Uzmanīgi ar vēlmēm! 11
Kopš bērnības viena no manām mīļākajām nodarbēm ir garas pastaigas ātrā solī – gar jūru, pāri pļavām, pa mežu. Reiz, tumsai metoties, savā labi zināmajā bērnības mežā izbiedēju kādu putnu un pēkšņi atklāju: ja vien es ļautu vaļu iztēlei, neprātīgi nobītos no satrauktām spārnu vēdām, no vēja, kas iesprūdis vecajā priedē, no spocīgi izliektā sakārņa. Un manas bailes būtu pavisam īstas – tās mirklī liktu sirdij saskriet rīklē un pirkstgalos. Tagad es zinu: cilvēks var pat nomirt no nepamatotām bailēm, no iedomu tēliem vien. Taču jau toreiz es nonācu pie vēl kāda secinājuma: ja iztēlei ir tik liels spēks, to var un vajag izmantot. Izmantot labiem nolūkiem.
No rīta pamostoties, caur aizvērtiem plakstiem man šķiet, ka aiz loga ir spoža saule. Dzīvojot miglu un lietavu pilsētā, tā lielākoties ir maldīga iedoma. Tomēr es nesteidzos atvērt acis, lai izbaudītu šo gaismas mirkli un iekrātu prieku visai dienai. Un šis prieks ir pavisam īsts. Jo kas tad ir realitāte? Visupirms tas, kas ir manā sirdī. Reizēm pat vairāk nekā tas, kas aiz loga.
Nu re, tā nu es atkal esmu sākusi runāt par pozitīvu domāšanu, ko labu ieradumu sarakstā biju ierakstījusi pirmo. Taču, ak žēluma gals, man, lai es vispār par kaut ko varētu puslīdz sakarīgi domāt, ir nepieciešama enerģija. Savukārt viens no galvenajiem enerģijas avotiem man ir miegs. Ar miegu man ir īpašas attiecības vairāku iemeslu dēļ. Kopš bērnības man svarīgi ir sapņi. Kad biju maza, sapņos redzēju kalnus, tempļus un piramīdas, ko pat grāmatās tobrīd vēl nebiju skatījusi, sapņos es saņēmu (un arī tagad vēl reizēm saņemu) atbildes uz jautājumiem, kas man svarīgi, bet galvenais – sapņos es lidoju.
Taču ir vēl viens, ne mazāk svarīgs iemesls. Mana vecmāmiņa, kas līdz sirmam vecumam bija spējusi saglabāt mirdzošu acu skatu un apbrīnojami gludu ādu, mēdza teikt, ka labākā kosmētika ir miegs. Un tā kā viņa manās atmiņās joprojām ir viena no skaistākajām sievietēm, kādu jebkad esmu redzējusi, šī viņas recepte man ir iekodējusies dziļi zemapziņā. Tik dziļi, ka cilvēkus, kas liedz man iespēju laikā doties pie miera, es reizēm uztveru kā ienaidniekus. Jā, es cenšos doties pie miera jau ap pulksten desmitiem. Tiesa, tas reti izdodas, jo, pati cīrulis būdama, esmu apprecējusies ar pūci. Tomēr es cenšos. Kaut vai tādēļ, ka man strauji bojājas raksturs, ja neesmu izgulējusies. Vīrs te piebilstu: neciešami strauji bojājas.
