Par ticību uzzināju no vecmāmiņas, gājām uz baptistu dievkalpojumiem, tur bija tā nepiespiesti, man patika. Vectēvs, mammas tēvs, bija dzejnieks, viņam iznākušas vairākas dzejoļu grāmatiņas. Iespējams, no viņa mantoju interesi rakstīt dzejoļus.

Esmu kristījies pareizticībā. Kādu laiku mitinājos Džērsijā, Anglijā, un strādāju celtniecībā – gribēju pierādīt, ka to varu. Tas bija smags posms. Tolaik palīdzēja dziedniece Sveta, viņa ir pareizticīgā. No viņas saņēmu ikoniņas, iemācījos lūgšanas, kas joprojām palīdz uztraukuma mirkļos. Atgriezos Rīgā un nokristījos. Pareizticīgo baznīca mani ieinteresēja ar pamatīgumu, tajā ir tīra sajūta. Kādreiz ieeju, aizdedzu svecīti, pasēžu 15 minūtes. Iznāku laukā citāds, kaut kas manī ir mainījies.

Cienīt savu miegu

Kāds zinātnieks teicis: ja būtu jānodod viena ziņa par šo pasauli, sacītu, ka te viss ir nemitīgā kustībā. Es papildinātu: šis skrējiens nogurdina.

Esmu sapratis, ka vissvarīgākais dzīvē ir miegs. Mūsu sabiedrība ir totāli neizgulējusies, samiegojusies, tāpēc nīgra. No rīta aizvedu mazās uz bērnudārzu, atnāku mājās un stundu guļu. Divos dienā man ir raidījums, pēc tam atkal cenšos pagulēt. Ja dienā bijis gana daudz miega, galva strādā normāli, varu vairāk paveikt.

Vēl laiku pa laikam palīdz sodas ūdens. To man Rampas ugunīs pastāstīja dziednieks Ilmārs Briedis, es viņam noticēju. Soda noregulē organismu, lai skābā un sārmainā vide būtu līdzsvarā. Pusglāzē silta ūdens iemaisu tējkaroti sodas un tukšā dūšā izdzeru.

• psiholoģija