Nu re, loks ir noslēdzies un es jau atkal esmu atgriezusies pie labām domām. Tā vien šķiet, ka itin viss ap tām grozās. Piemēram, pirms dažām dienām es satikos ar senu draudzeni. Mēs varam neredzēties gadu vai divus, bet turpināt sarunu tā, it kā tā vispār nebūtu pārtrūkusi. Un pēkšņi viņa man pajautāja: vai ir tādas lietas, ko tu nedari vai nedarītu nekad? Mirkli padomājusi, pateicu, ka vārdu “nekad” es izvairītos lietot ar jebkādu apgalvojumu nākotnes formā. Bet, ja runājam par pagātni un tagadni, tad pirmais, kas nāk prātā: 11
Nekad neaizmirstu, ka laime ir dabisks cilvēka stāvoklis. Un arī to, ka tā mājo nevis lietās vai apstākļos, bet dvēseles dziļumos.
Nekad neesmu nožēlojusi laiku, kas veltīts vīram un mūsu trim dēliem.
Nekad neatstāju neatrisinātus strīdus uz nākamo dienu. Līdz gulēt iešanai visiem jābūt izlīgušiem.
Nekad neesmu smēķējusi, dzērusi šņabi un šņaukusi kokaīnu. Un nekad tādēļ neesmu izjutusi prieka deficītu. Acīmredzot mana ķermeņa ķīmija pati spēj nodrošināt nepieciešamo laimes hormonu klātieni.
Nekad neesmu badojusies. Gavējusi gan, bet tā ir pavisam cita lieta, jo visu jau izšķir motivācija.
Nekad neizvēlos gāzētus dzērienus un dzērienus ar ledu. Ja iespējams, arī paku sulu ne.
Nekad neizvēlos sīkus mērķus. Un ne tikai tāpēc, ka lielajos ir vieglāk trāpīt.
Nekad neuzlieku sev par pienākumu būt ar cilvēkiem, kas nav manējie. Jā, ko tur slēpt, dažu cilvēku klātiene mani uzmundrina un iedvesmo, bet citu – liek justies nogurušai un izsmeltai. Tāpēc cenšos izvairīties no cilvēkiem, kas pārtiek no tenkām un negācijām. Šā paša iemesla dēļ nelasu avīzes un neskatos televīziju. Svarīgākās ziņas mani atrod jebkurā gadījumā.
Līksma sirds dara līksmu vaigu, bet, ja sirds noskumusi, zūd arī drosme. Priecīga sirds dziedina vainas, sagrauzts gars izkaltē kaulus. Šo ķēniņa Zālamana mācību nekad neaizmirstu.
Draudzene iesmējās un teica, ka šie principi taču esot kā radīti manai Laimes formulai. Bet es atbildēju, ka tāpēc jau manā formulā ir iekļautas arī sarunas ar draugiem.
Pārnākusi mājās, domāju, kā lai svētā glītumā pabeidzu savu decembra sleju, un atcerējos, ka zinātnieki (ak, jau atkal tie briti) ir izskaitļojuši: četrdesmit četri procenti cilvēku jaunā gada priekšvakarā apņemas sākt jaunu dzīvi. Bet man nez kāpēc negribas sākt jaunu dzīvi. Man šo pašu gribas nodzīvot iespējami jēdzīgi. Un tad atcerējos, kā pagājušajā gadu mijā domās gribēju salikt vēlmju sarakstiņu un pēkšņi iedomājos, ka ar vēlmēm ir jāuzmanās, jo tās mēdz piepildīties. Un sapratu, ka lūgsna ir vajadzīga ne jau tāpēc, lai Dievs zinātu, ko es no Viņa gribu, bet gan tāpēc, lai es saprastu, ko Viņš grib no manis. Tāpēc vislabākā lūgsna ir bez vārdiem.
Prieku un iedvesmu, mīļie!
