Laimīga un stipra par spīti apstākļiem. Saruna ar Ritu Gurecku, kuras Artis piedzima ar bērnu cerebrālo trieku 0
Liepājniecei Ritai Gureckai liktenis piespēlēja smagu pārbaudījumu – jaunākais dēls Artis piedzima ar bērnu cerebrālo trieku. Visas ikdienas rūpes teju jau septiņpadsmit gadu veltītas viņam, taču nevienu brīdi viņa nav domājusi atteikties no sava lolojuma un apgalvo, ka ir laimīga un stipra.
Kā Dievs lems, tā būs
Rita ir dzimusi skrundeniece. Līdz astotajai klasei mācījusies Skrundas 1. vidusskolā, pēc tam Skrundas 42. profesionāli tehniskajā vidusskolā apguvusi pavāres konditores arodu. Prakse bijusi restorānā Mežābele Rudbāržos, kur iepazinusies ar skrundenieku Romānu un 1991. gadā apprecējusies. Abiem ir kopīgs dēls Arturs, kuram nu jau 22 gadi. Pārcēlušies uz Liepāju, nopirkuši pusmāju, bet dzīve tā iegrozījusies, ka izšķīrušies. Tad iepazinusies ar Edgaru, gribējuši precēties, bet viņa vecāki bijuši pret to. Šajās attiecībās piedzimis Artis, kuram šomēnes aprit 17 gadu.
“Artim ir bērnu cerebrālā trieka. Dzemdību namā man piedāvāja no viņa atteikties, bet es teicu, ka to nedarīšu, dēlu es nepametīšu. Ļoti daudzas māmiņas no slimiem bērniņiem atsakās, taču es to nevarēju izdarīt. Tas ir mans bērns, es tā nevaru. Kā ir, tā ir,” strikti nosaka Rita.
Artis nāca pasaulē ar ķeizargriezienu. Ārsti teikuši: tā esot Ritas vaina, ka dēliņš slims. Viņai ir viena niere kopš dzimšanas, un tas varētu būt cēlonis dēla slimībai. “Grūti pateikt, kā ir patiesībā. Kad daktere pateica, ka Artis piedzimis slims, bija pārdzīvojums, šoks. Dēliņš nāca pasaulē ļoti maziņš, tikai kilograms un 300 gramu. Viņam bija ūdeņaina tūska, bet to noņēma ar zālēm. Pēc tam Artis svēra vēl mazāk – vien 900 gramu.”
Dzemdību nodaļā Rita aizvadīja aptuveni trīs mēnešus. Kad puisēns bija sasniedzis normālu svaru, dakteri ļāva doties mājās. “Viņš ēda, nevajadzēja mākslīgi barot. Kad mūs izrakstīja, es ārstiem prasīju, vai būs slims vai nebūs. Neko daudz nevarēja prognozēt. Teica: kā Dievs būs lēmis, tā būs.”
Sirds sāp par nelaimi
Rita jau pieradusi, ka viņas dēls ir citāds. Kad abi pastaigājas, cilvēki Liepājā uz ielas atskatoties – liels puisis, bet guļ ratiņos. Taču mamma citu skatieniem nepievēršot uzmanību. Ejot savu ceļu, un viss. “Atceros, vienreiz aizbraucām uz pilsētu, un viena meitene saka: ak kungs, tāds liels puika un vēl ratos sēž! Nezinu, vai tā bija vecāmāte vai māte, kura teica: puisītis ir slims, nevar pastaigāt. Viņa tam bērnam paskaidroja.”
Taču Rita saskārusies arī ar ne visai pozitīvu pieredzi. “Dažreiz es iekāpju autobusā, un mums nedod vietu ratiņiem, citreiz pat uzbļauj. Cilvēki ir visādi.”
Sirds, protams, sāp par dēla nelaimi, bet tam jātiek pāri, viņa piebilst. Artim sanatorijā trīs reizes veiktas dažādas procedūras. “Uz sanatoriju mūs ved busiņš no Arta skolas – Liepājas internātpalīgskolas, man tikai jāpiezvana. Kad vēl nebija pienākusi rinda sanatorijā, vedu pilsētā uz procedūrām, lai nezustu iepriekš ar masāžām, vingrošanu un peldēm sasniegtais, jo kustība galu galā ir dzīvība. Ja Artis nekustēsies, būs vēl sliktāk,” skaidro Rita.
Mazotnē puisēnam bijušas dažādas kaites. Bieži gājuši uz fizioterapijas kabinetu, bet pareizo diagnozi – bērnu cerebrālā trieka – noteikuši Rīgā. “Sākumā Artim bija arī celiakija, tagad vairs ne. Nedrīkstēja dot miltu ēdienus, svarā nepieņēmās. Tā it kā pārgāja pati no sevis, bet ir bērnu cerebrālā trieka. Viņš ir jānēsā, bet mājās pārvietojas pats. Izlien no gultas, no krēsla, tad pastiepjas pēc tā, kas vajadzīgs. Nemaz nevajag palīdzēt. Artis nemaz nerunā, tikai izsaka dažas skaņas. Kad viņam kaut ko saka, saprot un parāda, ko grib,” dēlu uzliela mamma.
Ārā puisis pārvietojas ratiņos, un Rita pati viņu tajos ieceļ un izceļ. Kad dēls piedzimis, viņai bijis vairāk spēka, bet arī tagad tā esot daudz. “Ja mani neviens netraucē, es pat mēbeles pārbīdu. Nav jau tik traki! Dažreiz arī ģenerālo tīrīšanu veicu. Ja kaut ko vairs nevajag, salieku mašīnā un aizvedu pie konteinera vai atdodu cilvēkiem, kam tas vairāk nepieciešams. Citreiz materiāli noder dārzam,” stāsta Rita un turpina: “Mums Šķēdē ir 500 kvadrātmetru liels dārziņš, varam tur padarboties un padzīvoties. Aug puķes, rabarberi, upenes, aronijas, ābeles, ķirsis. Man arī pie mājas iestādīta puķu dobīte. Artim ļoti patīk dārzā. Viņš sēž ratos un skatās, ko mēs darām. Mūsu suns arī pieņem darbu, apstaigā dārzu, dažreiz Artim muti nomazgā ar mēli.”
Tagad viņi daudz laika pavada ārā – svaigs gaiss ir nepieciešams. Staigājot arī ziemā, braucot pie māsas un viņas meitiņas, kura ir Ritas krustmeitiņa. “Nolieku zābaciņus, apģērba gabalus, tad jau viņš zina, ka iesim laukā, un priecājas. Citreiz nevar sagaidīt, kamēr es apģērbšos. Pats ņem un liek galvā cepuri, velk rokās cimdus.
Mums palīdz mans tēvs un mans draugs, reizēm arī vecākais dēls, bet pārsvarā es visu pati. Tagad ir vasara, ejam uz jūrmalu sauļoties un peldēties, arī uz Karostas atpūtas vietu Beberliņi. Jūrmalā ir speciāli ratiņkrēsli, ar kuriem var iebraukt ūdenī, tie domāti invalīdiem. Artis ieliek rokas ūdenī, tā viņam ir patīkama procedūra,” par dzīvi vasarā stāsta Rita un atklāj, ka tad arī kaut kur aizbrauc – uz Rīgu, uz zooparku Klaipēdā. Abi apmeklē teātri un koncertus.Domāt labas domas“Nevajag nolaist rokas un tāpēc, ka ir slims dēls, domāt par pašnāvību. Viņš taču ir Dieva dots. Viņam mamma ir vienīgā. Dzīve iet uz priekšu, jāturpina dzīvot. Grūti it kā nav. Es dzīvē ticu labajam. Pati nemaz nedomāju sliktās domas – tikai labās. Ja visu laiku domāsi sliktas domas, dzīvē nekas neies uz priekšu,” uzskata Rita.
Arta tēvs dažas reizes atnācis ciemos, taču tagad dzīvojot citur un par dēlu neliekoties ne zinis. Rita uzrakstījusi viņam garu vēstuli portālā Draugiem.lv, bet viņš profilu bloķējis. Iesūdzējusi tiesā. Tur bijušais draugs parakstījis dokumentu un atzinis Arti par savu bērnu, solījis maksāt alimentus, satikties ar abiem, taču solīto nav pildījis. “Arī Arta vecāmamma satiekoties tikai sasveicinās, un viss. Nepajautā, kāda mazdēlam veselība, kā klājas.”
Tagad Ritai ir draugs Andris, kurš palīdz mājas soli apdarīt un par dēlu parūpēties. “Mēs ar Andri iepazināmies jau sen. Ja man jābūt prom no mājām, viņš Artim pamperus nomaina, paēdina, izved laukā. Palīdz visos dārza darbos,” draugu uzliela Rita. Vīrietis strādā Liepājas zivju cehā pie mencām. Arī materiālajā ziņā tagad ir vieglāk. Daudz līdzekļu aiziet dārzam – sēklas jāpērk, siltumnīca jātaisa, jānopērk jaunas puķītes.
Mamma dēlu baro ar pašas vārītu ēdienu. Nedaudz pamācījusi, kā jāēd, un puisis paņem karotīti vai dakšiņu rokās un piepalīdzot iebāž mutē, tomēr lielākoties Rita viņu baro. Citreiz pats paņemot krūzīti un padzeroties, bet nereti prasot mammas palīdzību. “Nolieku sagrieztu maizi, arī konfektes, cepumus, tad viņš pats sevi apkalpo. Artim garšo kūkas, cepumi, bet vairāk par visu – konfektes,” viņa atklāj dēla paradumus.“
Ilgi es Arti vienu nevaru atstāt – vienīgi tik daudz, lai aizskrietu uz veikalu. Tālāk doties nevaru, baidos, ka nenotiek kāda nelaime. Tad viņš aizkarus noplēš vai skapīša durtiņas virina. Vienreiz aizgāju uz veikalu, bet viņš pa to laiku bija izlīdis no gultas un nogāzis puķu podu no palodzes. Kad dzīvojām sociālajā mājā, pat bija iemanījies plastmasas durvis atvērt un tikt uz balkona. Labi, ka es tobrīd biju mājās,” atceras Rita. “Man ir 45 gadi, vairāk bērnu es negribu. Man pietiek ar diviem – Arturu un Arti. It kā jau nebūtu slikti, bet, nē, negribu. Ar Arti jau liela darīšana – tad pie ārstiem, tad ciemos, tad uz pilsētu. Tas paņem visu brīvo laiku.” Vai tādā režīmā atliek laika arī sev? Rita stāsta, ka mēdzot sevi palutināt. Dažreiz aizejot uz masāžām, jo sāp pleci un mugura. Kopā ar Arti reizēm pilsētā iegriežoties kafejnīcā, lai abi var panašķēties. Ritai patīk sauļoties, kādreiz aiziet uz frizētavu, kaut ko skaistu sev nopirkt. “Dzīvojam taču tikai vienreiz,” viņa atzīst.
