Kādēļ tas man šķiet svarīgi? Iedzimtais laimīgums mums katram ir atšķirīgs, taču ar savu rīcību un attieksmi mēs varam to izkopt un kāpināt. Vai arī mazināt. Zinātnieki apgalvo, ka laimīgi cilvēki ir radošāki, dāsnāki, laipnāki un iejutīgāki, viņi ir labāki kolēģi, draugi un pilsoņi. Bet Oskars Vailds pasaka pavisam īsi: “Labs cilvēks ne vienmēr ir laimīgs, taču laimīgs cilvēks vienmēr ir labs.” Vai tas nav gana nopietns iemesls, lai par to domātu? 11
Un tā – ikvienam labam nodomam jēga ir tikai tad, ja tas no teorijas pāraug praksē. Savukārt praksei ir jēga vien tad, ja darbība no vienreizēja pasākuma kļūst par labu ieradumu. Vairāku draugu mājās esmu redzējusi trenažierus, kas, iestumti stūrī, tiek izmantoti kā drēbju pakaramie. Arī man, savulaik nolikts redzamā vietā, tagad klusi noglabāts virtuves atvilktnē ir ģimenes abonements baseina apmeklējumam, pirkts vēl par latiem un ne reizes neizmantots. Allaž iegadījās kāds aizbildinājums – neatliekama tikšanās, iesnas, pirms dažām stundām pie friziera mākslinieciski izvējoti mati, tik drēgna pavakare, ka negribas no mājas iet ārā. Tās, protams, bija tikai atrunas. Mēs ar vīru esam azartiski skrituļotāji un pat darbu sastrēgumu brīžos pamanāmies kaut vai uz stundiņu izrauties līdz Mežaparkam, lai uzlādētos ar prieku un adrenalīnu. Ja vien negāž lietus un neplosās vētra. Varbūt baseins vienkārši nav domāts mums?
Kā pirmo sarakstā esmu ierakstījusi pozitīvu domāšanu. Ar to tad arī būtu jāsāk, taču man, lai es vispār varētu kaut ko noformulēt vai izdomāt, ir nepieciešama sakopta vide. Ja esmu stresā, dodos nevis pie ledusskapja, bet pie izlietnes. Nomazgāju traukus, noslauku putekļus. Sīki uzkopšanas darbi mani nomierina. Gan kā process, gan ar savu rezultātu. Pie rakstu darbiem varu piesēsties, kad māja ir uzkopta. Tas nav saimnieciskums, tā drīzāk ir estētiska tieksme. Mājai ir jābūt tīrai, citādi es nejūtos labi – es nevarētu strādāt, ja darbistabā valdītu haoss. Īstenībā man traucētu pat tas, ja izlietnē būtu nemazgātu trauku kaudze, kaut arī darbistaba ir otrā, bet virtuve – pirmā stāvā. Varbūt tāpēc es pēkšņi nolēmu nevis apcerēt sakārtota prāta priekšrocības, bet izrevidēt savu garderobi. Man šķita, ka process būs ātrs un vienkāršs, jo garderobe man ir pavisam neliela, taču vienmēr ir ko vilkt mugurā. Nu labi. Gandrīz vienmēr.
