Laimes slazdi miera punktā 0
Vasarā, kad kultūras dzīve cenšas atstāt galvaspilsētas telpu tūristiem un izrauties pie dabas, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā durvis vērusi ļoti klusa izstāde, kas ienes apcerīgu noti, tik nepieciešamu izpriecu laikā. Paulas Zariņas-Zēmanes jaunākie gleznojumi kā krāsaini, vizuāli dzejoļi piedāvā uz mirkli aizmirst steidzīgo realitāti un pameklēt sevi, proti, to vienīgo vietu, kur, iespējams, atrodas miera punkts.
Būtu aplami domāt, ka svarīgiem momentiem, kas radikāli maina dzīves ierasto plūsmu, obligāti jābūt dramatisma un kaislības pilniem. Atmetot šo romantisko priekšstatu, var pamanīt, ka patiesībā dzīves būtiskākās pārmaiņas notiek ļoti klusu. Tām ir tik maz līdzības ar graujošu zemestrīci, stihisku ugunsgrēku vai plosošu viesuļvētru, ka svarīgākais cilvēka likteni mainošais moments bieži pat netiek pamanīts. Šai nepārtraukti notiekošajai mēmajai dzīves revolūcijai arī veltīti Zariņas-Zēmanes darbi.
Izstādes nosaukumam “Bangojošās pasaules miera punkts” māksliniece izmantojusi rindiņu no angļu-amerikāņu dzejnieka Tomasa Stērnsa Eliota poēmas “Bernta Nortona”. Līdzīgi kā Eliotu parka daba aizveda pie pārdomām par laiku un to gandrīz netveramo mirkli, kas atrodas starp pagātni un nākotni, tā arī Paula Zariņa-Zēmane uz neskaidras robežas starp stihijām meklē līdzsvaru, kas nemanāmi piešķir mūsu dzīvei krāsu, formu un melodiju. Šis līdzsvars balansē starp smagumu un vieglumu, tumšumu un gaišumu, mieru un kustību, bet nekad nesastingst un neļauj sevi apturēt, lai līnija un krāsa varētu noķert formas mūžīgās pretrunas. Līdzīgi kā proza, salīdzinot ar dzeju, šķiet, daudz bezspēcīgāka savā tieksmē ieķerties ar vārdu zobiem un nagiem gaistošajā mirklī – tā arī, mimētiski attēlojot priekšmetus vai parādības, mēs tikai norobežojamies no reālās pasaules ar ilūziju palīdzību. Varbūt tāpēc, gleznojot dabu, māksliniece turpina savu izvēlēto ceļu – tuvoties liriskai abstrakcijai, kur tīrai krāsai, īstām emocijām un improvizācijas vieglumam ir izšķirošā nozīme. Dabas formas zaudē asumu, sāk locīties un izplūst, pārvēršoties par krāsainiem triepieniem. Rodas “ainavu ilūzijas”, kā māksliniece pati trāpīgi raksturoja jau savus iepriekšējos darbus, kur starp lielām stihijām pie horizonta līnijas piedzimst trausla un mazliet sapņaina interpretācijas telpa. Interpretācijas brīvība var, no vienas puses, visu sarežģīt un iedzīt panikā tos, kuri meklē vienu pareizu atbildi, bet, no otras puses, var arī atbrīvot no nepieciešamības kaut ko interpretēt, ļaujot savām acīm meklēt vizuālus pieturas punktus, kuriem parasti neapzināti pieķeramies, raugoties bezgalīgos tālumos. Šie punkti ir tik mazi, ka nevar droši pateikt, kas tas ir. Varbūt baltais plankumiņš uz gaiši zilā fona ir tāla kuģa buras, varbūt spožais punkts nakts vidū ir oglīte, kas palikusi no ugunskura, bet tas ir tikai mūsu pieņēmums. Pie šī mākslinieces radītā apvāršņa, kurš kā Heraklīts apvieno visdažādākos pretstatus, rodas ainava kā tieksme pēc brīvības, rodas daba, kas cenšas aizbēgt no cilvēciskā prāta ieslodzījuma, pakļaujoties tikai tiem, kas prot paskatīties uz to pusnomoda apziņas stāvoklī, nebaidoties no pretrunām un neuzskatot neskaidrību par defektu.
Liriskais noskaņojums, kas dominē Zariņas-Zēmanes darbos, neprasa no skatītāja iedziļināšanos Eliota dzejā vai kādā citā literatūrā. Metaforas tikai var kļūt par kamertoni, lai skatītājs sajustu autores darbu iekšējo noskaņu, kur nav nekā brutāla vai sakrāla. Šī ir tā glezniecība, kas cenšas iekonservēt to mirklīgo sajūtu, kad galvā iestājies klusums un sirdī ieskanas kāda maiga melodija. Citiem vārdiem sakot, māksliniece, dzenoties pēc esības mirkļu fiksācijas, meklējot tagadnes horizontu, patiesībā cenšas attēlot tīru laimes sajūtu, jo nekas taču nevar būt brīnišķīgāks par atrašanos šeit un tagad un spēju pilnībā to izjust. No tūkstošiem mūsu pieredzes pārdzīvojumu labākā gadījumā tikai vienu mēs pārvēršam vārdos vai attēlos, tāpat nejauši, bez nepieciešamās uzmanības. Paula Zariņa-Zēmane, necenšoties liekulīgi konceptualizēt savu daiļradi garlaicīgās anotācijās, pārsteidzoši lakoniski prot izdarīt to mūsu vietā – transformēt laimes sajūtas krāsaini emocionālās gleznās. Elegantais straujums vai straujais elegantums viņas triepienā neļauj darbiem pazaudēt dzīvīgu vieglumu, bet maigās krāsu attiecības dod iespēju acīm atpūsties no uzbrūkošajiem vasaras krāsu spilgtajiem kontrastiem. Par to var pārliecināties, paskatoties pa izstāžu zāles atvērto logu uz koši krāsotām Vecrīgas māju fasādēm, kas grimst koku zaļumos. Būtu interesanti apskatīt tos pašus darbus vēlreiz citā apkārtnes krāsu gammas kontekstā, piemēram, ziemā, bet skaidrs, ka Paulas Zariņas-Zēmanes mainīgo ainavu mirkļos iekodētā laimes sajūta nav atkarīga no āra temperatūras, un, vienreiz noķerta mākslinieces apziņas slazdā, tagad var būt pieejama arī mums.
KO VĒL PIEDZĪVOT
* Šodien plkst. 14 LNMM izstāžu zālē “Arsenāls” tiks iesākts jauns radošo darbnīcu cikls “Radi kopā ar”, kura pirmā vadītāja būs gleznotāja Paula Zariņa-Zēmane, jauniešiem piedāvājot iespēju kopā ar mākslinieci pētīt apziņas jēdzienu, kā arī gleznot savas iztēles ainavas akvareļu krāsām.
* Darbnīcā paredzēts apspriest Paulas Zariņas-Zēmanes glezniecībā izmantoto “maģisko reālismu” un tā saistību ar kompozīcijām, kas eksponētas autores personālizstādē.
* Dalībnieku skaits gan ir ierobežots un ir nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās. Mērķauditorija – jaunieši no 13 gadiem.
