Laimīgs virsraksts. Sandra Ratniece recenzē Andra Akmeniņa dzejas krājumu „Laimīgas beigas 3
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Bet saulīte mēdz būt arī ar zobiem, kā zināms… Spēle ar vārdu “laimīgs” ieskanas gan dzejoļos, gan arī krājuma satura rādītājā – “Laimīgs saturs”. Satura definējumu ieraugot, laimīgi pasmaidīju. Taču, lasot dzeju, laimes jēdziens iegūst daudzdimensiālu nozīmi un rodas pārdomu virkne: vai laime var būt laimīga, laimes sasniegšana caur ērkšķiem, atmiņas kā laimes ilūzija kontekstā ar tagadni u. tml. Tātad ar šo spēles elementu dzejnieks un krājuma radošā komanda (arī Jāņa Esīša dizains) ir trāpījuši desmitniekā. Jā, un vēl uz vāka dzeltenā fona divas pretēju virzienu norādes – kā lifta stāvu bultas, kā pretpoli u. tml., vienvārdsakot, kā pati daudzdimensiju dzīve.
Dzejnieka – prozaiķa rokraksts
Aizmugurējo krājuma vāku rotā īss autora ceļa rādītājs lasītājam (izcelšu divus akcentus). Proti, pirmais akcents, ka dzeja tapusi “ar meklējumiem mežainās pastaigās un radošajās lekcijās kopā ar studentiem, kad dzejas algoritms tiek gan veidots, gan piemānīts”. Jā, un līdz ar studentiem mēs ieraugām poētiski mazliet citādu Andri Akmentiņu. Rakstot recenziju par A. Akmentiņa romānu “Skolotāji” (“Dienas Grāmata”, 2018), uzsvēru, ka tekstā ieskanas dzejnieka poētiskā domāšana, bet šoreiz jāteic, ka dzejā ieskanas prozaiķa intonācijas (ne tikai dzejprozā, bet krājuma tekstos kopumā). Stāstnieks atklājas gan personīgās ikdienas fiksējumos, gan urbānajos dzejoļos, kuros liriskais varonis vērīgi un niansēti izstaigā pilsētvides ainavas un reflektē par to pārmaiņām (ne vienmēr tām labākajām), un konfrontē ar vides izprovocētiem atmiņu uzplaiksnījumiem. Otrais: “Var lasīt arī kā piemiņas un pateicības grāmatu jaukiem, dzīvē satiktiem cilvēkiem, pieņemot savu un civilizācijas vecumu un nolemtību, kamēr tas vēl izdodas saulaini.” Par vecumu un “rakstīt saulaini” vēl varam ar smaidu diskutēt, jo ir arī daudz cienījamāka vecuma dzejnieku, kuriem vēl arvien izdodas rakstīt saulaini, taču acu priekšā pavīd dzejnieka smīniņš un atkal skaidrs, ka vārdu “saule/saulains” spēle turpinās, arī aizverot grāmatu. Par personību galeriju šajā krājumā gan tiesa: Juris Kronbergs, Imants Ziedonis un citi, kas ir veidojuši dzejnieka saulaino desmitgadi.
Emociju un poētikas plašais spektrs
Krājumu es nenosauktu par harmonisku, jo dzejnieks plaši atvēris durvis savām emocijām, tās, protams, ilgākā laika periodā mēdz būt visdažādākās: no patiesi laimīgiem brīžiem, kad “pieaugu, / iestājos pavasarī. // [..] debesīs lūkojos, / cik bēdu bija, / / visas savilkās pūpolos” (56. lpp.), labsirdīga smaida, humora un filozofiskām atskārsmēm līdz pat paradoksam, ironijai, pat nīgrumam.
Autors pats minējis tekstā uz aizmugurējā vāka, ka lasītājs sastapsies ar dzejas poētikas spēlēm, un tiešām lasītājs nav maldināts, piemēram, dzejolī “Mū” rotaļa ar vārdu pārnesumiem: “[..] Kā lai te nesaiet ragos, māsiņ, / pirms aizejam mū- / žībā. [..] būtībā tu taču esi viena parasta gos, mās, / nevis kaut kāda tur asisto- / tele” (7. lpp.). Iepriekšteikto rezumējot, jāteic, ka dzejoļu krājuma emociju un poētisko spēļu spektrs kopā ar precīzu zemteksta algoritmu veido niansēti bagātīgu un grodu krājuma saturu.
Tagadnes un pagātnes konfrontācija
Andra Akmentiņa dzejā ieskanas beidzamās desmitgades dzejā aktuālās poētikas nianses: ejot pa ielu, vērot, būt vērīgam pret apkārtnē sastaptajām detaļām, par novēroto ierakstīt dzejā, atsedzot vissmalkākās nianses, taču Andrim Akmentiņam novērotais sasaistās ar atmiņām un atminēšanos, krājuma dzeju caurstrāvo pagātnes un tagadnes konfrontācija. Nereti šķiet, ka pagātnes krāsas ir sulīgākas, un arī apziņa, ka ikviena nodzīvotā diena ieies katra paša vai kolektīvajā atmiņā (vēsturē), krājumā ir spēcīga. Vai bija vai nebija tik daudz uzsvērtas vienaldzības par apkārt notiekošo, kā tas nereti ir šobrīd, tā ir un būs katra lasītāja individuālā pieredze, bet dzejniekam savukārt tapis dzejolis “Paaudzes izrakumi”: “Vakar aiz vecā skapja / atradu senu civilizāciju, / nez, kāda tā bija, pirms noklājās putekļiem? [..] // Bet varbūt naudas vietā / tiem kalpoja faņķiki [..] Vai stabila valūta bija / plastmasas maisi ar uzrakstu JEANS? / Kad Jāņus pagrīdē dzina, / viņi gāja pļavās un svinēja / savus JEANS. // Tolaik, kad tā bija brīvība, / nevis bikses”. (11. lpp.) Diemžēl tikai spēcīgi satricinājumi (karš Ukrainā) var izsist mūs no distancētās un attālinātās omulīgās komforta zonas. Beidzamā pusgada dzejas krājumos (gandrīz katrā) ir Ukrainas traģēdijas tēma, arī šajā krājumā lasām dzejoļus par karu: “Karš, / cik dzīvojamo rajonu paspēsi sagraut, / stūrgalvīgi klamzājot tālāk” (83. lpp.). Kara tēma man ļoti smeldz, tādēļ arī vēlos pārdomu impresijām par krājumu likt daudzpunkti, jo punktu (vai arī kā es – daudzpunkti) lasītājs, kurš lasīs Andra Akmentiņa dzejas krājumu “Laimīgas beigas”, pieliks pats.
