Laimīgā atgriešanās dzimtas mājās. “LA” viesojas Billītēs – dzejnieku Edvarda Virzas un Elzas Stērstes mājās 5
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ar literāti, žurnālisti, amatieri restauratori DIĀNU JANCI tobrīd, kad viņa kļuva par pilna laika kolēģi “Latvijas Avīzē”, e-pasta sarakstē bijām pazīstamas jau gadus desmit. Protams, zināju, ka viņa ir Edvarta Virzas un Elzas Stērstes mazmazmeita un kopā ar māti Annu Žīguri rūpējas par dzejnieku Billītēm. Taču ļoti priecājos, kad 18. novembra priekšvakarā man pašai bija iespēja paviesoties dzejnieku pēdējās kopīgajās mājās un izjust Virzu dzimtas strāvojumu.
Ar kaunu jāatzīst – esmu apciemojusi vien daļu no Latvijas klasiķu memoriālajām mājām, arī Billītes līdz šim biju redzējusi vien fotogrāfijās. Un ir tomēr gluži cita sajūta, nevis pastaigāties pa muzeju kaut ieinteresēta un zinoša, bet ar to nesaistīta cilvēka pavadībā, vai iebraukt apdzīvotu māju pagalmā kopā ar dzimtas turpinātāju.
Diāna mūsu viesošanos sāk, izkarot pie mājām Latvijas karogu – kopš februāra beigām tas šeit plīvo kopā ar Ukrainas karoga krāsām. Apstaigājam dārzu, kur vēl saglabājušies ne tikai dzejnieka un viņa sievas Elzas Stērstes, bet arī Edvarta Virzas tēva Jēkaba Lieknas stādīti koki – piemēram, Latvijā vecākais kastanis, kuru dzejnieka tēvs iestādījis savā iesvētību dienā.
Elzas Stērstes stādītais ķirsis. Dzejolī “Baigā vasara” pieminētais jasmīns, kurš tiešām nākamajā gadā pēc dzejoļa uzrakstīšanas neesot saplaucis, jo bargajā ziemā apsalis. Apejam apkārt divstāvu mājai, kura vispirms dzejnieku meitas Amarillis un mazdēla Eduarda Lieknas, tad Annas Žīgures un Diānas aprūpē atguvusi Smiļģa izprojektēto balkoniņu un savdabīgo silti oranžīgo krāsu.
Diāna pamāj uz dienvidaustrumiem – tur līdz 20. gadsimta 70. gadu meliorācijai, kas nopostīja daudzas Latvijas vecās saimniecības, bijusi Virzas mātes māja Rāceņi, kurā dzejnieks arī uzauga. Nu abas saimniecības apvienotas, un kopš savas piecdesmitās dzimšanas dienas Diāna ir īstā Billīšu saimniece.
Un, kaut gan dzejnieki, dabiski, dzīvoja saimnieku mājā, gluži kā tagad Diāna un viņas mātesbrālis Eduards, mēs, tajā ieskatījušās, ejam runāties uz agrāko rentnieku māju, kur iekārtota abu dzejnieku ekspozīcija un kurā Diāna strādā.
“Kad dzīvoju Billītēs, katru dienu eju uz darbu – pāri pagalmam,” viņa pasmejas, slēdzot vaļā durvis. Bet man jādomā – cik labi, ka šajā daudz plosītajā pasaules kaktiņā, ko saucam par Latviju, ir dzimtas, kuras gluži kā zelta ķēde savieno tagadni un nākotni ar pagātni – spožas, nesarautas, kaut izdzītas un vardarbīgi deldētas, savas saknes un sētas zinošas un kopjošas.
Kamēr staigājām pa dārzu, tu jau pati teici – esat viena no nedaudzajām laimīgajām dzimtām, kurām šajā apkārtnē izdevies atgriezties savās dzimtas mājās. Un te uzsvars gan uz dzimtu, tās turpināšanos Latvijā, gan uz mājām, kuras, svešu ļaužu nodzīvotas, tomēr bija palikušas nesagrautas. Kad tās īsti celtas, kāds bijis to liktenis padomju laikā?
D. Jance: Mēs īsti nezinām gadu, kad mājas celtas, visi dokumenti sadega kara laikā. Mūsu dzimta, kā Virza bija izpētījis, šeit dzīvo jau vismaz no 1710. gada.
Pirmās mājas noteikti bija celtas no koka, jo tajos laikos zemniekiem nevarēja būt ķieģeļu mājas.
Tad 19. gadsimta vidū tika uzcelta sarkanu ķieģeļu māja. Kad Virza bija uzrakstījis “Straumēnus” un ieguvis Tēvzemes balvu, Billīšu ēkai iebruka jumts. Tajā pašā vasarā viņš gribēja Billītes atjaunot un, palīgā pieaicinot savu draugu režisoru Smiļģi, teicis – pārbūvētajai mājai jāpaceļas kā Afrodītei no jūras putām, kā pērlei Zemgales līdzenumā.
Dzejnieki izvēlējās krāsu, katrs sev darbistabu, Virzam tā bija augšā pa labi, mēnesnīcas naktīs viņam bija paticis nākt ārā uz balkona un skatīties pāri Zemgales līdzenumam. Viņiem abiem ar Smiļģi ļoti patika kolonnas, pāri laukam abi bija iecerējuši uzbūvēt arī veselu kolonādi.
Taču sākās karš.
Jā, ir tik skumji, ka Billītes tika pārbūvētas 1938. gadā, Virza nomira 1940. gadā, un tad nāca viena okupācija pēc otras – te bija vācu armijas štābs, padomju armijas hospitālis, bet pēc kara Billītes dzimtai tika atņemtas pavisam.
Elza Stērste bija spiesta parakstīt papīru par atteikšanos.
Kolhoza laikā te dzīvoja četras ģimenes. Kad vecmāmiņa atguva Billītes, māja bija, teiksim tā, krietni nodzīvota.
Nekas daudz no dzejnieku iedzīves te, jādomā, nebija palicis.
Protams, nē, bija palicis tikai marmora galds un seši pusdienu šķīvji – tos paglabāja rentnieki, kurus darbā vēl pēdējā kara gadā bija paspējusi pieņemt Elza Stērste. Un vēl saglabājusies Dievmāte un Dziesmu grāmata, vienīgās lietas, ko, Billītes atstājot, paņēma līdzi Amarillis.
Visas vērtīgākās lietas, karam sākoties, Elza Stērste sapakoja kastēs un aizveda uz īrēto dzīvokli Jelgavā – viņa cerēja, ka tai karš ies secen, taču tā bija tieši viena no pirmajām vietām, kur uzkrita bumba.
Tā ir viena no Annas Žīgures pirmajām atmiņām – viņa, vēl pavisam maza, ar mammiņu Jelgavā, visapkārt gruveši un pelni.
Pēc kara Billītēs dzīvoja kolhoznieki, kuri, strādājot no agra rīta līdz vēlam vakaram, kūtī kopa kolhoza jaunlopus. Vai var prasīt, lai viņi zvaigžņotās naktīs būtu gājuši uz balkona dzejot? Varbūt kādas mēbeles šeit arī bija palikušas, bet krāsnis jau arī vajadzēja kurināt…
Man uz to visu vieglāk skatīties, jo es jau uzaugu Amarillis Billīšu pasaku stāstos, cik te bija skaisti, kā viņi te dzīvoja, dzejoja, kādi bija Billīšu kaimiņi un kādi suņi… Katru reizi, kad atbraucu uz Billītēm, man ir sajūta, it kā laiks būtu mazliet apstājies, it kā to šausmīgo piecdesmit okupācijas gadu nebūtu bijis.
Man patīk iedomāties, ka dzīvojam ļoti līdzīgi tam, kā te dzīvoja abi dzejnieki – viņi jau arī paši neapstrādāja laukus, neslauca govis, mēs tāpat rakstām, muzicējam, kopjam dārzu, sapņojam un domājam…
Virza taču nebija vienīgais dēls?
Nē, bet viņš bija vecākais, tādēļ arī mantoja māju. Kaut arī dzimtai bija skaidrs, ka viņš nekad nebūs īsts lauksaimnieks, tāds to laiku bija paradums. Taču visus lauku darbus Virza ļoti labi prata, “Straumēnus” kāds zemnieks esot pētījis tieši ar tādu aci – vai tur viss pareizi aprakstīts, un esot atzinis, ka viss ir labi.
Ko tev pašai īsti nozīmē Billītes? Dzimtas mājas, kurās pats pastāvīgi nedzīvo, ir ne tikai prieks un sapnis, bet arī mazliet apgrūtinājums.
Tomēr nē. Neviens jau man te neliedz dzīvot tieši tā, lai dzīvot būtu viegli, man tikai jāstrādā, lai to visu iekārtotu, radītu. Par apgrūtinājumu taču nevar saukt to, ka es te varu skatīties dūmakainus saules lēktus un rietus ar putniem, ar dzērvju klaigām debesīs.
Te ir tik daudz elpas un telpas, ka es noteikti no Billītēm vairāk iegūstu, nekā atdodu.
Jā, brīžiem ir dubļaini ceļi, bet vai tad Rīgas iekšpagalmos trūkst bedru? Jā, pasta mašīna brauc tikai tad, kad tai ir ko vest, bet vēstules pienāk.
Es te ļoti jūtu senčus, viņu atbalstu, tas ir pat neticami. Šovasar pirmoreiz Billītēs dzīvoju teju divus mēnešus no vietas, un, lai arī patlaban vēl neesmu te pavisam, ko drīzumā darīšu, tomēr man tā bija nozīmīga pārvākšanās. Kad mēs ar meitu Elīzu te atbraucām pirmajā vakarā, tieši pāri mājām liecās varavīksne.
Un, kaut gan vēlāk cilvēki teica, ka tā bijusi redzama visā Zemgalē un arī Rīgā, man bija pilnīgi skaidrs – tas ir manu senču sveicinājums. Nav jau Latvijā tik daudz dzimtu, kas dzīvo dzimtas mājās, apzinoties, ka tās ir tik senas mājas. Un just viņus visus sev aiz muguras – tā ir stipra un svarīga sajūta, kuras Latvijā daudziem, iespējams, pietrūkst. Es pat neteiktu, ka rūpes par Billītēm ir pienākums. Iespējams, man bija izvēle, turpināt vai neturpināt. Bet kā vari nebūt vietā, kur jūti ļoti stipru atbalstu?
Tu mazliet paspēji satikt Elzu Stērsti.
Pavisam maz, man bija seši gadi, kad viņa nomira. Viņa mūsu Mellužu mājas kāpu galā gāja līdz tālākajam punktam, kur pa skujām nobirušu celiņu varēja aiziet, jo pēc Sibīrijas bija pa pusei paralizēta, krāģītis grima smiltīs, un viņa nekad vairs netika pie jūras. Es viņai nesu jūru klāt ar spainīti. Atceros, ka viņa man lasīja priekšā vāciski grāmatiņu par Mocartu.
Tu jau sešu gadu vecumā zināji vācu valodu?
Nē, nē, bet viņa man lasīja. Es joprojām vāciski nemāku, bet esmu cieši pārliecināta, ka tieši no viņas man nāk vācu valodas skaņu zināšana. Bet viņas mīļo franču valodu gan iemācījos.
Un kas vēl, kā tev pašai šķiet, nāk no dzimtas?
Domas. Pat pētot pašas uzrakstīto un mēģinot ķidāt teikumu pa teikumam, ne vienmēr saprotu, no kurienes esmu to izdomājusi. Droši vien tas. Atšķirībā no lielā latviešu vairuma es dziedu galīgi šķībi – Elza Stērste bija mācījusies klavierspēli Pēterburgā, un Amarillis esot bijusi absolūtā dzirde, man tās nav.
Iespējams, no Elzas Stērstes un viņas tēva Stērstu Andreja man ir spēja saredzēt ēkas un tās arī būvēt. Stērstu Andrejs bija jurists, taču viņam piederēja arī kārtīga zemnieku saimniecība Kauliņi Zaļenieku pagastā, un viņš pats esot projektējis dzīvojamo ēku. Arī gleznotājai Vijai Spekkei, Elzas Stērstes māsasmeitai, piemita māju redzēšana.
Tādēļ arī esi pievērsusies restaurēšanai?
Jā, droši vien. Lai gan arī Edvarts Virza “Straumēnos” apraksta vecu māju svarīgumu un dzīvi, varbūt tas no viņa. Elza Stērste kādu laiku esot gribējusi arī kļūt par dārznieci – viņai bijis tik daudz talantu, ka grūti izšķirties, un tas man varētu būt no viņas – ja kaut ko iestādu, tas arī aug.
Protams, tu zināji, ka esi Edvarta Virzas un Elzas Stērstes mazmazmeita, bet vai arī vienmēr zināji, kas viņi bija Latvijai?
Es zināju gan, bet vienlaikus arī zināju, ka viņus nemaz nedrīkst pieminēt
. Mēs ar vecmāmiņu gājām uz kapiem, un no mazām dienām zināju, kāpēc uz viņu kapu plāksnītēm nav gadskaitļu, arī vārds un uzvārds praktiski neizlasāms, tikai paraksts – lai svešas, ļaunas acis tos kapus nemaz nepamanītu.
Tikai savējiem.
Jā, bet savējo gan bija daudz, to varēja redzēt pēc svecītēm Mirušo piemiņas dienā.
Ir jau bijuši visdažādākie brīži. Atceros, 1982. gadā, kad man bija 12 gadi, pie mūsu kaimiņiem ieradās čeka, māju pārmeklēja – no 30. gadiem viņiem bija nelegāla iespiedmašīna, un kaimiņš divus gadus pavadīja cietumā. Tajās dienās kopā ar vecmāmiņu pagrabā aprakām visus Virzas ordeņus – līdz tam tie stāvēja skapī, kam bija dubulta sieniņa.
Es savā 12 gadu vecumā teicu – ja nu mēs te vairs neesam, kad ordeņus izrok, tad vismaz jāpieraksta, kas tie tādi, un ar skolnieces roku pierakstīju, ka mēs, Diāna Žīgure un Amarilllis Dzintra Inese Liekna Virza, te aprokam Virzas ordeņus. Kad Latvija kļuva brīva, Amarillis tos izraka un pārdeva Literatūras muzejam. Protams, tas bija naudas darījums, taču toreizējais muzeja direktors, dzejnieks Pēteris Zirnītis ļoti labi zināja, ka nauda domāta Billīšu atjaunošanai, un, piesaistot mecenātus, centās sagādāt iespējami labāku samaksu.
Un, kad gāju skolā, “Straumēni” skolas programmā bija pieminēti kā buržuāziskā nacionālista Edvarta Virzas apraksts par budžu dzīvi nacionālistiskajā Latvijā. Tas teikums atkārtojās literatūras grāmatās gadu no gada, mani literatūras skolotāji gadu no gada to lasīja, burtiski ieurbušies manī ar skatienu.
Ilgi svārstījos, vai uzdot tev šo jautājumu – jo mazmazbērni nekādi nevar atbildēt par vecvecvecāku izvēlēm. Un tomēr, kā tev šķiet, kā tas varēja notikt, ka gan Edvarts Virza, gan Kārlis Ulmanis burtiski stāvēja pie neatkarīgās Latvijas šūpuļa, bet vēlāk zināmā mērā – ne jau nu izraka tai kapu, jo, domāju, 1939. gadā valsts liktenis bija izlemts, bet tomēr ielika pamatus zināmam servilismam “stiprās rokas” priekšā, pēc kuras joprojām daudzi ilgojas…
Jaunībā Virza bija demokrāts un rakstīja par visdažādākajām lietām, visvairāk domādams par tautas garīgā spēka stiprināšanu.
Brīvības cīņu laikā Edvarts Virza tā arī esot teicis – viņš nekaro ar šauteni, viņš karo ar spalvaskātu, jūtot savu pienākumu teikt nozīmīgus un vajadzīgus vārdus, dot tautai spēku.
Tagad mums demokrātijas sistēma ir gudrāka par 30. gadu sistēmu, Vēlēšanu likumā iestrādāta piecu procentu barjera. Bet toreiz Saeimā bija 34 partijas, tur katram varēja aptecēties dūša, jo, kā mēs labi zinām, ja atdod balsis par galīgo mazākumu, tad lielās lietas uz priekšu netiek virzītas.
Es, protams, nezinu par Ulmani, bet Virza gan tajā [autoritārisma] sistēmā esot vīlies, mūža noslēgumā viņš, Andas Kubuliņas vārdiem runājot, bijis izraidīts uz Billītēm bez tiesībām atgriezties Rīgā. Laikam jau Virza centās to sistēmu savaldīt, jo, domāju, viņš ļoti skaidri redzēja, kas Eiropu gaida jau no 1938.–1939. gada, jo bija pabijis Maskavā un redzējis tās šausmas. Kad zvanījis Jukumam Vācietim, tur vairs nebija kam klausuli pacelt…
Es sev reizēm saku – Ulmaņa apvērsums bija attaisnojams tikai no tā viedokļa, ka Latvijas pievienošana PSRS tādējādi bija acīmredzami kliedzoši neleģitīma. Tomēr, šķiet, daļas latviešu alkas pēc “stiprās rokas” joprojām nav rimušas…
Bet tādi ir visur pasaulē un bijuši visos laikos, paskaties kaut uz Ameriku un viņu bijušo prezidentu. Daudziem liekas vieglāk, ja pār viņiem kāds valda, tas no pašiem noņem atbildību, iespējams, tas ir arī iemesls, kādēļ Latvijā tik daudzi notic dažādām viltus mācībām.
Tepat līdzās somi un igauņi, kuriem vēsture ir bijusi stipri līdzīga, tomēr viņi, šķiet, šo vajadzību ir pārvarējuši.
Tas nav tik vienkārši. Ar diezgan lielu uzticību varam skatīties uz somiem, tur gan arī netrūkst visādu problēmu, bet neaizmirsīsim, ka somi neatkarīgā un demokrātiskā valstī dzīvojuši daudz ilgāk nekā mēs. Puse no manis nākusi no Igaunijas, man tur ir gan radi, gan draugi, un varu teikt – igauņi paši nemaz nedomā, ka viņu valstī viss ir tik ļoti izdevies.
Igaunija ir teju vienbalsīgs veiksmes stāsts uz ārpusi, bet uz vietas tas nemaz tik daudzbalsīgā korī nav dzirdams. Viņiem ir bijis labāks likums, kas neļāva izveidoties oligarhu sistēmai, bet tas ir tomēr tikai viens likums. Un vēl igauņiem raksturā ir vairāk spītības. Latvieši tomēr varbūt viltīgāki? Man nemaz negribas teikt – padevīgāki. Viltīgāki un drusku pieņemošāki.
Atgriežoties no neizmaināmās pagātnes tagadnes Billītēs – zinu, ka šurp brauc tūristi. Vai tikai no Latvijas; varbūt ir bijuši arī Vijas Spekkes draugi no Itālijas?
Ir bijuši, jā. Arī no Lietuvas, jo mēs esam arī Vēsturisko dārzu asociācijā. Reizēm pēkšņi dienā atbrauc piecas grupas, citreiz ilgāku laiku nav nevienas. Patlaban Billītes ir muzejs ar pavisam neregulāru darba laiku, iekļūt var tikai ar iepriekšēju pieteikšanos.
Starp citu, Vija Spekke, kas, šo muzeju atklājot 2006. gadā, vēl bija vienīgais cilvēks, kurš bija pieredzējis dzejnieku laika Billītes, atzina, ka mums izdevies radīt īsto Billīšu noskaņu. Pēc kara jau nekas nebija saglabājies, pat visas fotogrāfijas ir radu un draugu iedotas.
Droši vien šis ir iemesls, kāpēc tik ļoti tiecos pēc vecām lietām, manā bērnībā bija tikai vecmāmiņas Amarillis stāsti par skaistajām Billīšu vasarām.
Vecas lietas un mājas ir jāremontē, bet tās tev dod garīgo spēku, savukārt jaunām mājām ir vairāk fiziskā spēka, bet garīgais spēks tām jādod tev pašam. Es labāk izvēlos garīgumu, krāsoju un remontēju.
