Maza atkāpe: reiz mēs ar vīru kādu nedēļu pavadījām pie attāla radinieka, kam pensijas gadu hobijs bija iepirkšanās. Māja bija pilna ar lietām, kam radinieka sieva bija izdomājusi nosaukumus: bezmaksas krāmi, atlaižu krāmi, ieraduma krāmi, pircēja nožēlas krāmi un krāmi, kas varbūt kādreiz noderēs. Toreiz redzētais ir visnotaļ nopietni ietekmējis mūsu iepirkšanās paradumus. Tāpēc es biju pārliecināta, ka īpaši pārsteigumi mani negaida. Ak, naivā! 11
Sākums bija aizraujošs. Pirmkārt es izcēlu no garderobes tālajiem stūriem lietas, ko gadus divus trīs nebiju vilkusi mugurā. Un sapratu, ka nevilkšu arī turpmāk. Tās, kas godīgi nokalpojušas savu mūžu, bez žēlastības saliku ārā metamā maisā (nost ar nostalģiskiem krāmiem!), tās, kas vēl gluži labas, tikai vairs neatbilst manām šā brīža sajūtām, – prom dodamo lietu maisā (drēbēm reizēm ir jāmaina saimnieki – par prieku abām pusēm). Taču ar to piedzīvojums vēl nebeidzās. Es atradu dažus apslēptos dārgumus, par kuru eksistenci pat nenojautu, piemēram, divus pārus džinsu – vieni no “Armani”, otri no “Brax”, abi skaisti zilā krāsā. Pirkti pirms gadiem septiņiem, ja ne vairāk. Rūpīgi salocīti, nolikti un aizmirsti. Tikai nejautājiet, kā tas ir iespējams. Nudien nezinu. Izmērs man kopš vidusskolas laikiem ir nemainīgs, tātad nolikti ne jau ar domu – valkāšu, kad paaugšos. Interesanta detaļa: pirms dažām dienām biju konstatējusi, ka mani mīļie džinsi ir izdiluši pār mēru, un skumji apvaicājusies draudzenei stilistei, kāpēc Rīgā vairs nevar nopirkt “Brax” džinsus, vēlams, skaisti zilā krāsā…
Britu zinātnieki esot pierādījuši (vienmēr esmu apbrīnojusi viņu izpētes plašo spektru), ka mājās, no kurām izmestas liekās mantas, uzkopšanas darbiem nepieciešamais laiks samazinās par 40 procentiem. Nezinu, kā tur ir ar procentiem, bet emocijas pēc šādas procedūras ir nudien lieliskas. Un ne tikai tāpēc, ka man nav jāpērk džinsi. Tagad garderobes telpa ir daudz brīvāka un vieglāk pārskatāma (pat ar neapbruņotu aci redzams, ka vīra drēbes tajā aizņem trīs reizes lielāku platību nekā manējās). Turklāt garderobes revidēšanas process, kā izrādās, ir lipīgs. Mūsu jaunākais dēls jau nākamajā vakarā pēkšņi atklāja, ka viņa skapī glabājas lērums kreklu un džemperu, no kuriem viņš ir neatgriezeniski izaudzis.
Taču pats galvenais – pēc visas šīs procedūras es sajutu, ka brīvāks ir kļuvis ne tikai dzīvoklis, bet arī prāts. Tagad būtu īstais brīdis rakstīt par pozitīvu domāšanu, bet man vairs nav laika – žigli jāpošas, jo vīrs gaida, mēs braucam uz jūru. Visticamāk, viņš arī šajā nedēļas nogalē nopeldēsies. Par sevi vēl nezinu. Ieklausīšos sajūtās. Man jau nevienam nekas nav jāpierāda. Pat sev ne. Es tikai vēlos ķert adrenalīnu un prieku.
