likt virsū krāsu, tīrīt, drukāt. Tapa 29 krāsainas lielformāta kompozīcijas – zeltīts, sudrabots, sarkanīgs – par Latvijas senkultūru un vēsturi.
Tā bijis vienmēr – jo grūtāks uzdevums, jo vairāk spēka un dvēseles patērēts tā īstenošanai, jo lielāku paldies pēc tam gribas sacīt tiem impulsiem un apstākļiem, kas šajā virpulī iemetuši.
Tas ir ļoti grūts uzdevums, turklāt ik brīdi kļūst sarežģītāks – sadzīvot ar to, kas tagad apkārt. Mani ļoti daudz kas satrauc – brutālās filmas, tukšās televīzijas pārraides, kurās maz vietas kultūrai, atsvešinātība cilvēku attiecībās. Tikai tad, ja ģimenē gaišums un ticība, apkārtējās negācijas var atļauties neredzēt un no visa, kas nepieņemams, atslēgties. Man tā laime dota – tverties savā darbnīcā, jūtoties tur kā cietoksnī un svētnīcā vienlaikus. Un visu, kas uz sirds un dvēseles, izteikt darbos. Aizvien mazāk tajos sarežģītās tehnikās veidotu sižetu, aizvien vairāk Zemapziņas pārnesumu, kur emocionālais pārdzīvojums izteikts tikai ar zīmuli. Kad tapa viens no pēdējās izstādes darbiem – vīrs, kurš, pavadoņu ielenkts, pacietīgi stiepj savu ceļa spieķiem apkārto dzīves smagumu, draugi sacīja: tas taču esi tu! Gandrīz nejauši bija iznācis pašportrets – mūžīgais ceļotājs cauri laikiem, kultūrslāņiem un dvēseles labirintiem, balansējot uz trauslās robežas starp realitāti un to pasauli, kas tikai priekšnojautās, atskārsmēs, šūnu atmiņā. Varbūt tas ir ne tikai mākslinieka, bet jebkura cilvēka ceļš?
Lai atsāktu darboties sajūtu pasaulē, jūlijā man jābūt laukos. Ieiešana tajā dzīvē, ko piedāvā daba, mani garīgi baro. Tāpat kā saskarsme ar klusi dziļajiem ļaudīm – lauku inteliģenci. Madonas novada Mētrienas pagastā ir mana privātā sanatorija, sava mazā paradīze, atjaunošanās eliksīra cehs. Kad rasotā rītā basām kājām aizeju līdz dīķim, lai izpeldētos, jūtu: emocijas atkal mostas. Piepilda ar enerģiju, meklē ceļu pie dvēseles. Briedina pārdzīvojumu, kas pagaidām vārdos nenosaucamā bagāžā vēl tikai krājas. Jaušu: paies vasara, un man atkal būs nepieciešamība kāpt laivā un būt kopā ar upi. Strādāt. Just, ka man ir ko dot. Ka nemiers, kas pamazām sakārtojies jaunās kompozīcijās un sižetos, kādam ir vajadzīgs. Ka gadi netiek vadīti velti.
Pašlaik ir sajūta, ka esmu ilgi īries pa strauju upi. Beidzot laiva ir krastā. Esmu izkāpis un tagad vēroju, kā upe tālāk plūst bez manis – kustība, pārdzīvojums, emocijas… Noslēpums. Bet viss jau ir cits, jo neatkarīgi no tā, vai cilvēks tur atrodas vai ne, upe dzīvo savu dzīvi. Bet pats esmu it kā iztukšojies. Nevienas emocijas.
