“Laimīga izkust citos.” Saruna ar kostīmu mākslinieci Ievu Kundziņu 0
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” par mūža ieguldījumu svētdien, 27. februārī, saņems izcilā latviešu kostīmu māksliniece IEVA KUNDZIŅA. “Mana mūža lielākā veiksme– visos laikos esmu varējusi darīt to, kas man patīk,” sarunā ceremonijas priekšvakarā teic māksliniece.
Ievas Kundziņas veidotajos kostīmos tērpti kino varoņi vairāk nekā 40 filmās, starp kurām ir latviešu kino zelta fonds – “Četri balti krekli”, “Ceplis”, “Dāvana vientuļai sievietei”, “Agrā rūsa”, “Puika”, “Sprīdītis”, “Maija un Paija”, kā arī jaunākā laika iemīļotas filmas “Baiga vasara” un “Ūdensbumba resnajam runcim”.
Par savu darbu kostīmu māksliniece jau saņēmusi divas “Lielā Kristapa” balvas (filmas “Puika” un “Saulessvece”), bet kostīmi izrādei “Mēnesis uz laukiem” (2005, Jaunais Rīgas teātris) viņai nesuši “Spēlmaņu nakts” balvu. “Lielā Kristapa” norises laikā kinoteātrī “Splendid Palace” būs apskatāma Ievas Kundziņas veidoto kostīmu skiču izstāde.
“Teicama tēla, stila, formas, krāsu un faktūru izjūta, atraktīvs materiālu pielietojums, asprātība un radoša drosme. Tērpu ansambļi veidoti gleznieciskās un skulpturālās kvalitātēs. Viņai ir dziļas kostīmu vēstures zināšanas un asa mūsdienu modes izjūta,” tā par Ievas Kundziņas veikumu teic kino māksliniece Ieva Romanova.
– Grupas “Carnival Youth” videoklipā atjaunotajai Imanta Kalniņa dziesmai “Dzeguzes balss” no kinofilmas “Četri balti krekli” dziesmas teksts slīd acu priekšā, uz asfalta ar krītiņiem uzzīmēts. Tieši tāpat kā jūsu savulaik uzzīmētie filmas beigu titri, jo bijāt ne tikai filmas kostīmu māksliniece. Ideja atdzimusi!
I. Kundziņa: – Esmu sajūsmā, ka jaunie puiši ir izmantojuši šo ideju. Mani patiešām iepriecināja saikne starp šodienu un tiem laikiem. Toreiz titrus man palūdza izveidot režisors Rolands Kalniņš, jautājot, vai nevaru uzzīmēt titrus ar krītiņu uz asfalta. Vispirms tos uzzīmēju uz tapešu ruļļa un atrādīju režisoram, viņš teica “jā”. Ņēmu krītiņu, tupēju zemē un to visu uzzīmēju.
– Kostīmu mākslinieces profesija nudien ir ļoti daudzpusīga, tā ietver gan māksliniecisko, gan praktisko. Kā jūs teiktu, kas ir kostīmu mākslinieces būtiskākās profesionālās īpašības?
– Vispirms tā ir prasme iemiesoties – gan režisora galvā, gan aktierī. Režisors ir kā kuģa kapteinis, kurš savāc komandu, kas režisora vadībā aiznes viņa ideju pasaulē. Lai nonāktu pie viena vēstījuma, visiem – scenogrāfam, operatoram, komponistam un man kā kostīmu māksliniecei – ir jāstrādā vienā virzienā.
Vienu un to pašu epizodi var parādīt gan kā ārprātīgu traģēdiju un pasaules galu, gan, piemēram, ironiski kā Vonnegūts. Arī aktiera tēls var būt nopietns, traģikomisks vai vienkārši komisks. Man jāatrod kostīms, lai skatītājam sekundes laikā ir skaidrs, kas tas par personāžu – no kāda gadsimta, gadu desmita viņš nācis, turīgs vai nabags…
Liela nozīme ir arī intuīcijai. Man ir jāmēģina paredzēt dažādas lietas. Vispirms jau to, vai režisoram būs pieņemama mana ideja. Arī aktieriem mēdz būt kaprīzes – reizēm pamatotas, jo saistītas ar figūras īpatnībām, kādu novēršamu defektu, citreiz – nepamatotas. Visbeidzot ir jāprot veidot pašai savu komandu. Saprast, kurš šūšanas meistars labāk “apšūs” operas kori, bet kuram labāk uzticēt solistes kleitu.
– Bet kā, šādi “iemiesojoties”, veidot un parādīt pašai savu rokrakstu?
– Tev ir tik ļoti jāizkūst citos un jāsadarbojas, ka gandarījuma sajūta ir tad, ja visā tajā jūklī esi varējusi parādīt to, ko vēlies, – to, kā esi ieraudzījusi šo tēlu pirmajā brīdī. Ja tu ieraugi, cik forši šis tēls dzīvo kopējā bildē, tad ir prieks.
– Kurš darbs no visiem tad pašai ir sirdij tuvākais un sniedzis šo gandarījumu?
– Visvairāk laikam “Ceplis”. Tā bija lieliska sadarbība gan ar filmas mākslinieku Uldi Pauzeru, gan ar režisoru Rolandu Kalniņu. Piemēram, aina, kurā Regīnas Razumas spēlētā Austra ir melnā mētelī un cepurē ar sarkanu spalviņu. Tāpat Austra saulespuķu laukā un arī pļavā, kur salasīju pļavas ziedu pušķi, lai tas piestāvētu viņas violetajai kleitai. Tāpat kadri, kuros ir dāmas baltos kostīmos Vecrīgā, kur jumta kafejnīcā pie viņām pienāk slepenpolicisti melnos uzvalkos un katliņos. Bet īpaši man patika arī epizode, kur Valentīna (Velta Līvija Straume) dejo tango ar virsnieku Sauso (Aivaru Siliņu) – viņai mugurā ir pērlēm izšūts retro mētelis, kamēr virsnieks ir labi pašūtā formastērpā.
Reti rāda arī manu pirmo filmu “Noktirne”. Piemēram, brīdis, kad Gunārs Cilinskis interbrigādistu nometnē atvadās no Polas Raksas. Šodien skatos un man gribas teikt – tas smukais Cilinskis, vēja pluinīts, saburzītā kreklā ļoti forši izskatās!
Spēcīgākā katarse, protams, ir Siguldas opermūzikas svētku kostīmi. Tur kostīmu papildina ne tikai mūzika, bet arī dabas noskaņa. Mirklis pēc saulrieta, vēja šalkoņa, ainava – visi šie komponenti kopā ir spēcīgs pārdzīvojums.
Man spilgtā atmiņā ir koris sudrabotās kleitās un baltās parūkās Verdi operā “Masku balle”. Vai arī “Traviata” – Violetas aiziešana viņsaulē. Režisors Edmunds Freibergs šajā izrādē ieviesa jaunu personāžu – mākslinieku Anrī de Tulūzu Lotreku, kurš operas laikā kaut kur fonā zīmē, bet brīdī, kad Violeta aiziet, arī Lotreks noņem cepuri. Tik iespaidīga aina!
– Ko esat izraudzījusies kostīmu skiču izstādei “Splendid Palace”?
– Esmu izvēlējusies no tā, kas pieejams Rīgas Kino muzejā, un no tā, kas saglabājies uz manas skapjaugšas. (Smejas.) Daudz kas laikmetu griežos ir gājis zudumā. Piemēram, no manas pirmās filmās “Noktirne” nav saglabājusies neviena skice, tikai dažas fotogrāfijas. Daudz kas sadega manā darbnīcā ugunsgrēkā 80. gadu beigās. Manas skices izstādīs mana kolēģe, kostīmu māksliniece Evija Džonsone – līdzās skicēm būs fotogrāfijas no attiecīgās filmas, ceru, ka tas kādam varētu būt interesanti. Mani kino kostīmi atdzīvojas kopā ar aktieri, situāciju.
– Kurš no jūsu radošās dzīves posmiem jums pašai šķitis uzlādējošākais? Vai Kinostudijas posms padomju laikos, opermūzika, teātra izrādes, bet varbūt – varietē, kam arī esat veidojusi tērpus?
– Visinteresantākais un reizē vissarežģītākais bija laiks pēc brīvvalsts sākuma. Iepriekš biju Kinostudijas štatā, stabilā un drošā situācijā ar mēneša algu. Tad tas pēkšņi sabruka. Strādāju vairākus darbus vienlaikus. Sākās intensīvāks darbs teātrī, lai gan līdz tam jau bija pieredze gan Valmieras, gan Liepājas teātros, arī Nacionālajā teātrī.
Strādāju norvēģu filmā “Suņi Rīgā” (1993, režisors Pelle Berglunds), arī Austrālijas latvieša Krīva Stendera filmā “Dzimtene”. Vēl tajā laikā bija varietē programmas, tika iestudēti numuri viesizrādēm ārzemēs. Palīdzēju veidot portfolio dejotājai Velgai Ozolītei, viesnīcas “Latvija” dejotājai.
– Vai pēdējos gados mūsu kino industrija ir atgriezusies tās agrākajā, Rīgas Kinostudijas laika, meistarībā?
– Pēdējā laikā, sevišķi simtgades filmās, ir izdevies sasniegt bijušo meistarības pakāpi. “Dvēseļu putenis”, “Pilsēta pie upes”, kurā man ļoti patika mākslinieka un kostīmu mākslinieka darbs, ir ļoti labas filmas. Sajūsmina filma “Homo novus” – režisore Anna Viduleja sapulcinājusi izcilu aktieru ansambli.
Savā laikā Rīgas Kinostudija bija Padomju Savienībā ļoti augstā līmenī. Mums strādāja ļoti labi meistari – šūšanas, rekvizītu, dekorāciju cehi, mehāniskā darbnīca. Man šķiet, lielākā šodienas problēma – īsti nav pēctecības, paaudžu maiņas. Paralēli vecajai paaudzei ir jānāk jaunajiem. Piemēram, ir labi, ja grupā ir viena ģērbēja ar lielu pieredzi, bet otra – jauna un dedzīga. Ja tev jāsaģērbj pieci simti cilvēku, ir vajadzīgas iemaņas, kā šos kostīmus – cepuri, šalli, mēteli, kurpes – sakārtot visveiklāk.
Te cilvēkam ar pieredzi ir ļoti liela vērtība, bet reizē kino procesā jābūt pietiekami spēcīgam un fiziski izturīgam – jāstrādā ilgi, naktīs, agros rītos. Tāpēc kino lielā mērā ir jaunu cilvēku nodarbošanās.
Filmu ražošanā arī pierādījies, ka kvalitāte izriet no kvantitātes. Ir jābūt vājām, vidējām filmām, lai starp tām rastos kāda izcila. Kvantitāte vajadzīga arī tāpēc, lai vienkāršākā darba darītājiem – ģērbējiem, gaismotājiem – nav jāmeklē cits darbs.
– Esat strādājusi filmās un izrādēs, kur reizēm bijuši vajadzīgi desmitiem, pat simtiem kostīmu, bet neesat padevusies par spīti grūtībām. Kas arvien uzturējis enerģiju paveikt šķietami neiespējamo un kas dod spēku un dzīvesprieku tagad?
– Darba ziņā ir tikai viena atbilde – es mīlu šo darbu. Saģērbt, pārveidot cilvēku vajadzīgajā tēlā – tas man šķiet ļoti interesanti. Mana mūža lielākā veiksme – visos laikos esmu varējusi darīt to, kas man patīk, arī nopelnīt iztikas līdzekļus ar to. Mani stimulē un iedvesmo ļoti interesanti cilvēki un spilgtas personības, ko esmu satikusi, īpaši kino jomā. Kaut vai Boriss Frumins, režijas profesors Ņujorkas universitātes Tiša skolā, – ārkārtīgi gudrs un interesants sarunu biedrs.
Viņa filmētajā “Ģimenes melodrāmā” (1976) ģērbu krievu kinozvaigzni Ludmilu Gurčenko. Viņa bija neparasta parādība ar figūru kā jaunai meitenei, turklāt vienmēr grimēja pati sevi tā, lai deguns izskatītos nedaudz uzrauts. Savukārt, strādājot opermūzikas svētkos, bijusi iespēja satikt un apģērbt Daiņa Kalna atklāto dziedātāju Maiju Kovaļevsku, pasaules mēroga opermūzikas zvaigzni. Mūsu pārrunas bija patiesi interesantas.
– Pirms sākāt strādāt Rīgas Kinostudijā par kostīmu mākslinieci, pēc mācībām Lietišķās mākslas vidusskolā studējāt glezniecību Mākslas akadēmijā, sekojot tēva, gleznotāja Pētera Kundziņa, pēdās. Sarunas laikā mūs ieskauj viņa gleznotie darbi, tepat ir Induļa Rankas gleznots tēva portrets. Vai pati mēdzat atgriezties pie glezniecības?
– Man nav vēlēšanās gleznot, bet neko nevar zināt. Varbūt pēkšņi sagribēsies uzgleznot kādu kluso dabu!
– Ko jums nozīmē balva par mūža ieguldījumu?
– Man nozīmīgākais šķiet tas, kā par šo balvu nobalso kino profesionāļi – mani kolēģi. Darba procesā latviešiem nav tradīcijas tevi novērtēt, papriecāties par tavu veiksmīgo darbu vai paslavēt. Pateicībā par to, ka esmu atradusi, pasniegusi kostīmu un palīdzējusi saģērbties, manu roku ir noskūpstījis tikai Krievu drāmas teātra aktieris Aleksejs Mihailovs. Protams, balva par mūža ieguldījumu liek domāt, ka visu savu resursu esi ieguldījis, un šī sajūta ir mulsinoša, bet, kad draugi sāk zvanīt un apsveikt, teikt – tev ir jāpriecājas –, tad, protams, pieņemu un priecājos.
– Varbūt balva ir iemesls jūsu tuviniekiem – meitai un abiem mazbērniem – šķērsot okeānu no tālās Kanādas?
– Meita atlidoja rudenī, kad “Lielais Kristaps” bija ieplānots pirmoreiz, diemžēl otrreiz atlidot nebūs iespējams. Viņa ir pasniedzēja Raiersona Modes skolā Toronto, bet nu atsāksies lekcijas arī klātienē.
