Otra lieta – protams, jauki, ka muzejam izdevies saņemt mantrača atradumu, taču ir informācija, ka pie Virgas atrasts vismaz divreiz vairāk monētu. Un tās, kas galu galā nenonāca muzejā, bijušas labākā stāvoklī. Arī to cilvēku, kas piedalījušies meklēšanā, bijis vairāk. “Mēs būtu ļoti priecīgi vismaz iegūt informāciju par pārējām monētām. Lai labāk izprastu tā laika maiņas tirdzniecību, svarīgi zināt, cik liels bija depozīts, kāds tas bija. Nav pat svarīga pati monēta, cik tās svars, attēls,” uzsver vēsturnieks. Armands Vijups teic, ka oficiālajiem arheologiem būtu svarīgi meklēt sadarbības formas ar tiem “metāldetektoristiem”, kas ievēro noteikumus un ar šo hobiju saslimuši kā ar makšķerēšanu: “Es gribētu lūgt, lai mantrači tomēr informē muzejus, Latvijas vēstures institūtu vai kādas citas iestādes par saviem atradumiem. Mums svarīgi redzēt un zināt vietu, kur kas atrasts.” Piemēram, Anglijā tā notiekot. 4
Tomēr Latvijā mantrači kontaktēties ar tiem, kurus uzskata par oficiālu varas iestāžu pārstāvjiem, negrib. Dažādu iemeslu dēļ. Viens no iemesliem – daļa staigāšanu ar metāldetektoriem pa mežiem un laukiem izmanto kā peļņas avotu. Pēc Vijupa aplēsēm, tādi esot aptuveni trešā daļa mantas meklētāju, un viņu darbība jau ir cits stāsts. Nav jācer, ka arheologi liberāli izturēsies pret kapu lauku un citu likuma sargātu arheoloģisko pieminekļu it biežo postīšanu un atrasto senlietu tirgošanu interneta izsolēs, ko arī diemžēl dara “metāldetektoristi”. Šādus gadījumus izmeklē policija, kaut notiesāto par tādiem likumpārkāpumiem vēl nav. Par Virgas gadījumu VKPAI Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne teic: “Meklēts, protams, ir nelikumīgi, bet vienīgais pozitīvais ir tas, ka atradums nav aiztirgots tālāk, bet nodots muzejam. Un atradums ir labs.” Attiecīgo lauku būtu vērts pārbaudīt arheoloģiski.
