“Kāda ir mūsu panākumu atslēga? Brīvība! ” Martina Dukura dzīvesbiedre Jana stāsta par dzīvi ar čempionu 1
Izdevniecība “Latvijas Mediji” klajā laidusi jaunu grāmatu: “DUKURI. Ledus karaļi dzīvē”, kurā aprakstīti slavenās un titulētās skeletonistu Dukuru ģimenes piedzīvojumi.
Grāmatā stāstīts ne tikai par sportu, bet arī par stipru ģimeni, no kuras vērts mācīties.
Godalgotā skeletonista Martina Dukura dzīvesbiedre Jana Krūmiņa seko grāmatas stāstam ar zinātājas aci – Martinu viņa pazīst kopš trīspadsmit gadu vecuma.
Gan jūs, gan Tomasa sieva Karīna presē vai televīzijā esat redzamas ļoti reti, kamēr citas sportistu draudzenes un sievas daudz labprātāk gozējas medijos. Kādēļ tā?
Domāju, ka tas veidojies Martina un Tomasa nostājas dēļ. Arī viņi medijos nelabprāt dalās ar informāciju par privāto, ģimenes dzīvi. Un Martins saka – sports ir sports un ģimenes dzīve tajā nav jājauc.
Taču pati ilgus gadus esmu strādājusi mārketinga jomā un noteikti neesmu pret medijiem. Bet vai tas, ka neesam īpaši populāras, ir slikti? Noteikti nē. Vairāk pozitīvi, nekā negatīvi.
Vai ar Martinu iepazināties Siguldā?
Jā, iepazināmies, kad mācījāmies vēl pamatskolā. Jau tolaik mūsu starpā uzplauka tā saucamā bērnu mīlestība, un tā vairāk nekā divdesmit gadus esam kopā.
Vidusskolas gados bijām mazliet pašķīrušies, bet tad sapratām, ka tomēr vēlamies būt viens ar otru. Samērā agri arī uzsākām kopdzīvi. Martins sāka dzīvot pie manis un maniem vecākiem.
Tolaik mana mamma dažus gadus strādāja Lielbritānijā, Martins man palīdzēja pieskatīt jaunāko māsu Lindu un brāli Jāni. Sanācis tā, ka ļoti agri uzsākām pieaugušo dzīvi.
Daudz kāpumu, daudz kritumu – kā izdevies tik ilgstoši saglabāt attiecības?
Jā, patiesību sakot, kopā ar Martinu esmu izbaudījusi gandrīz visu. Kāda ir mūsu panākumu atslēga? Brīvība!
Manuprāt, mums ir izdevies tik ilgstoši saglabāt savas attiecības, jo viens otru neierobežojam, nekontrolējam un neuzspiežam savu gribu, dodam brīvības sajūtu.
Es noteikti nebūšu no tām sievietēm, kas savam vīrietim nepārtraukti zvanīsies un jautās: “Kur esi un ko dari?” Un tieši tāpat ir arī ar Martinu, man nav jāatskaitās par katru savu soli, attiecībās netieku ierobežota un nospiesta.
Varbūt no malas kādam var šķist, ka katrs dzīvojam savu dzīvi, bet tā esam raduši un tā mums ir labi.
Minējāt, ka jums ir jaunāka māsa un brālis. Vai tādēļ nācās ātrāk kļūt patstāvīgai?
Jau kopš laika gala esmu bijusi ļoti apzinīga. Var teikt – diezgan pareiza. Kad biju tīņa vecumā, mamma mani skubināja doties uz zaļumballēm, taču tās mani neaizrāva. Šķita – ko gan es tur darīšu?
Jā, domāšanas līmenī biju mazliet pāraugusi savus gadus. Domāju un rīkojos citādi, nekā mani vienaudži.
Bet Martins ir jaunākais brālis…
Neskatoties uz to, savā ziņā abi ar Martinu esam ļoti līdzīgi. Arī viņš savam vecumam vienmēr bijis netipiski pieaudzis. Jau kopš mazām dienām Martinu vecāki mācījuši strādāt, tāpēc reti bija tādas brīvdienas, kad viņš neko nedarīja.
Tajā pašā laikā jau sešpadsmit gadu vecumā viņš mani varēja uzaicināt uz kino un biļetes nopirkt par savu naudu. Un to es novērtēju. Drošības sajūta un apziņa, ka vari paļauties uz savu vīrieti, man kā sievietei šķiet ļoti svarīga.
Šobrīd studējat Starptautiskajā Cidesco Rīgas Kosmētikas skolā…
Godīgi sakot, mācību temps ir ļoti straujš. Nebiju gaidījusi, ka tas būs tik nopietni un grūti. Katru darbadienu mēroju ceļu no Siguldas uz Rīgu un atpakaļ, brīvdienās no rīta līdz vakaram mācos papildus.
Tāpat kā ārsti apgūstam anatomiju, attiecīgos terminus un to latīniskos nosaukumus. Šobrīd ir ļoti daudz teorijas, tādēļ gaidu vasaru, kad varēs mazliet ievilkt elpu un atpūsties no lielā skrējiena.
Jūsu ģimenē aug divas meitiņas – Magda un Marta. Kad piedzima vecākā meita, Martins publiski sacījis, ka uzvaras sportā nevar pārspēt emocijas, ko dod bērna piedzimšana. Kā ģimenes pieaugums mainīja jūsu ikdienu un attiecības?
Mēs esam viens no tiem pāriem, kam bērna piedzimšana uzlaboja attiecības. Nav noslēpums, ka pirmais gads ir ļoti grūts un pārbaudījumiem pilns. Sievietes kļūst emocionālākas un pāra starpā valda liela spriedze, kuru daudzi arī neiztur.
Ņemot vērā, ka ar Martinu esam kopā jau krietnu laiku, bērni mūsu ģimenē ienāca samērā vēlu.
Martins ģimenes pieaugumu vēlējās jau agrāk, taču man šķita, ka visam jānotiek perfekti. Sākumā jāsakārto blakus lietas, kas saistītas ar mājvietu un laulību, un tikai tad varam domāt par bērniem.
Tas radīja mazu plaisu mūsu starpā, taču viss atrisinājās, kad pieteicās Magda. Kad meitiņa piedzima, mana nostāja mainījās par 100%. Sapratu, ka esmu rīkojusies muļķīgi, tik ilgi gaidot, jo kļūšana par māti ir ārkārtīgi liela un neizmērojama laime.
Martins lielu daļu laika pavada ārpus mājām, īpaši ziemās. Kā tiekat ar to galā?
Arī šeit lielu lomu spēlē tas, ka esam kopā jau kopš bērnības. To, ka viņš bieži būs projām, apzinājos jau sen. Tas man nekad nav bijis jaunums vai pārsteigums, jo ar to rēķinājos jau no sākta gala.
Un arī Martins novērtē, ka pati tieku gala, jo domāju, ka ne visas sievietes to spētu.
Kā jūs jūtaties, kad Martinam neizdodas iecerētais? Piemēram, pēc olimpiskajām spēlēm Phjončhanā, kur viņš palika ceturtais, uzreiz aiz goda pjedestāla?
Protams, ka man ir žēl un es pārdzīvoju puišu dēļ. Jo zinu, cik daudz viņi strādā un iegulda sportā.
Martins sportam un treniņiem pakārto visu. Viņā ir ieaudzināta ļoti izteikta disciplīna.
Smejoties jau saku, ka viņš būtu ļoti labs karavīrs. Neslēpšu, ka tādēļ arī ir grūti, jo reizēm šķiet, ka sports tiek likts pirmajā vietā pāri visam. Bet tā ir aisberga neredzamā daļa – cena, ar kuru jārēķinās, ja esi kopā ar profesionālu sportistu.
Arī kopīga ceļošana tāpēc izpaliek?
Martins galīgi nav nasks uz ceļošanu, viņš labprātāk paliek mājās. “Paceļo ar draudzeni,” viņš man saka. (Sirsnīgi smejas.)
Un kā jūs sadalāt audzināšanas pienākumus?
Tad, kad Martins ir mājās, viņš ļoti iesaistās bērnu audzināšanā un pilnībā pārņem stafeti.
Vai meitenes virzīsiet sportā, piemēram, skeletonā?
Skeletonā viennozīmīgi ne! Brīvajā laikā nodarbojamies ar sportiskām aktivitātēm, bet to darām savam priekam.
Skrituļojam, slēpojam, braucam ar velosipēdiem, taču meitām neko neuzspiedīsim. Ja vēlēsies nodarboties ar sportu – labi, ja nē – arī labi.
Un kas viņām interesē?
Martai ļoti patīk dziedāt, tādēļ apsveram domu viņu sūtīt mūzikas skolā. Ar Magdu ir mazliet sarežģītāk. Viņai ir dabas dots sportisks augums – fiziski stipra un ātri skrien, bet neparko negrib iet uz treniņiem.
Aptuveni divdesmit metru attālumā no jums dzīvo Karīna un Tomass ar dēliem. Vai ar kaimiņiem sadzīvojat labi?
Saprotamies labi, un arī mūsu bērni labprāt rotaļājas kopā. Karīnas un Tomasa jaunākais dēls Denijs ir pusgadu vecāks par Martu, un tā viņi skraida – no vienas mājas uz otru.
Gan Martins, gan Tomass pēc olimpiskajām spēlēm Dienvidkorejā vēlējās beigt karjeru, taču pārdomāja. Šogad Martins kļuva par desmitkārtējo Eiropas čempionu, tāpat jau sesto reizi karjerā triumfēja pasaules čempionātā, taču atzina, ka sezona bijusi sarežģīta. Kā atbalstāt savu vīrieti sliktajos brīžos?
Ikdienā mēs ļoti daudz komunicējam. Arī tad, kad viņš ir projām, gan sarakstāmies, gan sazvanāmies.
Taču šogad arī es izjutu to, ka Martinam neklājās viegli. Viņš vairāk nekā citās sezonās vēlējās būt mājās, pavadīt laiku ar ģimeni.
Tagad abi ir apņēmušies startēt arī 2022. gada Pekinas olimpiskajās spēlēs. Vai šo lēmumu pieņēmāt kopīgi?
Sporta lietās es nejaucos, un visus šos lēmumus viņš pieņem kopā ar savu komandu. Es Martinam uzticos un zinu, ka viņš rīkosies tā, kā ir vispareizāk.
Grāmatu var iegādāties šeit.
Vizītkarte
Jana Krūmiņa
Dzimusi: 1984. gada 5. augustā
Izglītība: absolvējusi Siguldas Valsts ģimnāziju un Biznesa augstskolu “Turība”. Šobrīd mācās Starptautiskajā Cidesco Rīgas Kosmētikas skolā
Karjera: bijusi administratore skaistumkopšanas salonā “Kolonna”, mārketinga speciāliste uzņēmumā “Skandi Motors” un nekustamā īpašuma aģentūrā “Realia”
Attiecībās ar skeletonistu Martinu Dukuru, ģimenē aug divas meitas – Magda un Marta
Dzīvo: Siguldā
