Laines Kainaizes skatījums gleznās 0
Latvijas Mākslinieku savienības galerijā līdz 20. septembrim skatāma jauna izstāde. Gleznotāja Laine Kainaize izstādē “Es gleznoju” skatītāju vērtējumam nodevusi vairāk nekā trīsdesmit dažādos laika posmos gleznotus darbus.
Šo izstādi varētu saukt par retrospektīvu, jo tā ļauj izstaigāt ceļus, pa kuriem ejot māksliniece veidojusi savu skatījumu uz dabu, lietām, cilvēkiem un problēmām, kas veido jau minēto. Māksliniece ir dzimusi mākslinieku ģimenē – tēvs tēlnieks, māte gleznotāja. Latviešu mākslā nemaz tik bieži nav sastopama pēctecība, kad mākslinieku bērni turpina savu vecāku iestaigāto ceļu mākslā. Šoreiz tā ir, un tā ir apsveicama parādība.
Gleznotāju varam ierindot starp māksliniekiem, kas ir latviešu reālistisko glezniecības skolas tradīciju turpinātāja un tālāk virzītāja. Viņas darbi ir harmonijas, miera un klusuma pārpilni. Liela nozīme Kainaizes darbos ir mazpilsētām – Dobelei, Kandavai, Baldonei, Krāslavai u. c. Veci nami, šauras ieliņas, bruģis, vēju locīti koki – tas viss uzbur neaizmirstamu ainavu pretstatā lielpilsētu steigai, trokšņiem, kas mākslinieces darbos ir sveši elementi. Māksliniece savas bērnības vasaras ir pavadījusi laukos, un tas arī redzams viņas gleznās un domāšanā, kāda tā bijusi, darbus radot. Pati māksliniece par savu tuvību ar dabu teikusi: “Es tiecos pēc dabas. Laukos viss kustas un ir pārpilns dzīvības. Dabā cilvēks var justies daudz nozīmīgāks un tuvāks Dieva radītai pasaulei un daudz ko vairāk var ieraudzīt. Man patīk dzīvi uzlūkot tuvplānā, visā piedalīties.”
Ne jau tikai mazpilsētas un daba ir mākslinieces redzes lokā. Ir arī jūra, jūras krasti, vēju liekti koki, smilšu vāli un akmeņi. Interesants, neredzēts gleznieciskais risinājums ir gleznai “Kuģa ceļš”. Nav aizmirsti arī zvejnieki.
Kainaize savos darbos attēlo arī Latvijas baznīcas. Viņas uzmanības centrā ir ne tikai baznīcas ēka, bet arī apkārtējā vide, kur tā atrodas. Un objekta iekļaušana apkārtējā vidē padara darbu interesantu, skatītājiem tuvāku.
Tāpat kā daudziem citiem gleznotājiem, arī Kainaizes darbu klāstā savu vietu ieņem portrets, aktu gleznošana. Ar to māksliniece aizrāvusies jau sen, gleznojot studijā Elizabetes ielā. Viņa portretu neglezno vienu atrautu, bet iekļauj to īstenā vai iedomātā vidē vai situācijā, kas dod lielāku pārliecību par portretējamo personību, domāšanu vai pasaules skatījumu. Arī pašportrets māksliniecei nav svešs. Viņas pašportreti ļauj iepazīt mākslinieces dzīvi, jo katrā no tiem ir cits akcents, cits atbalsta punkts, kas kurā brīdī bijis svarīgs, lai to parādītu ar krāsām un otu. Interesants ir darbs “Pašportrets ar Čestohovas dievmāti”.
Izstādes nosaukums “Es gleznoju” izsaka mākslinieces būtību, viņas nesavtīgo kalpošanu mākslai. L. Kainaizes stāžs mākslā ir pagarš. Izstādēs sākusi piedalīties jau 1978. gadā, tātad 35 gadi. Pirmajiem mākslinieces darbiem ir tuvība ar viņas mātes darbiem. Pakāpeniski gadu gaitā māksliniecei rodas pašai savs stils, savs attēlošanas veids.
Lai pie kādas tematikas māksliniece strādātu, vai tā būtu ainava, klusā daba, portrets vai akts – visi darbi ir rūpīgi nostrādāti. Šī izstāde dod iespēju iepazīt Kainaizes radošo darbību tuvplānā. Tas pārliecinoši ir izdevies. Māksliniece daudz ir strādājusi plenērā, kas gleznotam darbam piedod patiesīgumu.
“Caur redzamo neredzamo teikt,” – tā par savu darbību mākslā saka gleznotāja L. Kainaize.
