Laimes formula. Vijas Beinertes pārdomas gadu mijā 11
Bija vēsa jūnija pavakare. Gāju gar jūras malu un mēģināju saprast, kur pazūd laiks. Kā ūdens caur smiltīm, kā smiltis caur pirkstiem. Kaut gan… Ne jau laiks mani satrauca, bet tā nospiedums manī. Kopš mazām dienām esmu bijusi pārliecināta, ka būt laimīgam ir dabisks cilvēka stāvoklis. Tad kāpēc pasaulē ir tik daudz nelaimīgu cilvēku? Un kāpēc es pati ik pa brīdim ļaujos grūtsirdībai vai krītu panikā? Kāpēc bērnībā ik mirklis bija pilns prieka, bet tagad… Vai tiešām to ir paveicis laiks? Bet manai dvēselei taču nebūtu jādanco pēc laika stabules. Tātad ne jau laiks ir vainīgs.
Negaidot pirmdienu vai Jaungadu
Nolēmu atsaukt atmiņā, kas savulaik licis man justies laimīgai. Pirmais, kas ienāca prātā: basām kājām skrienu pa pļavu un mežu, pa skujām, čiekuriem un tikko nopļautu zāli. Un vēl: katru rītu es peldos jūrā. No maija līdz oktobrim. Arī tad, kad citi staigā, jakās un mēteļos tīdamies. Tolaik es nemēģināju saprast, vai ūdens ir silts, vienkārši metos dzestrajos viļņos. Mūsu jūrā ūdens gandrīz vienmēr ir dzestrs. Un tieši tas man kādreiz tik ļoti patika. Kas ir mainījies? Pa kuru laiku esmu pārvērtusies par salīgu mīkstpēdiņu?
Un te nu es apstājos. Tuvumā nebija neviena cilvēka. Es novilku drēbes un iemetos jūrā. Neprātojot. Un pēkšņi sajutu neizteicamu līksmi. Katra mana šūna burtiski gavilēja no prieka. Kopš tās dienas es peldos ik reizi, kad vien esmu pie jūras. Arī pagājušajā nedēļas nogalē, tātad – līdz pat vēlam novembrim. Un mājup skrienu basa. Manas pēdas atkal gavilē par katru oli un čiekuru un kopš vasaras beigām pat par rugāju durstīgo pieskārienu. Lielākā daļa laimes sajūtu ir tepat līdzās. Un nemaksā neko.
