Operācija – ļoti riskanta 0
Artim ir pirmā invaliditātes grupa, Rita ir viņa pavadone un asistente. Puisim nepieciešamas vairākas operācijas – mugurai un kājām. “Bijām Rīgā pie ortopēda, tagad atkal jābrauc pārbaudīties. Speciālists teica, ka mugurkaula operācija ir diezgan riskanta. Kad tuvošoties 18 gadu vecums, lai izdomājot, vai tā vajadzīga. Pēc operācijas kāds laiks jāpavada guļus vien. Nevar pakustināt ne kājas, ne muguru. Tagad viņš pats vingro, kustas. Fizioterapeits sanatorijā teica, ka noteikti vajadzīga operācija, nekas šajā dzīvē nav bez riska. Vēl pēc operācijas nepieciešams vingrot un veikt masāžas, lai ķermenis nekļūst stīvs. Ja netaisīšot operāciju, iespējams, visu dzīvi nākšoties lietot pretsāpju zāles. Tagad viņam zāles vajag pavisam reti, ja nu vienīgi pret galvassāpēm vai kādu sīrupu pret saaukstēšanos,” stāsta mamma.
“Dažreiz man tomēr uznāk skumjas. Kāpēc tieši man tāds pārdzīvojums? Laikam Dievs jūt, ka es varu panest to visu, tāpēc uzliek pārbaudījumu. Nav noslēpums, ka Latvijā ir ļoti daudz slimu bērnu, un es viņiem novēlu nepadoties un iet uz priekšu. Nevajag zaudēt cerību un skumt par to. Jātiek galā ar visām dzīves uzliktajām grūtībām.” Rita skatoties televīzijā raidījumus, kuros var ziedot slimiem bērniņiem, un tad parasti nodomājot, ka citiem ir vēl smagāka situācija. “Es arī esmu pa telefonu ziedojusi slimiem bērniem,” viņa atklāj. Pašai ir sapnis, lai Artis sāktu staigāt, lai ietu pie rociņas.
“Ar naudu kaut kā iztiekam – cik ir, tik ir. Brīžiem ir ļoti grūti, bet reizēm pietiek. No valsts gribētu sagaidīt vairāk rūpju par slimiem bērniem, kuru pie mums ir ļoti daudz. Es arī sociālajā dienestā aizpildu deklarāciju, lai varētu saņemt pabalstu To pārskaita pārvaldei par dzīvokli. Ja es bērnam kaut ko nopērku vai iztērēju dzīvoklim, pāri paliek pavisam maz. Tomēr es Artim sintezatoru nopirku, un māsasvīrs atveda vēl vienu. Lai trenē pirkstiņus, un viņam ļoti patīk spiest podziņas,” stāsta Rita. Pavisam nesen Artis iesaistījies invalīdu un neredzīgo biedrībā, kur var spēlēt galda spēles un drīz būs arī mūzikas terapija. Ritas vecākais dēls Arturs turpat apgūst datorprasmi un piedalās pīšanas pulciņā.
Par spīti visiem apstākļiem, Rita apgalvo, ka ir laimīga, stipra sieviete. Ko dzīve piešķīrusi, par to jāpriecājas. Un viņa tā arī dara – priecājas par visu skaisto. Vislabāk ir vasarā, kad var biežāk iziet ārā un baudīt jauko laiku. Prieka brīži ir arī tad, kad ar mīļiem cilvēkiem var kopā pasēdēt, kafiju iedzert un patērzēt. Tas spēcina.
