Noraut stopkrānu 0
Mani pusaudža gadu sapņi bija saistīti tikai ar sportu. Sešpadsmit gadu vecumā sāku trenēties profesionāli, spēlēju izlasē, bija skaidrs, ka drīz tikšu ārzemju klubos, pelnīšu lielo piķi… Taču tad Talsos paslīdēju zālē uz mitras grīdas un traumēju kreiso celi. Pārrāvu ne tikai krusteniskās saites, trauma bija daudz smagāka. Nevarēju staigāt. Valstījos pa māju un nīku laukā. Drīz vien bija skaidrs – tādā līmenī vairs nekad nespēlēšu. Desmit gadu trenējos ar domu par basketbolu, bet tajā brīdī, kad beidzot jāsākas kaut kam lielam, – stop.
Vēlāk traumēju arī labo celi. Viss. Depresija drūmākā.
Sāku domāt, kas man vēl interesē. Patika dziedāt, daudz klausījos mūziku. Nopirku ģitāru un pamazām mācījos akordus. Izšķirošais brīdis, lai sāktu muzicēt nopietni, bija viens koncerts. Tolaik atkārtoti izdeva Kaspara Dimitera albumu Krusta skola. Uz skatuves sēdēja un spēlēja pats Dimiters, Gints Sola un vēl kāds basģitārists. Tas viss izskatījās ļoti askētiski, bet mūzikā jutu tādu patiesīgumu, ka manī viss sagriezās kājām gaisā.
Ar grupu Z-Scars daudzus gadus bijām virsotnē, guvām balvas, koncertējām, izdevām albumus. Nesen nosvinējām 15 gadu jubileju. Ja atskatos uz savu dzīvi, ir skaidrs – tas, ka sportojot sačakarēju kāju, bija labākais notikums manā dzīvē. Fiziski sāpīgākais un psiholoģiski grūtākais izrādījās visvērtīgākais. Citādi, iespējams, nebūtu neko sasniedzis mūzikā, dzeju rakstījis, vadījis raidījumus.
