Laimīgās vistas gaida saimnieku. Bikstu pagasta zemniece Mērija Vilūna meklē rūpala pārņēmēju 10
Lai varētu turpināt aizsākto biznesu, pazīstamā laimīgo vistu audzētāja Mērija Vilūna meklē biznesa mantinieku.
Bikstu pagastā esošā saimniecība iemantojusi labu slavu brīvos apstākļos turētu vistu audzēšanā un olu ražošanā. No lauku labumu piegādēm pazīstamā pavāra Mārtiņa Rītiņa restorānam līdz individuāliem klientiem – tāds ir saimnieces pircēju loks. Šobrīd veselības problēmu dēļ Mērijas kundze lūkojas sava gadu gadiem lolotā biznesa mantinieka virzienā.
“Vilkšu, cik varēšu,” šobrīd saka saimniece. “Laukgaļu” saimnieces meita dzīvo Šveicē, tur kārto pilsonības lietas, mazbērnu saimniecei nav. Līdz ar to ļoti aktuāls kļuvis biznesa turpinātāja jautājums. “Es visiem paziņām saku – atrodiet man jauniešus, es viņus apmācīšu. Būšu tēvs, māte vienā personā, kas gribētu šeit turpināt, lai viņi pārņem no manis visas iestrādes ar visiem klientiem. Atbildība jāuzņemas? Nē! Pārsvarā viņi neder nekam!” skarba savos vērtējumos ir “Laukgaļu” saimniece.
Viņa vēlas redzēt kārtīgu, godīgu cilvēku blakus, kas vēlas nodrošināt tādu kārtību, kāda saimniecībā valda pašlaik. “Lai būtu kā ģimenē un man nebūtu jābrauc ne uz Šveici, ne “Dzintara melodiju”,” viņa piebilst. Turklāt saimniecībā pastāv iespējas dažādot biznesu, jo Mērijas kundze reģistrējusies kā mājražotāja. Viņa arī ir pārsteigta, ka arodskolās zinības apgūst jaunieši, kam nav lielas intereses nodarboties ar šo rūpalu: “Ko mācās tie bērni, ka viņi negrib strādāt? Viņi grib, lai šeit būtu darbs kopā ar izklaidi, bet tā nav.”
Vistai jānobriest
Mērijas kundze rāda saimniecību un visur jūtamas saimnieku rūpes un gādība. Vistas laimīgi ganās aplokos, tās braši sargā vairāki vareni gaiļi. Jauno vistiņu ganāmpulkā pašlaik ir 520 putni, bet dējējvistu – ap 440. Baltās vistas dēj katru dienu, brūnās gan esot nedaudz slinkākas. Vidēji gada laikā vista izdēj 220 – 230 olu, tās dzīves ilgums gan atkarīgs no saimnieces – vidēji ap 3,5 gadiem. “Turot jaunu vistu spožā saulē, nevar izaudzēt labu dējējvistu. Laukos vistas dēj sezonā. Sākumā tās atrodas puskrēslā un tad pakāpeniski tām paildzina gaismas periodu, kamēr tās pavisam ies laukā. Nekas netiek steidzināts,” vistu turēšanas noslēpumos dalās Mērijas kundze. To nevar salīdzināt ar lielražotņu fermām, kur vistai piecos mēnešos jau olas birst. Vistai esot jānobriest un jāpieaug, lai varētu dēt labas olas. Lai “meitenēm nebūtu garlaicīgi”, tiek turēti gaiļi – uz katru gaili ierēķinātas 12 vistas. Vislielākā problēma, audzējot vistas brīvos apstākļos, – tām ir vēlēšanās paslēpt olas. Un tas nebūtu nekas, ja olas nav atrastas dienu, bet, ja trīs dienas? Tad klienti ir nemierā.
Savulaik Mērijas kundze atteikusies no bioloģiskās saimniecības statusa. “Ļoti sarežģīti ar barību. Ja tev nav pilns cikls pašam, tad paļauties uz to, ka nopirksi kvalitatīvu barību, nevar. Jo kombinātiem tiks pārdoti labākie, bet zemniekiem, kaimiņiem, citiem, kas grib nopirkt, tiks atsijātie lopbarības graudi. Tur var būt visādi draņķīši klāt, atsijas, sēklas, graudi tik sīki, ka nekāda proteīna nav iekšā. Nu kādu olu varat iegūt, ja proteīns ir mazs?” vaicā saimniece. Otrs – vistām nepietiek tikai ar zāli, kviešiem un miežiem – jādod arī piedevas, bet tad cilvēki raizējas, ka tās ir sintētiskas, līdz ar to preci nevarot uzskatīt par bioloģisku. “Mēs aizejam no viena grāvja otrā, visu pārspīlējam. Kuru žurnālu vien skaties – ēdīsim tikai zāli, virzu, tad būsim veseli un Belēvičam nevienu tableti neprasīsim. Lai nātres aug līdz logiem, arī tas skaitās bioloģiski. Es domāju, ka vajag racionāli to dzīvi izvērtēt.” Pēc atteikšanās no bioloģiskā statusa saimniece savu preci vienkārši dēvē par lauku labumiem, šā soļa dēļ klientus viņa nav pazaudējusi, dzīvesvietā gan nekas netiek tirgots.
