Laimīgās šausmas Svētmeitu Kambaros 0
Tagad, atskatoties 20 gadu pagātnē un arī vēl tālāk, uz citiem piedzīvojumiem alās, ir jāvērtē, cik brīnumaini Dievs mūs ir sargājis. Pār cilvēku nobrūk pāris tonnu smilšakmeņu, bet jauneklim nekas. Kad viņu atrok, dzīvāks šis par dzīvu.
Notikuma laiks: pirms 20 gadiem, 1993. gada augusts.
Notikuma vieta: Svētmeitu Kambaros.
Svētmeitu Kambarus nevajag jaukt ar Māras Kambariem, kas atrodas 55 km dienvidos pie Abavas; Svētmeitu Kambari ieslēpušies Šlīteres Zilo kalnu loka dienvidrietumu daļā, kas izrobota ar mežonīgu gravu tīklojumu.
Pēc teiku mitoloģiskā satura svētmeitas šeit, Zilokalnu gravā un māras Abavas klinšu kanjona plaisās, kā arī Mērsraga svētmeitas tālu mežu dižakmenī ir ļoti radniecīgas un uzvedas līdzīgi.
Teikas un nostāsti Pirmā teika: Dievmeitiņu ala atrodas pie Antu mājām. Tā maza ala, kas tagad mūsu dienā gandrīz aizaudzis, varējuš dzirdēt ratiņu rūcam. Kad alā runā iekšā, tad atbalss tālu aizskan projām. Kādreiz tur ir laist šņoris iekšā, un nekad nav sasnieguši dibenu. LFK 1692, 535. Ainis Zigats Dundagas Brīvzemniekos; pier. M. Briedis 1940.
Otrā teika: Labi sen atpakaļ katru dienu ap pusdienas laiku bijusi dzirdama tā kā ratiņu dūcam. Tā nākusi no kādas alas. Tā ala nosaukta par Divmeitiņu alu, kur it kā divas meitas vērptu. Tā ala atrodas Kaļķu ciemā netālu no Žagatu mājām. LFK 1692, 590. Līna Župe, 70 g.v., Dundagas Celmkalējos; pier. Ainis Zigats 1940.
Trešā teika vairāk līdzinās nostāstam, jo tajā ir detalizēti apraksti un gadskaitļi: Pie Ante-Karl (Dižantu) mājas robežām atrodas tā sauktais Svētmeitu kambaris jeb ala. Šis kambaris jeb ala senāk sastāvējis no trim daļām: priekšējās lielākās, vidējās mazākās un pēdējās – vismazākās alas, kurā bijis iespējams iekļūt tikai līšus. No pēdējās alas iztecējis avots, kurš piegādājis ūdeņus nelielam strautam. Tas vēl tagad tek starp Ante-Karl un Jaunbūdenu mājas robežām. Vecā paaudze zina stāstīt, ka agrākos laikos šinī strautā ūdens nekad netrūcis un viņā bijušas daudz zivis, sevišķi foreles. Tagad strautā ne foreles, ne citas zivis neesot, jo līdz ar alas aizbiršanu avots strautā vairs tieši neietek, bet izplūst, sūcoties caur zemi, pa apkārtni. Vecāki ļaudis izskaidro tā, ka avots esot iztecējis no kāda zivīm bagāta apakšzemes ezera, no kura tad zivis pa avotu iekļuvušas strautā. Agrāk alā esot bijušas dzirdamas skaņas, kuras atgādinājušas ratiņa troksni vērpjot. Tādēļ arī teika stāsta, ka alā dzīvojušas svētmeitas, kuras tur vērpušas. Troksnis laikam cēlies no ūdens pilēšanas no alas sienām. Apmēram 70 – 75 gadus atpakaļ kalna nogāze noslīdējusi uz leju un ala aizbēruse. Toreizējais Ante-Karl mājas saimnieks Kārlis Vītols licis kādam dienas algādzim Kriķītim alu atrakt, maksājot piecas kapeikas par dienu. Kriķītis bijis liels sliņķis. Kad vienu dienu bijis racis, tad pārgājis mājās un stāstījis, ka pie alas atrakšanas pusdienas laikā bijis iesnaudies un viņam sapnī svētmeitas teikušas, lai alu liekot mierā un to neatrokot, citādi būšot slikti. Tādēļ arī Kriķītis atteicies no turpmākiem alas atrakšanas darbiem.
Reklāma
Ala vēl tagad stāv aizbirusi. 1960, 4855. Ventspils Dundagā pier. F. Īvnieks 1932. |
Otrais alas atrakšanas mēģinājums noticis pēc 120 gadiem, kad kulta vietu pētnieks, arheologs Juris Urtāns bija atradis Svētmeitu alas vietu pēc senajās vācu publikācijās pieminētā lielā galdveida akmeņa pie alu ieejas.
Urtāns bija racis līdz viena metra dziļumam, bet kultūrslāni tur neatrada.
Pa to laiku arī es, nezinot par Jura Urtāna rakšanas darbiem, meklēju noslēpumaino alu. Taujāju turpat Plaģu māju iedzīvotājiem. Bet viņi neko tādu par tik vēsturiski tāliem laikiem nezināja. Vienīgi zināja parādīt kādu pussabrukušu nacionālo partizānu bunkuru, kas bija izcirsts gravas smilšakmeņos kā četrkantīgs pagrabs. Īstā Svētmeitu Kambaru grava atradās puskilometru tālāk.
Vajag tikai rakt!
Pagāja vēl gandrīz 20 gadi; pienāca mūsu atmodas laiks un otrais Latvijas brīvības laiks.
Ansis Opmanis laida man ziņu, ka Jāņu dienā ir atradis gravu ar lielo akmeni un vietu, kur kraujā āpšu alas sarkanajos smilšakmeņos būšot 19. gs. sabrukušo Svētmeitu Kambaru īstā vieta. Vajagot tikai rakt.
Mūsu bija daudz. Braucām ar vairākām mašīnām. Dižantu saimnieces mums deva padomus un mīļuprāt atvēlēja vietu telšu nometnei pie gravas un arī gulēšanu uz kūtsaugšas sienā.
Pēcpusdienā iesākām rakšanu trijos āpšu alu caurumos. Zēni un meitenes rok ļoti centīgi. Īpaši čakli lokās un ātri rokas Arta Ērgļa grupa no izdevniecības “MacĀbols”. Līdz tumsai katra grupa savā vietā jau esam tik tālu alu attīrījuši, ka varam ieiet kādu gabalu pazemē. Daži izsakās, ka varētu rakt visu nakti, jo alā taču arī naktī ir tikpat gaišs, cik dienā.
Rakšana kļūst aizvien interesantāka. Ik pa gabalam atklājas aizvien jaunas ejas un pagriezieni. No izmesto smilšu daudzuma gravas krastā izveidojusies jauna dzeltensarkanīga terase. Smilšu izmešana pār krauju jau prasa papildu piepūli. Katra smilšu lāpsta tiek pārsviesta vairākkārt, kamēr no alas dziļumiem tā nobirst pār gravas krauju. Rakšana notiek tupus, dziļumā – arī guļus.
Pulksten 10.35 atbrauc Aigars Feldmanis, saukts Dullītis – viņa pārdrošības dēļ. Nu rakšana iegūst lielāku spraigumu un dramatismu. Dullītis ar Ērgli rokas pašos bīstamākajos alas dziļumos. Es strādāju grūtākajā vietā. Uz ceļiem tupēdams, ar garu lāpstu no šaurās centrālās ejas velku ārā smiltis, ko tur samet Ērglis no Dullīša šausmu telpas. Manis pārmestās smiltis ņem nākamais racējs un izsviež pavisam ārā no alas. Tur divi pēdējie racēji smiltis pārsviež pāri nogāzei gravā. Smilšu kaudze kļuvusi krietni plata.
Alu eju tīkls top arvien samudžinātāks, jo atrodam ejām bagātu arī otro stāvu – divlīmeņu tuneļi krustojas dažādos virzienos. Anša raktās telpas izskatās visšausminošākās – lejā haotiski sakrituši nobrukušie smilšakmeņu bluķi, bet griestos kā resnās virves teātra skatuves aizkulisēs karājas sakņu vijumi. Smilšakmeņu slānekļi šeit vāji sacementējušies, irdeni, pakļauti nobrukumiem. Tāpēc arī āpši spējuši šeit veidot savas eju sistēmas.
Pazemes pērkons
Tie, kas nometnē gatavoja pusdienas, dzirdēja dobji norībam pērkonu. Paskatījās uz augšu: tavu brīnumu – debesis skaidras. Es tajā brīdī biju izgājis no alas, lai nedaudz atliektu muguru, novērtētu darba kopainu un fotografētu. Pēkšņi grāviens kā pērkons! Bet no pazemes nāk Ērgļa balss: “Palīgā! Palīgā!” Tuvākie racēji metas uz vēdera, lai pa šauro eju trauktos palīgā. Bet nekā. Viņi paliek kā novītuši laksti uz vietas. “Ko jūs guļat!” es kliedzu. Izrādās, ka palīgā nevar tikt, jo smilšu pārsviedēji, kas mani nomainīja, bijuši slinki. Ērglis no iekšpuses, čakli strādādams, centrālo šauro eju aizmetis gandrīz ciet. Tagad pa to glābējiem nav iespējams izlīst pie palīgā saucējiem. Steidzīgi jāatrok eja! Bet kas notiek tur, nobrukumā?! No iekšpuses vairs skaņas nenāk. Šīs ir visgrūtākās neziņas minūtes.
Pat brilles palika veselas
Aigars kā jau Dullītis lien un rok visbīstamākajās vietās. Ērglis viņa atraktās smiltis pārsviež uz ārpusi šaurajā ejā. Aigars rok ar sapiera lāpstiņu, uz ceļiem tupēdams. Atrokamā sprauga iet slīpi uz leju, kur galu nevar saredzēt. Tad viņš nomet lāpstiņu un iztaisnojas, stiepdamies ar galvu uz leju, lai izlūkotu, vai priekšā nevar redzēt kādu lielāku pazemes telpu. Tikko Aigars šo vērojumu ir beidzis un no guļus stāvokļa piecēlies uz ceļiem, smilšakmeņu griesti sakustas un gāžas pār Aigaru. Birst gar ausīm un pleciem, aprok viņu līdz kaklam. Ārā paliek tikai galva. Vēl lielākas kaudzes nobirst pār to vietu, kur Aigars tikko pirms pāris sekundēm bija izstiepies guļus. Ja mūsu drosminieks būtu atliecies par sekundēm vēlāk, viņš gulētu visā garumā zem smiltīm tanī vietā, kur atraktā eja ar nobrukumu tika pilnīgi noslēgta. Aigars vēlāk stāstīja, ka sekundi pirms katastrofas viņš virs sevis griestos sajutis kaut kādu tikšķēšanu un paspējis uzrauties tupus. (Lūk, teika arī stāsta par tikšķēšanu, kas dzirdama Svētmeitu kambarī.) Artis Ērglis atrodas vienu metru no Aigara galvas. Tanī brīdī Ērglis kliedza: “Palīgā! Palīgā!” Bet Aigars viņam sauca: “Atroc man ātrāk rokas, lai varu izkārpīties!” Līdz glābēji paspēja nokļūt šausmu telpā, apbērtais Aigars ar Ērgļa palīdzību jau bija paspējis izkārpīties kā kurmis no zemēm un bēdājās par pazaudētajām brillēm.
Kad sākām atrakt nobrukumu, no turienes nāca ārā visādas mantas: vispirms gaismas lukturīši, tad sapieru lāpstiņas, visbeidzot – Aigara brilles, sveikas un veselas. Re kā, nobrukums bijis diezgan saudzīgs. Kā cilvēks varēja izturēt pāris kubikmetru smilšakmeņu krišanu uz galvas? Labi, ka Aigars ir no mums visstiprākais; neliela auguma, bet atlētisks. Laikam svētmeitām viņš patika un viņas viņu izglāba.
Pēcāk apskatījām un izvērtējām atraktās alas stāvokli. Slēdziens bija negrozāms: Svētmeitas vairāk nedrīkst kaitināt, alu atrakšanu turpināt nedrīkst! Smilšakmens šeit ir pārāk irdens, griesti nenoturīgi. Pat uzturēties alās ir stipri bīstami.
Ansis ķērās pie atrakto eju uzmērīšanas. Tas bija īpaši piņķerīgs darbs, jo alu šaurās ejas te izvijušās cilpu cilpās pat divos līmeņos viena virs otras. Pēc Anša Opmaņa mērījumiem, visu eju kopgarums sanāca 48,5 m. Pazemes eju platība – 33 m2, to apjoms – 22 m3. lielākais griestu augstums – 3,5 metri.
1993. gada rudenī atraktās Svētmeitu alas tagad ir gandrīz aizbirušas. Spriežot pēc nostāstiem un teikām, sensenos laikos tās ir atradušās dziļi lejā tuvu pie strauta; bet ar katriem griestu nobrukumiem cēlušās arvien augstāk. Svētmeitu Kambaru kultūrslānis ir kaut kur lejā neizdibināmā dziļumā.
