Mums pazīstamāka nekā minētās droši vien ir Černobiļa Ukrainā. Černobiļas atomelektrostacijas avārijas iespaidā pagājušā gadsimta 80. gadu beigās visas tās apkārtnē esošās apdzīvotās vietas kļuva par spoku pilsētām. Atceros no bērnības baisos stāstus par to, ka radiācijas saindētajā Černobiļā dzīvojot dzīvnieki mutanti un augot milzīgas sēnes. Arī mūsdienās varas iestādēm nepatīk, ka visādi ziņkārīgie tur bāž degunu, un tiek deklarēts, ka vieta joprojām ir veselībai bīstama. 0
Bet vai ir iespēja apskatīt spoku pilsētas tepat Latvijā? Vairs jau nav nekas neparasts, braucot pa nomaļākiem ceļiem, ieraudzīt pamestus ciematiņus. Lielākoties tās gan ir kādas divas vai trīs mājas, nevis pilsētas, taču migrācijas un urbanizācijas procesi diemžēl turpinās. Tuvāk apzīmējumam “spoku pilsēta” ir padomju armijas bāzes, kas savulaik sastāvēja gan no militārajiem objektiem, gan dzīvojamās daļas. Pēc Krievijas karaspēka aizvākšanās tās daudzviet tika atstātas savā vaļā un joprojām nav guvušas jaunu izmantojumu. Zināmākais ir Skrundas militārais komplekss, kuru pašvaldība neveiksmīgi cenšas iztirgot kādam investoram. Kā noprotams, pamestā pilsētiņa vairs netiek apsargāta un ziņkārīgos apmeklētājus attur vien brīdinoši uzraksti. Ne tik lieli, bet līdzīgi objekti ir vēl citās Latvijas vietās. Piemēram, apskates vērta ir bijusī armijas bāze Mežgarciemā Carnikavas novadā – tāda kā padomju militāri patriotisko mākslas darbu izstāde. Pavisam pamesta gan šī vieta nav – blakus esošajās mājās cilvēki joprojām dzīvo.
Visbeidzot, spoku pilsētas sajūtas var mēģināt noķert, arī apmeklējot pilsētu butaforiju “Cinevilla” Tukuma novadā, kas būvēta kino vajadzībām, bet tiek izmantota arī kā muzejs. Sajūtas rodas tāpēc, ka teritorija nav apjozta ar žogu vai citādi norobežota. Braucot ar auto, skatam tālumā paveras ēkas, tilts, baznīcas siluets… Nejaušs braucējs varētu nospriest, ka tā ir kāda neliela Zemgales pilsētiņa. Bet, braucot tuvāk, ainava izmainās un sāc saprast, ka te nekas nav tā, kā izskatās. Par “Cinevillu” – ieteikums ierasties rīta pusē (oficiālais darba laiks no plkst. 9.00 līdz 19.00), pirms atbraukuši citi apmeklētāji, un tad vientuļi paklīst “pilsētas” ielās. Tas tiešām ir spokaini.
