Juris Lorencs: Cilvēkiem “līdz piecdesmit” paveicies – viņu nav “čekas maisos” 3
Pagājušā gada septembrī man iesāpējās plecs. Pamazām sāpes kļuva stiprākas, un es meklēju palīdzību pie ārsta. Diagnoze – tendinīts, pleca locītavas iekaisums, plus nelielas izmaiņas pašā locītavā, kas, visticamāk, saistītas ar darbu pie datora. Ārsts mierināja, ka tā esot visai parasta modernā laikmeta vaina “paaudzei pēc piecdesmit”. Kopš šā brīža, uz ielas redzot jauniešus, prātā bieži ienāca doma – lūk, cilvēki, kuriem nekas nesāp, kuri, salīdzinot ar mani, patiesībā ir veseli kā rutki. Laimīgie!
Bet cilvēkiem “līdz piecdesmit” paveicies arī citādā ziņā. Proti – viņu nav “čekas maisos”. Līdz viņiem VDK vienkārši vairs nepaspēja aizsniegties, 1990. gadā viņi vēl bija pārāk jauni vai pat vēl nebija dzimuši. Vai šīs paaudzes maz saprot, cik ļoti tām veicies? Diezin vai. Pierasta aina šajos Ziemassvētkos: pie galda sēdošā kompānija sadalījusies divās daļās. Tie, kam pāri piecdesmit, runā par “maisiem”. Tie, kam pāri četrdesmit, viņos vēl ieklausās, bet jaunieši čalo par mācībām, darbu un ballītēm.
Novembrī intervijā “Latvijas Avīzei” šādu reakciju prognozēja filozofe Maija Kūle: “Varbūt sabiedrībā sāksies dziļāka diskusija par padomju laikiem, par “latviskajiem komunistiem” un viņu lomu – bija taču arī tādi. Bet jāņem vērā, ka notiekošais vairāk skars padomju laiku paaudzi, tātad cilvēkus jau gados. Vidējo paaudzi jau mazāk, bet jaunieši uz notiekošo raudzīsies vien kā uz melnbaltas kinohronikas demonstrāciju. Viņiem tā ir aizvēsture.”
LU profesors, fiziķis Ivars Lācis apgalvo: “Neviena aģentūra īstus aģentus apkārt nemētā, “maiss” tikai var kalpot kādam kā interesants objekts.” Jāpiekrīt viņam. “Maisu” atvēršana man atgādina teātra izrādi. Skatītāji sagaida lugas nākamo cēlienu un redz, ka skatuves dekorācijas nav mainījušās, arī aktieri tie paši, vien ieslēgtas citas gaismas. Un skatītājiem pēkšņi liekas, ka skatuves pasaule kļuvusi pavisam citāda.
Tas, par ko vēlējās atgādināt profesors Lācis – ka daļa no skatuves joprojām atrodas tumsā, bet uz to notēmēto prožektoru slēdži visdrīzāk vairs neatrodas Latvijā. Interesanti ir palasīt notiekošā vērtējumus Krievijas internetā. Te redzams viss – no replikām “Latvija sev iešāvusi kājā” līdz apbrīnai par šādu uzdrīkstēšanos.
Rakstnieks Viktors Jerofejevs intervijā radiostacijai “Eho Moskvi” apgalvo, ka notikušais apliecinot Latvijas sabiedrības briedumu. Viņaprāt, Baltijas valstis strauji iekļaujoties Eiropā, bet “tur vērtību sistēma balstās uzticībā cilvēkam – pat tad, ja viņš kādreiz kļūdījies”. Tie, kuri atceras padomju īstenību, saprot, ka aģentu kartītes veido kaut ko līdzīgu melnbaltam krāsu spektram, kur vienā galā ir sniega baltums, otrā – piķa melnums, bet pa vidu – tūkstošiem pelēkās nokrāsas. Cik cilvēku, tik likteņu. Pirms tiesāt citus, mums vajadzētu uzdot jautājumu sev – kā būtu rīkojies es pats, ja tiktu iespiests stūrī, šantažēts, apvārdots, pierunāts, saņemtu labumu solījumus vai draudus?
Man pašam šķiet, ka “čekas maisu” vietu Latvijas likteņos visai precīzi simbolizē filmas “Cilvēka bērns” tapšana. Manuprāt, tā ir viena no skaistākajām latviešu filmām, uzņemta 1991. gadā. Tagad izrādās, ka starp tās veidotājiem bijuši cilvēki, kuri, iespējams, kaut kādā veidā bijuši spiesti sadarboties ar čeku. Bet labā vēsts ir mazais Boņuks, kuru tēlojušais aktieris Andrejs Rudzinskis filmas tapšanas brīdī bija vien septiņus gadus vecs. Skaidrām bērna acīm viņš paļāvīgi raugās nākotnē, pat nenojaušot, kādu tumsas pasauli atstāj sev aiz muguras.
Bet kā tad ar manu plecu? Zāles, masāža, plāksteri, visādi smēri un ārstnieciskā vingrošana dara savu, un sāpes pamazām pāriet. Pavisam tās vēl nav izzudušas, bet progress ir acīmredzams. Izskatās, ka izveseļošanās ir tikai laika jautājums. Līdzīgi būs ar “čekas maisiem”. Ies laiks, nomainīsies paaudzes, un daudz kas aizmirsīsies. Daudz kas, bet ne viss.
