Mums jāatzīst, ka kopumā aizbraucēji ir uzņēmīgāki par “vidējo latvieti 2
Gatis Ginters dzimis (1980. g.) un uzaudzis Liepājā. Studējis Latvijas Jūras akadēmijā un Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Strādājis kompānijā “Air Baltic” un Latvijas Investīciju attīstības aģentūras pārstāvniecībā Norvēģijā. Atgriezies Latvijā 2017. gadā, patlaban vada Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas biznesa attīstības un mārketinga nodaļu.
Viens no jūsu darba pienākumiem Liepājas Speciālajā ekonomiskajā zonā ir cilvēku piesaistīšana pilsētai. Cik noprotu, starp uzrunātajām mērķa grupām ir arī uz ārzemēm aizbraukušie. Bet vai tā nav bezcerīga cīņa ar vējdzirnavām? Statistika liecina, ka 2018. gadā Latvijas aizbraucēju skaits pārsniedzis atbraucēju skaitu par vairākiem tūkstošiem.
G. Ginters: Mums jābūt priecīgiem par katru cilvēku, kurš izlēmis atgriezties. Liepājas saimniecība attīstās. Speciālajā ekonomiskajā zonā paplašinās jau esošie uzņēmumi, tiem blakus rodas jaunas ražotnes, visur vajadzīgi darbinieki.
Kas nav mazsvarīgi – mūsu uzņēmumi spēj piedāvāt konkurētspējīgas algas. Tādas, kas var ieinteresēt aizbraucējus.
Pats septiņus gadus pavadīju Norvēģijā, kur mēs ar sievu izveidojām un vadījām latviešu tautas deju kolektīvu. Tieši šī iemesla dēļ man bija cieša saskare ar vietējo latviešu kopienu. Katru nedēļu tikos ar 30, pat 40 cilvēkiem, tāpēc labi zinu, ko domā un jūt tur dzīvojošie latvieši. Un pie kādiem nosacījumiem viņi būtu gatavi atgriezties Latvijā.
Diezin vai tā būtu tikai nauda.
Atalgojuma ziņā ar Norvēģiju grūti sacensties jebkurai Rietumeiropas valstij, kur nu vēl Latvijai. Viens no iemesliem, kāpēc jaunās ģimenes atgriežas Latvijā – bērniem tuvojas skolas laiks. Spēcīgs arguments tiem, kuri vēlas, lai bērni izaug par latviešiem.
Daži aizbraukšanu uztver vien kā piedzīvojumu, kā īslaicīgu dzīves pieredzes uzkrāšanu citā vidē un apstākļos, tāpēc viņiem mājupceļš šķiet pavisam dabisks.
Cita reemigrantu kategorija ir pensionāri. Parasti cilvēki pēc sešdesmit, kuri sākuši saņemt Rietumos nopelnītu pensiju un vēlas mūža nogali pavadīt mājās, blakus tuviniekiem. Nereti viņi ir pietiekami sparīgi, lai meklētu un atrastu jaunu darbu Latvijā.
Vēl viens atgriešanās iemesls – vērtību pārvērtēšana. Tie, kuri aizbrauca tāpēc, ka bija apvainojušies uz valsti, pēc zināmas turības iegūšanas sāk mainīt savus uzskatus. Gan atgriešanās, gan pati aizbraukšana parasti saistās ar vērtību maiņu. Nav nekāds noslēpums, ka daži aizbraukšanā redz iespēju uzsākt jaunu dzīvi, tajā skaitā arī personisko. Piemēram, dibināt jaunu ģimeni. Par to maz runā, bet aizbraucēju vidū ir daudz šķirtu cilvēku, nereti ģimenes izirst tieši svešumā.
Kāpēc?
Ne vienmēr abiem dzīvesbiedriem izdodas sameklēt vienlīdz prestižu, interesantu un labi atalgotu darbu. Gluži nemanot veidojas apstākļi, kuros viens ir cietējs un atrodas ilgstošā psiholoģiskā diskomfortā. Sevišķi bieži šī problēma skar lielpilsētās dzīvojošos. Tie, kuri atraduši vienkāršus darbus laukos un mazpilsētās, parasti atrodas kaut cik līdzīgā statusā. Piemēram, vīrs ir amatnieks vai laukstrādnieks, sieva tīra mājas vai auklē bērnus.
Protams, kāds finansiāli varbūt var atļauties nestrādāt un dzīvot pa māju. Bet cik ilgi? Apnīk!
Nav draugu, ko satikt, kam izkratīt sirdi. Cilvēks jūtas nevajadzīgs, atstāts un izolēts.
Vēl citi sāpīgi izjūt sabiedriskā statusa zaudēšanu. Iedomājieties sievieti, kura divdesmit gadus strādājusi Latvijā par skolotāju un tagad mazgā grīdas Anglijā. Bet vai cilvēks ir gandarīts par savu darbu? Diezin vai. Kādu brīdi viņš ir gatavs šādi strādāt par, piemēram, trīs reizes lielāku algu nekā Latvijā, bet tikai līdz brīdim, kad, tēlaini izsakoties, beidzot būs paēdis. Apmierinājis pamatvajadzības, viņš sāk domāt citās kategorijas un jautā sev – paklau, vai tiešām šis ir tas, ko man nāksies darīt atlikušos gadus? Un tad cilvēks sāk domāt par alternatīvām, arī par atgriešanos Latvijā.
Vēl viena problēma, ar ko saskaras mūsu aizbraucēji, – grūtības iedzīvoties ārzemēs. Taisnība, algas Norvēģijā ir labas. Var nopirkt mašīnu, māju uz kredīta. Taču materiāli nodrošinātiem cilvēkiem sākas citas problēmas un citas vajadzības, kuras nevar atrisināt tikai ar naudu vien.
Pēc tam, kad apmierinātas elementāras fiziskās vajadzības un cilvēks atrodas drošībā, parādās jaunas intereses – vēlme justies piederīgam, novērtētam, cienītam.
Vai arī norvēģi nepieņem ārzemniekus?
Pieņem, bet tikai ārišķīgi. Satiekoties laipni smaida. Vietējās avīzes raksta, cik toleranta un atvērta tauta esot norvēģi. Bet es personīgi nezinu daudzus latviešus, kuri tiktu aicināti uz kaimiņos dzīvojošas norvēģu ģimenes dārza svētkiem, ielūgti nedēļas nogalē paviesoties viņu kalnu mājā vai piedalīties kopīgā izbraucienā. Un, ja arī tas notiek, tad vairāk ārišķības, pat žēlsirdības, ne kopīgu interešu vai draudzības dēļ.
Vai atgriešanās procesu nākotnē iespaidos breksits, Lielbritānijas izstāšanās no ES?
Es jau tagad esmu sastapies ar pirmajiem cilvēkiem, kuri par atgriešanos Latvijā izlēmuši tieši breksita dēļ.
Ne tāpēc, ka pret viņiem tiktu vērsta kāda diskriminācija vai ierobežojumi. Vienkārši cilvēkiem nepatīk nenoteiktība, neziņa par to, kas viņus sagaida nākotnē.
Ko Liepāja var piedāvāt iespējamajiem reemigrantiem?
Izcilu dzīves kvalitāti. Liepāja ir neliela, kompakta, ērta un tajā pašā laikā īsta pilsēta. Šeit ir dvēselisks, tikai šai pilsētai raksturīgs centrs ar laukumiem, tirgu un baznīcu torņiem. Pats esmu liepājnieks, kurš 12 gadus nodzīvojis Rīgā. Pēc dzīves galvaspilsētā varu apliecināt – Liepājā ir viss cilvēkam vajadzīgais, turklāt parasti sasniedzams kājām.
Ideāla vieta ģimenēm ar bērniem. Te ir plašas iespējas interešu izglītībai, pulciņi un citas ārpusstundu aktivitātes. Lieliskas sporta bāzes – Olimpiskais centrs, peldbaseini, tenisa halle, basketbola laukumi. Mums ir lieliska koncertzāle – “Lielais dzintars”. Nakts dzīve, kas var interesēt jaunatni, visi vajadzīgie veikali. Visapkārt ūdens – jūra, ezers, kanāls. Pavisam netālu ir Lietuvas trešā lielākā pilsēta Klaipēda, no Palangas lidostas uz Eiropu lido lētās aviokompānijas.
Bet šodien Liepāja piedāvā arī labas karjeras iespējas. Pilsētā nostiprinās skandināvu uzņēmumi, atver ražotnes un meklē jaunus darbiniekus. Attīstās lidosta, kas piedāvā lidmašīnu apkopes pakalpojumus. Visur tiek meklēti visdažādāko nozaru speciālisti – amatnieki, celtnieki, tehniķi, inženieri.
Kā jūs redzat Karostas perspektīvas? Šim rajonam joprojām nav tā labākā slava…
Nākotnē tas būs prestižs dzīvojamais rajons. Turklāt tuvāko gadu laikā Karostā un tās tuvumā tiks radīti vairāki simti darba vietu.
Cilvēkiem, kuri ikdienā nevēlas braukāt lielus gabalus uz darbu, Karosta būs labs risinājums. Jau tagad redzam, kā šajā rajonā aug dzīvokļu cenas.
Kādas problēmas sagaida potenciālos reemigrantus?
Sauksim tos par izaicinājumiem. Viens no tādiem ir mājokļa atrašana. Iedomāsimies cilvēkus, kuri agrāk dzīvojuši apkārtējos lauku pagastos, kādreizējā Liepājas rajonā un pēc atgriešanās atraduši darbu Liepājā. Viņiem jādzīvo vecāku vai pat vecvecāku mājās un katru dienu jāmēro ceļš uz pilsētu.
Diemžēl pilsētā pagaidām vēl trūkst Rietumeiropas standartiem atbilstošu mājokļu, pie kādiem šie cilvēki bija pieraduši Anglijā, Īrijā vai Skandināvijā. Pie kompaktiem un praktiskiem divu vai triju istabu dzīvokļiem, bet jaunā projektā.
Protams, vienmēr ir pieejams vecais padomju laiku dzīvojamais fonds, tajā skaitā renovētās un nosiltinātās “hruščovkas”.
Dažkārt darba devēji ir vīlušies, ka atbraucēji ne pārāk labi pārvalda svešvalodas. Cilvēks varbūt desmit gadus nostrādājis Anglijā, bet šo laiku pavadījis latviski – lietuviski – poliskā vidē un angļu valodu zina ne labāk kā viens otrs skolas beidzējs Latvijā. Vēl viens pierādījums tam, ka daudzi aizbraucēji patiesībā dzīvo kā geto. Arī manis vadītajā deju kopā norvēģu valodu prata labi ja puse.
Dažreiz dzird šādas runas – kāpēc aicināt atpakaļ aizbraucējus, solīt viņiem labumus, tad jau labāk rūpēties par šeit palikušajiem.
Taisnība, bet tikai pa daļai. Latvijai ļoti vajadzīgi iedzīvotāji. Un labāk, ka tie ir mūsu pašu tautieši nekā emigranti no citām valstīm. Man šķiet, tā ir ābeces patiesība. Ar ko šie atbraucēji ir īpaši vērtīgi? Ar savu pieredzi, zināšanām, citādu skatījumu uz lietām. Darbs ārzemēs viņiem devis ne tikai jaunas prasmes, bet arī disciplīnu un atbildības sajūtu.
Mums jāatzīst, ka kopumā aizbraucēji ir uzņēmīgāki par “vidējo latvieti”.
Tas nav nemaz tik vienkārši – aizbraukt, sameklēt dzīvokli, atrast darbu, iekārtoties, noslēgt līgumus ar mobilā telefona un interneta kompānijām, atvērt kontu bankā, nokārtot apdrošināšanu, atrast skolu vai bērnudārzu bērniem – milzums skaits lielāku un mazāku problēmu, ar kurām jātiek galā. Klāt vēl nāk valodas problēma, it īpaši valstīs, kur nerunā angliski.
Tepat blakus Liepājai, tikai simt kilometru attālumā, atrodas Klaipēda. Kā abas pilsētas sadzīvo savā starpā?
No biznesa viedokļa raugoties, esam konkurenti, īpaši ostu segmentā. Abas pilsētas cenšas piesaistīt kravas un investīcijas. Bet pēdējā laikā jūtam, ka Lietuvas uzņēmēji interesējas par iespējām ieguldīt Liepājā, par mūsu ostas kravas termināļu izmantošanu. Acīmredzot Klaipēdā kļūst par šauru. Bet atpūtas un izklaides jomā abas pilsētas viena otru papildina. Klaipēda ir lielāka, tās pilsētvide ir cita, kas var ieinteresēt latviešus. Savukārt vasarās Liepājas pludmalē skan lietuviešu valoda. Mazajā Palangā visa Lietuva nevar iespiesties.
Vai varat nosaukt kādus veiksmīgas atgriešanās piemērus?
Aptaujājot daļu Liepājas uzņēmumu, esam noskaidrojuši, ka tajos strādā vairāki desmiti reemigrantu, kuri pilsētā ieradušies pavisam nesen. Nupat no Norvēģijas atgriezās jauna ģimene ar diviem bērniem.
Vīrs turpina attālināti strādāt norvēģu grāmatvedības firmā, jau atvēris Liepājā pats savu biroju un meklē darbiniekus.
Vēl viens piemērs – ģimene no Dānijas, kas arī pārcēlās uz Liepāju bērnu dēļ. Vīrs atrada darbu zviedru uzņēmumā “Trelleborg Whell Systems”, sieva – vietējā biznesa inkubatorā. Bet viens no lepnākajiem pilsētas restorāniem “Roma” patlaban pieder atbraucējam no Lielbritānijas. Tāpēc laipni gaidīti mājās – Liepājā!
